Foto: Simon Peckham
Latvijas stiprums vairojas vai rūk atkarībā no tā, cik mūsu valsts iedzīvotāji ir griboši veidot savu valsti tādu, kādā gribētu redzēt savus bērnus plaukstam un zeļam.
Pēc tikko aizvadītajām Latvijas Saeimas vēlēšanām manā pašreizējā mītnes zemē Dānijā cilvēki, kuri pastiprināti interesējas par mūsu zemi, ar patiesu neizpratni taujā, kā tas var būt, ka latvieši ar tādu sparu ievēl atkal valdību, kas ir veikusi tik skarbas reformas un lielus samazinājumus. Es noslēpumaini pasmaidu un tā vien gribas atbildēt, ka mēs esam īpaša valsts, tādēļ citiem mūs līdz galam neizprast. Taču patiesība ir tāda, ka mēs savā būtībā esam ļoti parasta Eiropas valsts, un paldies Dievam, ka tā. Tikai katrai valstij ir savas augšanas grūtības un noteikti brieduma posmi, kuriem jāiziet cauri. Latvija 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir posmā, kad spurainam pusaudzim pēc iztrakošanās nāk apgaismība, ka vecāku mācībā ir tomēr vērts ieklausīties.
Mazas valsts garīgais lielums un klātesamība pasaules norisēs ir subjektīva mērvienība un tieši atkarīga no iedzīvotāju gribas. Piemēri nav tālu jāmeklē — teritorijas ziņā par Latviju mazākā Dānija ar tikai pieciem miljoniem iedzīvotāju, sūri grūti strādājot, ir panākusi tās fiziskajam izmēram neproporcionāli lielu klātesamību pasaules politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Pa Dānijas iemīto taku ļoti apzināti un cītīgi gadiem ilgi iet par Latviju gan teritorijas, gan iedzīvotāju ziņā mazākā Igaunija. Arī mēs, pat īpaši rūpīgi nepiedomājot pie pārējās pasaules uzmanības pievēršanas, esam pamanījušies iemantot cieņu ar savu spēju pārciest grūtības augstāku mērķu vārdā. Tas nav maz tik mazai valstij kā Latvija, ja tā tiek publiski stādīta par piemēru salīdzinoši lielām un vecām Eiropas valstīm. Taču mūsu “veiksmes stāsts”, protams, ir sūriem sviedriem slacīts, un arī šajā ziņā mēs neatšķiramies no citām Eiropas labklājības valstīm, kuras savu it kā no gaisa nokritušo, apskaužamo labklājību ir pacietīgi un apzināti vairojušas ilgu gadu garumā.
Augšanas grūtības
Nevienam no gaisa nekas nekrīt un nauda kokos neaug, tā ir mācība, ko katrs cilvēks iegūst agrāk vai vēlāk pusaudža vecumā, kad sāk iepazīt reālo dzīvi un kad ar šķietami neko nesaprotošajiem vecākiem izcīnīta ne viena vien vārdu kauja. Tas ir vecums, kad nāk atskārsme par to, ka pasaule tomēr darbojas pēc noteiktām likumsakarībām, no kurām daudzas nav mūsu spēkos mainīt. Tas ir posms dzīvē, kad cilvēkbērns sāk uzņemties reālu atbildību par savu rīcību atšķirībā no iluzorās atbildības līdz tam par apģērba krāsas vai skolas somas modeļa izvēli. Un tas ir arī laiks, kurā pieņemtie lēmumi būtiski ietekmē visas turpmākās dzīves virzību.
