Raksts

Murgi aiz viensētas žoga


Datums:
27. janvāris, 2009


Autori

Sergejs Kruks


Foto: Kimba Howard

Jaunā Rīgas teātra izrāde [i]Vectēvs[/i], šķiet, ir pirmais centiens bezbailīgi likt vārdos nācijas zemapziņā mītošās pretrunīgās tieksmes.

Portāla politika.lv redakcija man palūdza izvērtēt diskursu, kas skan Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādē Vectēvs, proti, viena personāža antisemītisko, fašistisko runu. Klausoties negantās tirādes klātienē, tiešām jāpiekrīt, ka prāta sapņi rada briesmoņus. Kādi varētu būt valodas producēšanas mehānismi, kas ir iedarbināti triādē personāžs—aktieris—skatītājs?

Turēties pie mātes brunčiem

Ar Māras Zālītes vieglu roku 1988. gadā latvieši kļuva par „bāreņu tautu”. „Jo mums nav mātes,” — tāds bija dzejnieces arguments. Lai gan īstenībā ar tēvu ir lielāka problēma. Literatūrā un kino dominē stingrās mātes. Ja tēvs ir blakus, tad labākajā gadījumā viņš neprot „ne naglu iesist, ne mašīnu apturēt”. JRT izrāde Vectēvs pavērusi vēl nebijušu lapaspusi pašrefleksijā — aktieris meklē kara laikā bez vēsts pazudušo vectēvu. Gluži dabiski skatītājam tas liek iejusties psihoanalītiķa lomā, skaidrojot zemapziņas sūtīto vēstījumu.

Tēvs, māte un dēls ir trīs stūri Edipa kompleksam, kura atrisināšanas ķīla ir tēva vārda, t.i. tēva aizlieguma palikt kopā ar māti pieņemšana. Mātei ir jāpaliek tēvam piederīgai, bet dēlam smeldzīgā tieksme „pēc kaut kā cēla un nezināma” ir jāapmierina citviet sociālajā pasaulē. Piekļāvies mātes krūtīm, dēls dzīvo iedomātajā pilnvērtības ilūzijas pasaulē. Lai iekļautos realitātē, viņam ir jātiek pie tēva valodas, kas ļauj izteikt jaunu tieksmi un censties pēc šīs skaidri nosauktā mērķa īstenošanas.

Latvieši definē sevi kā valodas nāciju, un tas identitātes pētnieku arvien vairāk rosina ķerties pie Edipa problemātikas. Likumsakarīgi, ka starp pirmajiem neatkarībā paveiktajiem darbiem bija tēva nogalināšana ar lingvista rokām. Valodnieks Ojārs Bušs pauda gandarījumu, ka ir atcelta no krievu valodas aizgūtā tēva vārda ierakstīšana personas dokumentos: „Tautas apziņā tēva vārda lietošana stingri vien saistās ar pārdzīvoto tēvvārda varmācīgo uzspiešanu”[1]. Valodas psihoanalītiķis Žaks Lakāns apgalvo, ka problēmas sākas tad, ja bērns neakceptē uzspiesto Tēva vārdu, jo tādējādi nevar pārraut nabas saiti, atdalīties no mātes, lai iegūtu autonomiju, patstāvību. Brīvība nāk, akceptējot tēva uzspiesto aizliegumu. Noraidot to, dēls nogalina tēvu un rezultātā nespēj piekļūt pie Likuma, kas regulē cilvēku savstarpējās attiecības sabiedrībā. Tāpēc Ministru kabineta sēžu zālē atrodamā senču freska „Viens likums, viena taisnība visiem” paliek tikai par ezotēriskās apjūsmošanas objektu. JRT aktieris Vilis Daudziņš meklē Tēva vārdu, lai izprastu maģisko ķeburu jēgu un tulkotu to Likuma valodā, kas trim dažādiem personāžiem piešķirtu vienādas tiesības saukties par latviešiem.

