Raksts

Mūsu jautrais Titāniks: 9. Saeima in memoriam II


Datums:
07. septembris, 2010


Autori

Ivars Ījabs


Foto: Bernard Laguerre

2008. gadā mums visiem bija iespēja kaut ko iemācīties arī dzīves gudrības ziņā. Kas par to, ka ekonomikas analītiķi visā pasaulē runā par Latvijas tautsaimniecības pārkaršanu? Mums, latviešiem, nākotni paredzēt nav lemts, nav lemts.

Politologs Ivars Ījabs pirms tautas kārtējās došanās pie vēlēšanu urnām met draisku skatu uz 9. Saeimas četriem gadiem. Šajā rakstā politologs atgādina mūsu piedzīvojumus Godmaņlaikos. Nākamajā portāla laidienā noslēgsim ar Dombrovska laiku.

Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības laiku Latvijas iedzīvotāji neaizmirsīs ilgi jo ilgi. Tas bija laiks, kad mums uz galvas ar pilnu smagumu uzvēlās ekonomiskā krīze. Būtu aplami vainot tajā tikai Godmani. Viņš lielos vilcienos tikai turpināja koalīcijas iesākto politiku un bēdīgā kārtā izniekoja savu reputāciju jau sākotnēji bezcerīgā pasākumā. Kādu brīdi gan valdīja nosacīts pamiers. Godmanim par spīti visām viņa dīvainībām nepiemita tā bezgalīgā augstprātība, ar kuru uz saviem dzimtcilvēkiem raudzījās viņa priekšgājējs Kalvītis (TP). Godmanis vairāk centās spēlēt tādu kā Oza zemes burvi, kurš no savas kompetences augstumiem izsniedz visiem viedas instrukcijas. Tomēr, situācijai saasinoties, viņš kļuva par marioneti, bija spiests nemitīgi mainīt savus lēmums pieskaņojoties krusttēvu vēlmēm, līdz visbeidzot vienīgi biedēja cilvēkus ar nesaprotamu un biedējošu izrunāšanos. Tobrīd arvien vairāk ļaudīm Latvijā radās sajūta, it kā jūs sēdētu kravas mašīnas kulbā, savukārt šoferis ir ieslēdzies kabīnē un vālē pilnā ātrumā tikai sev zināmā virzienā. Lai arī 2008. gada sākumā Godmanis joprojām sludināja, ka visa tā krīze esot „dziļi politiski insinuēta lieta”, neviens viņam neticēja: stabils vairākums tobrīd aptaujās sacīja, ka Latviju gaidot „smagā piezemēšanās”. Kad nu šī supersmagā piezemēšanās patiesi atnāca, „izcili kompetento” Godmani viņa maizes tēvi pazemojošā kārtā aizsūtīja pamuļķoties uz Briseli — sak’, lai nemaisās pa kājām. Nu, vismaz viens patiešām bija „izmantojis krīzi kā iespēju”. Taču tagad — par visu pēc kārtas.

Cilvēka faktors

Kadri, kā zināms, izšķir visu. Ivara Godmaņa valdības sastādīšanā kadru jautājums tika pacelts jaunos augstumos. Šās valdības veidotāji galveno vērību nepievērsa cilvēka formālajām kvalifikācijām un izglītībai — galu galā CV izlasīt spēj katrs nejēga. Tā vietā ar apbrīnojamu intuīciju viņi ieskatījās dziļi cilvēku dvēselēs, lai atrastu tur spējas un talantus, par kuriem pats cilvēks varbūt pat nenojauš. Pirmais šādai procedūrai tika pakļauts bijušais veselības ministrs Vinets Veldre (TP). Viņu kā jau visa dzīvā draugu koalīcijas vadība izraudzīja Aizsardzības ministrijas vadīšanai. Sak’, lai cilvēks varas vertikāles veidošanā vispirms pavingrinās uz militāristiem. Tomēr liktenis nebija Veldrem labvēlīgs. Tā pati ļaunā zvaigzne, kura noņēma Veldri no veselības nozares, viņu vajāja arī jaunajā amatā. Aizsardzības nozarē ar tās garantētajiem 2% IKP un NATO aizmuguri kaut ko tā pamatīgi sapostīt ir grūti. Vēl vairāk, darbs šajā ministrijā tieši savas pārmērīgās kārtības dēļ ir visai garlaicīgs. Tādēļ Veldre, kuram kā jau savas paaudzes bērnam acīmredzot atmiņā bija iespiedušās filmas par Čapajevu un Budjonniju, veltīja savus spēkus kavalērijas pulka veidošanai Latvijas armijā. Sak’, vai nebūtu skaisti, ja ik gadus 18. novembrī valdība dotos parādē jātnieku pulka priekšgalā, un pašā galvgalī aizsardzības ministrs baltā zirgā ar kailu zobenu rokā? Kurš Latvijas nodokļu maksātājs gan būtu pret šādu Dieva svētību? Taču tā pagāja mums garām krīzes dēļ, un kopā ar to no politikas pazuda arī Semjons Mihailovičs Veldre.