Latvijas kā valsts pusaudža agrīnie gadi sakrita ar treknajiem gadiem pēc mūsu valsts pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) un pasaules ekonomikas strauju izaugsmi, kas aizmigloja acu skatu ne tikai Latvijai. Taču, neesot vienā brieduma pakāpē ar stabilākajām Eiropas valstīm, kurām studiju nauda bija uzkrājumā vai mantota no iepriekšējām paaudzēm, Latvijai kā pēc PSRS sabrukuma plašajā pasaulē palaistajai bārenītei nebija nedz zināšanu, kā uzkrājumi nebaltām dienām veidojami, nedz pašu uzkrājumu. Pusaudža vieglprātībā iedomājāmies, ka kaut kā jau tiksim cauri un ka likumsakarības, kas attiecas uz citiem, uz mums, iespējams, neattiecas. Taču tās attiecas gan, un tādēļ tagad mēs mācāmies uz kredīta, turklāt pie rupjmaizes un ūdens diētas. Nepatīkamā ziņa ir tā, ka kredīts ar visiem procentiem būs jāatdod un tikmēr uz baltmaizes un piena diētu īsti nav ko cerēt. Savukārt labā ziņa ir tā, ka izglītību būsim ieguvuši, un tas ir neatņemams kapitāls, pat neraugoties uz tā iegūšanas augsto cenu.
Tukši apcirkņi
Var jau vainot bagātās Rietumu tantes un onkuļus (kas mūsu pēkšņi bāreņos palikušo valsti tomēr ar vienu aci pieskatīja un pareizajā virzienā bīdīja), ka nepasargāja mūs no pusaudžu gadu kaislībām, taču padomiem un viegli nākušai kabatas naudai ir savs laiks. Pēc tam iestājas brīdis, kad par sevi pamazām jāsāk rūpēties pašam, lai cik neveikli un kļūdaini pirmie soļi arī nebūtu. Taču tam mēs vēl īsti nebijām gatavi, tāpēc pusaudža krīze mūs skāra tik smagi.
Patiesībā mūsu Rietumu tantes un onkuļi bija tie, pateicoties kuriem, rekordīsā laikā jeb nieka 14 gados šķietami pārvarējām 50 padomju gadu radīto atpalicību, ja par atskaites punktiem ņemam 1990. gada maiju ar skaidri paustu tautas gribu pēc neatkarības un 2004. gada maiju, kad pievienojāmies ES. Vai patiešām ir iespējamas tik būtiskas pārmaiņas tik īsā laikā? Diezin vai, un to pierāda arī mūsu pēdējo, jau krīzes gadu, atskārsme, ka īsti nevienā dzīves jomā mēs savu valsti tā arī nebijām spējuši sistemātiski sakārtot, turklāt pēc pievienošanās ES strauji atslābām, paši noticot neticami straujo pārmaiņu mītam. Mums, protams, jāpateicas Rietumu tantēm un onkuļiem, ka mūs ievilka ES tik ātri, jo, paliekot ārpusē, sekas būtu vēl bēdīgākas, kā arī par to, ka grūtā brīdī mums joprojām netiek liegts atbalsts, labojot pašu bērnišķīgi pieļautās kļūdas.
Vēl viena lieta, par ko mums būtu jābūt pateicīgiem Rietumu tantēm un onkuļiem, ir tas, ka mums jau tik nelielā vecumā bija atļauts būt klāt pieaugušo sarunās un darīšanās. Mūsu lielākā kļūda bija tā, ka nebijām gana zinātkāri un nemācījāmies pie pirmās izdevības no viņu dzīves pieredzes, tā vietā nereti nicīgi norādot uz viņu it kā pārlieku piesardzību un stīvumu. Vēloties jau “rīt uz brokastlaiku” dzīvot tikpat labi kā vecās labklājības valstis, mēs apzināti vai neapzināti negribējām redzēt veselu posmu šo valstu attīstībā, kad pacietīga darba rezultātā viņu apcirkņi pildījās gan valsts, gan privātā līmenī. Mums nevar pārmest to, ka mūsu apcirkņi sākotnēji bija tukši, bet to, ka negribējām domāt, kā tie piepildās, var un vajag sev pārmest. Latvijas iekšējās diskusijās mums patīk piesaukt ES valstu pieredzi ar to dāsnajām sociālajām garantijām, bet mums nepatīk atzīt, ka tās pārsvarā radušās no augsta nodokļu sloga un apzinātas uzkrāšanas daudzu gadu garumā.
