Foto: bre pettis
Pretestība. Šis ir bijis atslēgas vārds manām šīs vasaras sajūtām, domājot par to, ka rudenī atkal vajadzēs lauzīt galvu, par ko īsti balsot. Jo, ļoti iespējams, ne es viena vienīgā, kuru 28. maija rīkojums Nr. 2 un 23. jūlija referendums par Saeimas atlaišanu ir iedzinis stūrī — trūkst politiskā spēka, par kuru drošu sirdi Saeimas ārkārtas vēlēšanās var atdot savu vienīgo balsi.
Un tomēr šis 17. septembris ir īpašs. Pirmo reizi Latvijā tauta ir atlaidusi savus „kalpus”, kuru darbs vēlētājus nav apmierinājis, un pirmo reizi Latvijā notiek ārkārtas vēlēšanas. Kāda būs mūsu ārkārtas izvēle?
Partiju spektrs it kā ir pietiekami dažāds, lai būtu, no kā izvēlēties. Ir vecās partijas, kuras dažādās formācijās gadu gadiem ir bijušas pie varas un stūrējušas mūsu valsti atbilstoši katra savai sirdsapziņai un izpratnei par to, ko nozīmē strādāt valsts un tautas labā. Un ir jaunas partijas, kas šajās vēlēšanās nāk ar lozungiem likvidēt veco kārtību un valstī ieviest pārmaiņas. Un ir arī partijas, kas startējušas arī iepriekšējās vēlēšanās, bet parlamentā tā arī nav iekļuvušas, tomēr plinti krūmos vēl nemet un savu kandidatūru Saeimai piesaka atkal un atkal. Ko šādā raibā jūklī darīt vēlētājam?
Neapjukt. Mazāk klausīties politiķu brangos solījumus priekšvēlēšanu reklāmās, bet vairāk vērtēt pašiem un savu izvēli balstīt pagātnes pieredzē. Šī partiju priekšvēlēšanu kampaņa nav unikāla — pie varas jau bijušās partijas tāpat kā pērn vēlētājus uzrunā tā, it kā nekad, nekad un nekad varas trauku nebūtu redzējušas. Nekādu atbildības pazīmju par iepriekšējos gados sastrādāto. It kā atlaisti būtu nevis jau gadiem valdījušie un tagad atkal kandidējošie, bet kādi citi politiskie spēki, kas Latviju ir aizveduši līdz ārkārtas vēlēšanām un tagad kaut kur pagaisuši un izkūpējuši. Partijas it kā noliedz bijušo — savus izdarītos un neizdarītos darbus. Bet tā ir lieliska iespēja vēlētājam gan nenoliegt savu pagātni un izvēloties vērtēt, cik kura partija no iepriekš solītā ir izpildījusi un cik daudz laiku tērējusi savstarpējās intrigās, amatu dalīšanā vai vienkārši — kopīgā labuma raušanā individuālajās kabatās.
Ir partijas — mūžīgās opozicionāres, un ir jaunie spēki, kas arī sola. To izvērtēt grūtāk — sēžot opozīcijā, var arī neizdoties panākt priekšvēlēšanu laikā sasolīto. Bet te nu vēlētājs var paskatīties, kā Saeimas opozicionāri rīkojušies, nokļūstot pie varas, piemēram, pašvaldībās. Cik adekvāti tad viņu darbi saskanējuši ar vārdiem, cik daudz populisma un cik — izšķērdības, nolaidības un savtīguma bijis. Un arī jaunie politiskie spēlētāji tomēr nav tikai nupat atšķirtas baltas lapas. Katram tomēr līdzi nāk pagātne, kaut arī šodienas tēls varbūt aizēno vienu vai otru vakardienas nesmukumu, par kuru vajadzētu pakaunēties un padomāt, kā to labot, pirms skatīties vēlētājiem acīs un solīt to, ko, iespējams, jāsola tikai tāpēc, lai kaut ko vispār solītu.
Tik plaša un raiba kompānija. Tik grūta vēlētāja izvēle. Tāpēc vismaz man šajās vēlēšanās ļoti svarīgs arguments izvēlē būs godīgums. Gan politisko spēku, gan to deputātu kandidātu godīgums. Jo 10. Saeima krita dēļ negodīgiem un iespējami koruptīviem lēmumiem, tāpēc jaunajā parlamenta sasaukumā mums loģiski vajadzētu izvairīties no šīm Latvijas politikas sērgām. Otrs kritērijs — atbildība. Kā politiķi pildījuši savus solījumus, kā savus lēmumus skaidrojuši vēlētājiem un kā uzklausījuši sabiedrības viedokli pirms lēmumu pieņemšanas. Jo mums taču nevajag atkal parlamentā savēlēt priekšvēlēšanu balamutes, kas, iesēžoties varas krēslā, vēlētājus nosauc par kvaukšķiem un varas vagu dzen partijas tēvu un pašu interesēs. Un trešais kritērijs — skats nākotnē. Kā politiskais spēks, par kuru atdošu savu balsi, spēs sastrādāties ar pārējiem un cik būs spējīgs realizēt to nākotnes vīziju, kuras dēļ es par šo partiju un par šiem cilvēkiem esmu gatava atdot savu ārkārtas balsi.
Izvēle nav viegla. Bet nav tā, ka izvēles nav vispār. Ja vien labi padomā, var atrast iespēju, kā izkļūt pat no strupceļa. Tikai ir mazliet jāpadomā. Un es ticu, ka tik rūdītais Latvijas vēlētājs šoreiz apdomās kārtīgi. Un nepieļaus, ka Latvijā turpina valdīt valsts nozadzēji un tukši pļāpātāji vai tie, kas bezatbildīgi šķeļ Latvijas sabiedrību. Ārkārtas situācijas ik pa laikam uztur gan spriedzi, gan arī nodrošina zināmu jautrību sabiedrībā. Tomēr visakūtāk Latvijai patlaban nepieciešama uz godīguma un atbildīguma pamata balstīta attīstība, kas nodrošinātu valsts turpinātību vēl ilgi pēc tam, kad mūsu 17. septembra ārkārtas izvēle būs tālumtāla pagātne.