Tāda pati tālredzība kadru izvēlē izpaudās, kad koalīcija finanšu ministra amatā nomainīja ekonomistu Oskaru Spurdziņu (TP) pret lauksaimniecības mehanizatoru Ati Slakteri (TP) — tā sacīt, lai cilvēks neierūsē. Pēdējam šajā laika periodā izdevās ne tikai raženi pastrādāt, bet arī, teiksim tā, paspīdēt — varbūt pat vairāk, kā viņš pats to vēlējās. Taču par to mazliet vēlāk. Taču citādi kadru politikā Godmaņa valdība ķērās pie resursa, kurš pie mums parasti tiek likts lietā, kad nevienam „tīrasiņu” politiķim vairs negribas smērēt rokas — proti, pie ierēdniecības. Par ekonomikas ministru tapa šās ministrijas valsts sekretārs Kaspars Gerhards (TB/LNNK), Ārlietu ministrijā pamatīgi iesēdās ilggadīgs šās ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš(TP), Labklājības ministrija nonāca parlamentārās sekretāres Ivetas Purnes (ZZS) rokās. Tie bija ļaudis ar pieredzi — ne vairs tikai ar karstu sirdi, partijas biedra karti un augstāko deju kursu izglītību. Citiem vārdiem, kadru politika tobrīd ļāva nojaust, ka mūs sagaida grūti laiki, kad uz klāja paliek tikai rūdītākie un drošākie partijas kadri.

Valdība 2008. gadā sarūpēja mums arī citus kadru politikas jaukumus. Beidzot pilnīgu apmierinājumu guva visi, kam rūgtumu sirdī bija atstājis 2007. gada oktobris. Jūnijā beidzot izdevās no amata atbrīvot KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu, kura padotie no pierādījumu seifa bija izzaguši ievērojamas naudas summas. Tobrīd tikai retajam ienāca prātā pavaicāt, kādēļ par zādzībām no KNAB seifa jau pusgadu iepriekš presē bija plaši izpildījies kāds Tautas partijas prātvēders un vai tam gadījumā nav kāds sakars ar politisku spiegošanu šajā iestādē. Valdības lēmums bija bargs, un taisnīgums nāca pār Loskutova galvu bargā un principiālā Godmaņa personā. Tiesa, premjera taisnīguma izjūta vienmēr bija ļoti elastīga. 2008. gads, kā atceramies, sākās ar t.s. pasu skandālu, kad aptuveni 100 pilnīgi legālas Latvijas pases izrādījās iztirgotas uzņēmējiem no Krievijas. Par pasu izsniegšanu atbildīgo PMLP iedzīvotāju reģistru tajā laikā vadīja tāda Olita Magone (vai uzvārds nešķiet pazīstams?), kura pēc tam vēl pašeftējās ap zemeņu kūkām arī e-lietu sekretariātā. Taču šai vērtīgajai darbiniecei neviens taisnīguma pīlārs pat neiedomājās kaut ko pārmest, bet gan uzticēja apsaimniekot pārdesmit miljonus valsts naudas. Sak’, gan jau Magone labosies. Nav jau Loskutovs.