Līdz pat krīzes rudenim 2008. gadā Latvijas atjaunotās neatkarības teju 20 gados sabiedrībā praktiski nebija nopietnu diskusiju par valsts attīstības ekonomisko modeli un sakarību starp nodokļu sistēmu un valsts izdevumiem. Par piemēru ņemot priekšvēlēšanu diskusijas pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām, redzam, ka tās visbiežāk bija par krieviem un latviešiem, Austrumiem un Rietumiem, oligarhiem un viņu apkarotājiem. Tā ir atšķirība no citām ES valstīm, kas tikai norāda uz mūsu valsts un sabiedrības briedumu. Pieminot Latvijas iekšējās diskusijās tik populāro Igaunijas piemēru un ņemot vērā savu pieredzi Igaunijā, atļaujos apgalvot, ka Igaunijas salīdzinošo panākumu pamatā ir ātrāka nobriešana, zināmā mērā pateicoties arī “tantes” Somijas tiešajam tuvumam un ietekmei. Igaunijā diskusija par nodokļu sistēmām priekšvēlēšanu kampaņas centrā bija jau 1999. gadā.
Pašu gribas auglis
Latvijas bezbēdīgajiem pusaudžu gadiem gals būtu pienācis agrāk vai vēlāk arī pats no sevis, taču krīze lika mums, tēlaini izsakoties, pamosties pieaugušiem vienā rītā. Lai cik grūta tāda pamošanās nebūtu, pašiem par pārsteigumu jāsecina, ka prātā bijām jau gana nobrieduši pieaugušo dzīvei, tikai gribējām vēl pabaudīt pusaudža gadu vieglās dienas. Patiesībā zīmes, kas liecināja par jaunas brieduma pakāpes sasniegšanu, bija jau manāmas vēl pirms ekonomiskās krīzes sākuma, ja atceramies trīs tautas nobalsošanas 9. Saeimas darbības laikā. Īpaši iespaidīga bija lielā vēlētāju dalība 2008. gada referendumā par Satversmes grozījumiem, jo tas vedināja domāt, ka cilvēki sāk saprast tiešo sakarību starp tā saucamo lielo politiku, par kuru ikdienā tikai gānāmies un kura mūs it kā neinteresējot, un katra indivīda ikdienas dzīvi. Var par politiku lamāties un neinteresēties, bet jāsaprot, ka politika jeb valsts un sabiedrības pārvalde ar saviem lēmumiem tieši ietekmē katra dzīvi. Pat precēties un šķirties taču varam vien saskaņā ar tiem likumiem, kurus pieņem tur tajā “politikā”.
Nākamais kvalitatīvais lēciens brieduma virzienā pēc diviem ekonomiski skarbiem gadiem parādās 10. Saeimas vēlēšanu rezultātos. Pirmkārt, neraksturīgi pasaules tendencēm, kur dalība vēlēšanās mūsdienās iet mazumā, vēlēšanās piedalījušos skaits Latvijā ir audzis, un, otrkārt, balsotāju vairākums izvēlējās tos, kuri nesolīja gaisa pilis, bet skarbu un grūtu realitāti. Tā ir brieduma pazīme — spēt atšķirt izgaistošas gaisa pilis no reālām, kaut šķirbainām koka būdiņām.
“Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba,” precīzāk par Raini nevar pateikt. Atcerēsimies, ka Latvijas stiprums vairojas vai rūk atkarībā no tā, cik mūsu valsts iedzīvotāji ir griboši lolot un veidot savu valsti tādu, kādā gribētu redzēt savus bērnus plaukstam un zeļam. Valstij nav jāpilda vecāku loma tās iedzīvotāju priekšā, bet tieši pretēji — iedzīvotāju kopums ar savām savstarpēji līdzsvarotajām interesēm ir tas, kam jāuzņemas pacietīgā un viedā vecāka loma attiecībās ar valsti, mērķtiecīgi un stingri virzot to pa labāko iespējamo taku. Tauta ir tā, kas valsti rada, to uztur pie dzīvības, un diemžēl arī tā, kas var pagalam nelabvēlīgi ietekmēt tās likteni. Mums nekas no jauna nav jāizdomā, tikai jāmācās no vēstures, no citu un savām kļūdām. Atbildība par valsti ir mūsu pašu rokās. Atcerēsimies to ne tikai vēlēšanu dienā vai valsts svētku vakarā, bet arī sūrā, grūtā un pelēkā ikdienā.