Raksts

Mūslaiku Benjamiņa


Datums:
06. jūnijs, 2008


Autori

Dita Arāja


Kad šorīt no pastkastītes zvejoju ārā Dienu, sajūta bija dīvaina — it kā aptaustītu mironīti. Jo zināju, ka šodien Diena zaudēs vienu ļoti būtisku savu daļu — Sarmīti. Viņa tur bija astoņpadsmit gadus, un kā tad tagad turpmāk? Jo Diena — tā bija Sarmīte, un Sarmīte — tā bija Diena.

Ēlerte aiziet no Dienas, vietā nāk Nellija Ločmele

Kad pirmoreiz ierados Dienā, tad man kājas saļodzījās, ieraugot bargo sievieti Ēlerti. Pēc tam, kad man paziņas prasīja, vai viņa ir tik briesmīga, kā ārēji šķiet, es varēju atbildēt — nē, nepavisam nē! Jo, ja labi gribēja, viņā varēja saskatīt ne tikai bargumu vien, bet arī pavisam vienkāršu ilgošanos pēc cilvēciskas saiknes ar kolēģiem, ko īsti viņas postenis nepieļāva.

Prasības gan bija bargas. Brīžiem pat drakoniskas. Pilnīgi neiespējami bija gausties, ka nav iespējams dabūt tādu vai citādu informāciju. Tādās gaudās neviens neklausījās. „Zvani visiem pēc kārtas!” — šī Dienas reportieru vidē jau ir folklorizējusies Sarmītes pavēle kādam žurnālistam. Atminos, pēc kārtējo it kā nereālo uzdevumu izpildīšanas mana tuva kolēģe konstatēja: „Nu, re, mēs atkal visu esam izdarījuši, raksts uzrakstīts, un Sarmītei šķitīs, ka viss ir iespējams.”

Un ir jau arī. Jo viņa ar savu komandu pēcpadomju laikā uzcēla pirmo rietumnieciskas žurnālistikas paraugu. Diena vienmēr būs viņas piemineklis. „Man klintsakmini neveļat…”

Diena vienmēr būs apliecinājums cilvēka spēkam un Latvijas žurnālistikas vienam no kvalitatīvākajiem medijiem.

Kļūdas? Ak, to arī ir bijis milzums! Un bez kļūdām jau nevar. Ir bijuši žurnālistiem sāpīgi brīži. Ir bijis tā, ka gribas rāpot pa sienām un kliegt pret griestiem. Bet tikai vakar vakarā es tā pa īstam sapratu, cik ļoti es Sarmīti cienu. Par to, ka viņa kopā ar manu pirmo darbaudzinātāju Māru — manas Nacionālo ziņu nodaļas vadītāju — man iemācīja strādāt. Tādas Arājas, kāda esmu tagad, nebūtu, ja ne Sarmīte, Māra un pārējie Dienas kolēģi.

„Dita, kā man tevi stiprināt?” — reiz, pašā reportiera darba sākumā, man prasīja Sarmīte, kad īsti nespēju asi un kritiski rakstīt par žurnālistikas ētikas problēmām.

Esmu prom no Dienas jau vairāk nekā gadu. Bet joprojām savā dziļākajā būtībā jūtos kā Dienas cilvēks. Ar Dienas kvalitāti, vērtībām un prasībām. Diena man ir iedevusi milzīgu bagāžu, kuras dēļ joprojām es neesmu atklājusi nevienu labāku profesiju par žurnālistiku. Sarmīte un Diena man iemācīja izpratni par vārda brīvību un vārda spēku. Un to, ka augstākais soģis un kungs ir mani lasītāji — mana auditorija, kuru es nedrīkstu piekrāpt nekad.

Par Sarmīti nevar runāt pagātnē. Jā, viņa aiziet. Ir noslēgusies viena ēra, viens laikmets Dienas un Latvijas žurnālistikas vēsturē. Un šis ir arī brīdis, kad var sākties kas jauns. Tomēr Sarmīte tikai fiziski ir prom no Dienas. Viņas izvirzītās vērtības un kvalitāte ir mūsos — Dienas cilvēkos gan redakcijā, gan jau ārpus tās. Un mūsu lasītājos. Jā, viņa aiziet, bet, kā sacīja mana kolēģe, viņa ir un paliks mūslaiku Benjamiņa kundze.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!