Rēķins par pārmērībām

Tā sauktie treknie gadi patiešām atstāja demoralizējošu iespaidu uz politiķiem. Divciparu izaugsme, naudas pārpilnība, nemitīgie budžeta grozījumi un liekās naudas dalīšana mūsu vadoņus vedināja mesties pārmērībās. Labi, mēs cēlām Rīgā tiltus, Preiļos slimnīcas, dibinājām visādus liekēžu kantorus, kas dzīvoja no budžeta naudas — tās visas bija vajadzīgas lietas, bez kurām normāls latviešu politiķis nevar dzīvot un nespēj veikt savu valstisko misiju. Taču līdzās šīm patiesi nepieciešamajām lietām treknajos gados mūsu politiskā šķira metās darīt arī galīgas aplamības, veltot naudu pilnīgi liekai greznībai — proti, tā cēla budžetnieku algas un pensijas. Ziniet, kas par daudz, tas par traku — tā taču ir vējā izmesta nauda, no kuras ne kapeika neieplūdīs nedz attiecīgo tēvoču kabatās, nedz partiju melnajās kasēs, nedz vispār tiks lietderīgi izmantota! Turklāt varētu padomāt, ka visi šie skolotāji, policisti, ārsti un visi citi sabiedrības atkritumi pēcpadomju gados jau nav pieraduši, ka viņiem jādzīvo Mahatmas Gandija cienīgā greznībā. Viņi taču vispār nezinās, ko iesākt ar lielāku naudu. Īsi sakot, algas nevajadzēja un nevajadzēja celt!

Šī kļūda smagi atspēlējās Godmaņa valdības laikā, kad valdība šo greznību vairs nevarēja atļauties un bija spiesta koncentrēt resursus saviem pamatuzdevumiem — lielapjoma būvniecības projektiem un birokrātu armijas uzturēšanai. Taču budžetnieki, kaut velns viņus rautu, savā rijībā negribēja apstāties un sāka prasīt solītos algu pielikumus. Iesākumā vēl Godmanis gribēja viņiem kā cilvēkiem iestāstīt — nomierinieties, neesiet tik alkatīgi, valstij ir svarīgāki uzdevumi par budžetnieku algām. Pamatakmeņi jāliek, aģentūras jāuztur, iepirkumi jāveic — tas viss prasa naudu, nevaram noņemties ap sīkumiem. Bet šie — nē un nē, pielieciet algas un pensijas, inflācija bendē nost, un tā tālāk. Vispār apbrīnojama nekaunība.

Šī nekaunība turpinājās visa 2008. gada garumā, budžetniekiem rīkojot piketus un gājienus. Visplašāko rezonansi tā ieguva, kad arodbiedrības izdomāja rīkot referendumu par grozījumiem Satversmē, kas ļautu tautai atlaist Saeimu. Lielais vairums vēlētāju labi atcerējās nesenos garanta laikus un sākumā piekrita šādai iniciatīvai. Tā teikt — no sākuma prasījām atlaist Saeimu Zatleram, taču Zatlers noraustījās — nu Dievs ar viņu. Tagad mēģināsim paši kaut ar referendumu un Satversmes grozīšanu. Taču te nu izrādījās, ka referenduma rīkotāji lietas redz mazliet savādāk. Arodbiedrības gan aicināja grozīt Satversmi, it kā lai iebiedētu politiķus. Taču tās nebūt negrasījās laist vaļā šo pašu 9. Saeimu, kura vairumam Latvijas iedzīvotāju raisīja vienu vienīgu riebumu un pašnāvnieciskas domas. Godmaņa valdība, lūk, esot arodbiedrībām sociālais partneris un vispār tīri labi cilvēki. Arodbiedrības Saeimas atlaišanu bija iecerējušas kaut kad, nezin kad, nākotnē. Tas, ka šodien pieņemtā norma Satversmē paliks arī pēc 9. Saeimas pilnvaru beigām un to varēs izmantot pavisam citiem, populistiskiem mērķiem, tobrīd reti kuram interesēja. Parlamenta opozicionāri Jaunais laiks, paši kā vienmēr būdami par laisku kaut kā organizēšanai, pieslējās arodbiedrību iniciatīvai un arī aicināja grozīt Satversmi. Kā teikts vecajā anekdotē — ja nenoķeršu, tad vismaz sasildīšos.