Trīs kopienas modeļi

Izrādē Vectēvs trīs personāži — sarkanarmietis, leģionārs un abās pusēs karojušais —uzvārdā Savickis iemieso trīs Edipa kompleksa risināšanas posmus. Savickis leģionārs neatlaidīgi turpina nogalināt visuvareno tēvu, ko personificē „pasauli pārvaldošais žīds”. Leģionārs ir visnelaimīgākais vīrs — par spīti tam, ka „viņa lieta” ir uzvarējusi un Latvija ir brīva, viņš turpina ienīst citus un vajāšanas mānijā grauj savu personību. Sarkanais Savickis ir interiorizējis tēva varu un pats to īsteno sociālajā laukā — būdams drošībnieks, ar centību ievieš sociālo kārtību padomju Latvijā. Pretēji viensētniekam leģionāram komunists ir sociāli orientēts — to apliecina vārdu krājums un izstāstāmās tēmas. Tā nu gadījies, ka trešais Savickis ir pakarojis gan nacistu, gan komunistu pusē. Viņa stāstījums liecina, ka viņš ir iestrēdzis latentajā posmā — brāļu kopienā, kas tēvu ir nogalinājuši, bet vēl ietur pauzi, pirms akceptēt likumu. Savickim cilvēki frontes pretējā pusē ir kā brāļi vienaudži, kuros viņš nešauj nogalināšanas dēļ. Izskatās cēli, bet Freids uzskata, ka šāds cilvēku kopums ir drūms, nestabils un bīstams, jo brāļi ir tikai ceļā uz tēva simboliskā ekvivalenta iegūšanu. Šis Savickis ir nonāvējis abus bargos tēvus — sākumā „to utaino”, un tad „zilpelēko”, un paliek bez ētiskajām vadlīnijām. Kā dzīvot tālāk? Katram gadījumam viņš patur gan SS uniformu, gan OSOAVIAHIM apliecību, kas ļaus apliecināt lojalitāti jebkurai varai, — par vērtībām taču nejautā.

Kuri tad ir lojalitātes mērītāji šodien, ja Ministru prezidents iztiek bez sirdsapziņas, Valsts prezidenta rīcību vada normatīvie akti, bet ne ētika, savukārt Saeimas priekšsēdētājam pasaule ir aprakstīta Satversmē un ar savu smadzeņu sasprindzināšanu viņš sevi neapgrūtina? Ar „latvisko” pragmatismu un zemnieka viltību, bet bez vērtībām un jelkādiem dzīves principiem pilsoņi brāļojas ar visām partijām reizē un tiek pie kārotās labklājības, vajadzības gadījumā uzmetot brāli atkritēju.

Bēg no personiskas atbildības

Visus trīs izrādes varoņus vieno burtiska tuvība mātei Zemei. Sarkanā latvieša mājās uz palodzes aug tomāti — būs ar ko māsu uzcienāt. No Amerikas atgriezies leģionārs kopj ziedus — acīmredzot tirgos 8.martā. Trešā Savicka podos aug ārstniecības augi — paša stiprumam un kaimiņu veselībai. Māte Zeme ir pēdējā mītnes vieta radiem, kaimiņiem ebrejiem, un tur var paslēpt arī savu mantu. Māte Zeme sargā karavīrus, kas ierakušies tranšejās. Māte Zeme ir rīcības attaisnojums: praktiskie latvieši savā nodabā vien kopj zemīti un, tikai svešo varu piespiesti, iet karot. Taču, būdami praktiski pēc dabas, izgudro dažādus knifus, piemēram, kā ergonomiskāk ar durkli nonāvēt naidnieku. Bet citādi latvietis dzīvo mierīgu dzīvi, pirmsedipālā ideālismā saplūstot ar māti Zemi. Vienīgā reize, kad aktierim acīs parādījās asaras, — kad viņa personāžs stāstīja par „sava mazā stūrīša” atņemšanu. Pēkšņi mierpilnajās attiecībās ielaužas Realitāte un prasa ieņemt kādu attieksmi, diferencēt sevi no iepriekšējā stāvokļa un uzņemties atbildību par turpmāko rīcību attiecībā uz šo draudīgo Realitāti.

Tomēr tas nav iespējams, ja indivīds nav atbildējis uz nomācošo jautājumu „kas es esmu?” Un attiecīgi — kādas man ir attiecības ar kaimiņu šucmani, ar kaimiņu ebreju? Pasaku varoņi iedomājas, ka ir cēlušies no kāda zvēra, mantojumā iegūstot kādu pārcilvēcisku īpašību. Lāčplēsis droši zināja tikai to, ka viņa māte ir lācene. Visu eposu viņu mocīja vīrieša funkcijas noslēpums — kas jādara ar sievieti un kā rodas bērni? Nedroša par savu izcelsmi Latvijas Republikas politiskā elite pat prezidentu izvēlas zoodārzā, un arī — tādu, kura šaubīgā reputācija neļauj viņam pašam skaidri definēt attieksmi pret „labējiem” un „kreisajiem”, liberāļiem un konservatīvajiem, oligarhiem un bezdarbniekiem, vēlētajiem un Saeimu. Jo viņš nezina, kādā vērtību ietvarā bija noticis prezidenta ieņemšanas akts un kuras republikas tradīciju turpinātājs viņš ir.