Visas šīs afēras laikā valdošā koalīcija un valdība demonstrēja apbrīnojamu demokrātismu. Referenduma rīkotāji un opozīcija tika gānīti pēdējiem vārdiem. Nabaga vēlētājs tika biedēts ar gaidāmās katastrofas scenārijiem — te koalīcijai nācās pamatīgi piestrādāt, jo vidējam pilsonim pietrūka fantāzijas, lai spētu iedomāties kādu vēl lielāku katastrofu par pašu Godmaņa koalīciju. Dažs no varasvīriem pat aizrunājās tiktāl, ka pilnā nopietnībā sludināja: jo tautai mazāk tiesību, jo labāk. Citi izteicās jau konkrētāk. Tā, piemēram, deputāts Juris Dobelis (TB/LNNK) pēc neveiksmīgā referenduma paziņoja, ka tie nieka 600 000, kas nobalsoja par grozījumiem, vispār neesot nekāda tauta, bet gan tikai tādi opozīcijas maldināti un aprobežoti salašņas, turklāt vēl arī krievi. Prieks, kur tu rodies.

Visbeidzot, referendumi togad parādīja, ka Latvijas Satversmi būtu lietderīgi papildināt ar jaunu, 117. pantu. Tas skanētu apmēram šādi: „Ja kaut ko nevar un tomēr ļoti gribas, tad to var.” Šo paražu tiesību normu togad skaidri apliecināja Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš, kad referendums izgāzās, uzskatīja par vajadzīgu izspiest no parlamenta attiecīgo normu par Saeimas atlaišanu. Tas nekas, ka šāda norma bija noraidīta saskaņā ar Satversmē regulētu procedūru. Galu galā šo, 1922. gada, Satversmi taču ir rakstījuši kaut kādi aizsūnojuši cilvēki, kuri nekā nejēdza no tautas vajadzībām. Cita lieta — šodienas amatpersonas, kuras vienmēr labāk par pašu tautu zinās, kas tautai ir vajadzīgs.

Partijai un valdībai

Taču ne jau tikai referendumi tolaik sabiedrībā pauda to „jūra līdz ceļiem” apziņu, kuru bija iedvesusi 2007. gada veiksmes ilūzija. Godmaņa valdības laikā izveidojās arī vairākas jaunas partijas, kuras vismaz iesākumā solījās gāzt kalnus Latvijas izaugsmes vārdā.

2007. gada beigās Tautas partiju pameta divi tās veterāni. Ilggadējs Kalvīša padomnieks, TP ministrs un prezidenta kandidāts Aigars Štokenbergs kopā ar bijušo TP ārlietu ministru Arti Pabriku daudziem par brīnumu atklāja sevī sociālistus. Iesākumā tika nodibināta sabiedriska organizācija, kurai atbalstu pauda arī bijušais LU rektors Ivars Lācis, bijusī Hansabankas prezidente Ingrīda Blūma, ekonomists Gatis Kokins un pat tik nevainojamas reputācijas cilvēks kā Jurģis Liepnieks. Kad Sabiedrība citai politikai (SCP) vēlāk pārtapa par partiju, lielais vairums no minētajiem gan paklīda, kur nu kurais. Taču partijas viegli snobiskā aura joprojām saglabājās. Iespējams, ka tieši tās dēļ arī izgāzās SCP rosinātais pensiju referendums, kuru CVK savā taupībā bija nolikusi tieši trīs nedēļas pēc iepriekšējā. Kāds ir SCP reālais potenciāls — to gan mēs laikam nekad neuzzināsim. Pēc neveiksmīga, bet tomēr drusku cerīga starta pašvaldību vēlēšanās ar Alekseju Loskutovu priekšgalā „sociāli liberālā” SCP, stiprinājusies ar Dzintaru Ābiķi (agrāk TP) un citiem rūdītiem liberāliem sociālistiem, iekļāvās apvienībā Vienotība.

Līdzīgu karjeru 2008. gadā piedzīvoja arī Demokrātiski patriotiskā biedrība, kurai bija lemts pārdzimt partijā Pilsoniskā savienība (PS). Tās pamatā bija Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska spējas atšķelt pa gabalam no JL un TB/LNNK, lai izveidotu jaunu politisku spēku. Iesākumā gan likās, ka PS ir dibināta ar nolūku iekļauties Godmaņa valdībā. JL vienmēr kāda daļa ir gribējusi „parullēt”, neskatoties ne uz ko. Arī no JL aizgājušie pagastveči taisnā tekstā sūdzējās, ka bez dalības valdības koalīcijā viņu pašvaldības pie investīcijām netiks. Tā nu 2008. gada beigās PS kopā ar Saskaņas centru (SC) parakstīja klaji deklaratīvo Godmaņa valdības Adventes vienošanos, kura faktiski nozīmēja simbolisku atbalstu valdošajai koalīcijai. Taču vēlāk kāds kādu atkal „paņēma un uzmeta”, „nepaņēma un uzmeta” vai varbūt „uzmeta un nepaņēma” — tā gadās. Rezultātā PS līdzīgi SCP pamazām sāka dreifēt JL virzienā un 2010. gadā iestājās apvienībā Vienotība. Kopumā no visas šās dziesmuspēles nekādu lielo zaudējumu nebija — drīzāk jau ieguvumi. Apvienība Vienotība, savā būtībā paplašināts Jaunais laiks, ar SCP un PS uz borta patlaban gatavojas savai kārtējai izšķirošajai cīņai pret Melno Bruņinieku.

Mūžīgā miera osta

2008. gadā mums visiem bija iespēja kaut ko iemācīties arī, tā sacīt, dzīves gudrības ziņā. Kāds latviešu šlāgeris pauž zelta vārdus: „Jo nākotni paredzēt mums nav lemts, nav lemts”. Un ja reiz nav lemts, tad nav ko arī mocīties, nav ko mēģināt prognozēt un skatīties, kas pasaulē vispār notiek. Nav lemts — un viss. Pie šādas filozofijas valdošā koalīcija pieturējās jau agrāk — vismaz kopš 2007. gada. Sak’, un kas par to, ka ekonomikas analītiķi visā pasaulē runā par Latvijas tautsaimniecības pārkaršanu, par vājprātīgu tekošā konta deficītu, par pašnāvniecisku budžeta politiku? Nezinām, kā jums tur — britiem, dāņiem un tamlīdzīgiem zviedriem. Bet mums, latviešiem, lūk, nākotni paredzēt nav lemts, nav lemts.

Tas gan nav nekas nedz jauns, nedz pārsteidzošs — pie šādas pārliecības līdz šim ir pieturējies vairums Latvijas politiķu. Tomēr 2008. gadā elites tālredzība sasniedza jaunas virsotnes. Izrādījās, ka nākotnes paredzēšanas ziņā Latvijas valdība atrodas kaut kur starp vecenītēm — kāršu licējām un zinātniskās fantastikas rakstniekiem. Oktobrī Godmanis paziņoja, ka ASV šādas tādas krīzes pazīmes it kā patiešām esot manītas, taču Latvija gan esot „miera ostā”. Gods kam gods, viņam piebalsoja arī tā sauktais „fuktuks”, kurš nekādus riskus Latvijas banku sektorā nesaskatot. Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze. Mēs esam drošās rokās.

Taču pēc nepilna mēneša sākās stāsts, kurš ir pārāk apnicis un sāpīgs, lai to šeit vēlreiz atkārtotu. Īsumā: vispirms sāka dramatiski kristies budžeta ieņēmumi. Pēc tam izrādījās, ka Latvijas otrā lielākā banka Parex atrodas uz bankrota sliekšņa. Aizņēmusies īstermiņā un aizdevusi ilgtermiņā, šī banka vairs nekādi nevarēja savilkt galus ar galiem. Tobrīd Latvija varēja pārliecināties par valdības rūpēm par cilvēkiem. Turklāt nevis par kaut kādiem abstraktiem, bet gan par diviem ļoti konkrētiem cilvēkiem — par Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki. Valsts ne tikai pārņēma banku, kas droši vien bija sinonīms Kargina un Krasovicka dzīvības glābšanai, jo viņu eksotiskie kreditori savas „biznesa kultūras” ietvaros tādus jokus kā bankrots nesaprastu. Turklāt viņiem tajā pašā bankā tika saglabāti depozīti ar milzīgām procentu likmēm, kuras, grozi kā gribi, beigu beigās nācās maksāt nodokļu maksātājam. Naudiņa, kuru abi caurkritušie finansisti turpināja piedzīt no reņģēdāja, gan nekāda dižā nav — tā ap 200 000 latu mēnesī. Kā teica Volands: maz, bet, taupīgi dzīvojot, pietiks.

Viss šis sociālā taisnīguma triumfs gan atklātībā nāca pakāpeniski. Valdība, lai lieki nesatrauktu tautu, tik jauki noslepenoja dažas darījuma nianses, ka varēja bez bažām taisīt bargus viepļus televīzijā un spiest uz mūžīgām vērtībām: sak’, re, kā iegriezām diviem bagātiem ebrejiem! Taču tad, kad vēlāk šis tas par šo darījumu noskaidrojās, Godmaņa valdība jau bija aizgājusi Dieva mierā. Tās bijušie labieši varēja tikai smīnēt bārdā, kad no Eiropas Parlamenta atsauktais Valdis Dombrovskis (JL) 2009. gada februārī pēc vizītes Finanšu ministrijā tādā kā pirmsinfarkta stāvoklī pateica četrus vienkāršus vārdus: „Valsts ir bankrota priekšā.” Valsts glābšana no bankrota gan tobrīd jau bija tikai Dombrovska problēma. Vecās koalīcijas dižvīri pamazām sāka dziedāt savu ķēzīšanās kori, svētā sašutumā vainodami Dombrovski pašu izdarītajās cūcībās. Šim korim žēli vilka līdzi arī „Latvijas politikas veterāns” Ivars Godmanis.

Gaišā puse

Taču pietiks par skumjām lietām. 2008. gads atnesa arī šo to priecīgu. Vispirms, aprīlī tika nodibināts hokeja klubs Dinamo Rīga, kura pastāvēšanas fakts vien atsver kādu miljardu latu Latvijas budžetā. Vismaz tā to saprata daži kluba akcionāri — lai gan komanda pēc rezultātiem Krievijas līgā ir, teiksim tā, vislabākā no vissliktākajām, tai kā profesionālam hokeja klubam noteikti vajag piešķirt kādus Latvijas valsts līdzekļus. Ja Dinamo Rīga veidošanā patiešām katrs Latvijas iedzīvotājs ir ielicis „gabaliņu sirds”, kā reiz izteicās Guntis Ulmanis, tad kaulēšanās šeit patiesi ir nevietā. Varbūt pat būtu vērts lūgt iekļaut Dinamo Rīga UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā. Kopā ar dziesmu svētkiem. Gan gods lielāks, gan nauda nāktu klāt.

Ne mazāk patīkami bija, kad Rīgas domes korupcijas skandālā togad tīrs kā bāreņa asara izpeldēja tautpartijietis Edmunds Krastiņš, kurš nekādu Štramu, Stranci vai Janitu savā mūžā, protams, nebija pat redzējis. Godmaņa laikā tika nodots ekspluatācijā arī mazliet iešķībais Dienvidu tilts, kura vietu politiski pārcenoto dižbūvju sarakstā tūliņ pat ieņēma Nacionālās bibliotēkas jaunbūve. 2008. gadā Rīgā notika arī gadskārtējā Vladimira Putina neatbraukšana. Šoreiz Krievijas garantam it kā bija — vai varbūt nebija — paredzēts ierasties Rīgā uz Baltijas jūras valstu padomes sanāksmi jūnija sākumā. Neatbrauca un vēl paziņoja, ka nemaz neesot plānojis braukt. Taču arī pēc šās vilšanās latvieši spītīgi nezaudēja cerību beidzot ieskatīties čekista acīs, par kurām savulaik tā jūsmoja Džordžs Bušs. Pareizi vien būs. Kazi, varbūt tieši šīs acis beidzot sapratīs latvieša mīklaino dvēseli un palīdzēs viņam atbrīvoties no sevis paša.


Ak, mirkli, apstājies: 9. Saeima in memoriam I

Caurie lietussargi

Drošības likumi — posta sākums

Ekonomikas amoka skrējiena beigas — dziļā bedrē

Zoo kompromiss vārdā Zatlers

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!