Vārdi un darbi

Akceptēt tēva vārdu nozīmē pieņemt savu izcelsmi. Trīs „vectēvi” rāda, ka tā ir gana raiba. Tomēr latviešiem patīk kārtība visās lietās — arī tēva tēlam ir jāatbilst kanonam. Politiskajai konjunktūrai nederīgie tiek „nogalināti”, bet viņu rīcība tiek pārrakstīta jaunajā vēstures grāmatā, noņemot personisko atbildību par padarīto. Mēs vienkārši rušināmies pa zemīti, audzējam tomātus, puķes un ārstnieciskos augus, mūs piespieda rīkoties ļauni, un mums nebija brīv’ atteikties darīt to, kas neatbilst šodien deklarētajai vērtību sistēmai.

Latvietis vēlas, lai svešinieks par viņa vērtībām spriež nevis pēc faktiski paveiktajiem darbiem, bet pēc sirdī apslēptās pārliecības un ticības. Tās ir apslēptas tik dziļi, ka gandrīz vai nespēj izpausties. Izrādei bez saturiskā ir arī diskursīvais plāns — tas ir veids, kādā aktieris un režisors reflektē par tēvu problēmu. Skatuviski priekšnesums ir vienmuļi garlaicīgs — aktieris praktiski neko nedara uz skatuves, reti neverbāli izrāda emocijas. Skatītājs nevar nojaust, kas notiek, — ir jāklausās. Gluži kā pacients uz „Freida dīvāna”, iekārtojies krēslā, aktieris ļaujas monoloģiskai valodas plūsmai.

Problēma patiešām ir valodā. Nevis valsts valodas inspekcijas sargātajā „valodiņā”, bet neprasmē lietot šo valodu smeldzīgas iekšējās sāpes izteikšanai. Uz skatuves stāstītājs taupa emocijas, jo zina, ka klausītājs ir tikai etnogrāfs, kurš meklē savdabīgu, ar ezoteriskiem simboliem pārsātinātu tekstu, nevis cenšas iejusties cita pieredzē. Jo iejusties nozīmē saprast un pieņemt, taču nav norādes, kurš stāsts būtu konjunktūras kanonam atbilstīgs. Humanitāro zinātņu aprakstoši etnogrāfiskā tradīcija prasa tikai savākt un inventarizēt šajā teritorijā atrastās „gara mantas”, lai pēc tam no Dainu skapja varētu izvilkt gadalaikam piemērotu dainu, no pidžamas kabatas — vēlēšanu rezultātiem atbilstošu partijas biedra karti, un starp bibliotēkas brīvpieejas plauktiem uz depozitāriju pārvietot dažādas vēstures grāmatas. Iedomājoties vienu pareizo „statisko latvietību”, daudzveidīgie dinamiskie ierindas latvieši nevar iekļaut savu neatkārtojamo pieredzi savas nācijas kontekstā. Ieraudzīdami teātrī visus trīs stāstus reizē, skatītāji, spriežot pēc kritikas un atsauksmēm internetā, top dziļi pārsteigti. Mani savukārt pārsteidza viņu sirsnīgais patiesums atziņā, ka viņi tikai tagad ir uzzinājuši par savu nacionālo dažādību.

Aktiera nevēlēšanās vai neprasme izmantot spēles telpu un neverbālos izteiksmes līdzekļus iedragā stāstītā patiesumu, jo emocijas neapliecina attieksmi pret vārdos sacīto. Monoizrādē aktieris dzīvo publiskās vientulības apstākļos, un nav pārliecības, ka dzirdētie stāstījumi būs saklausīti vai klusējošajam sarunas biedram veidosies jelkāda attieksme pret tiem. Monologa izvēle liek domāt, ka režisors nemaz necer uz auditorijas atsaucību, bet tā savukārt nesaņem nepārprotamas norādes, kā reaģēt uz dzirdēto. Taču dzirdētais ir gana baiss, lai atbildes reakcija veidotos nekavējoties.

Stāstījumos iemiesojas murgainie sapņi, kurus neparedz LR MK normatīvie akti: „žīdu sazvērestība”, „kāškrusts”, „čeka”, „troikas”, „Hitlers”, „Berija”.

Psihoanalīze lauž metaforas un diskrētu murgu tēlus iekļauj vienotā naratīvā, lai padarītu redzamus īstās problēmas simptomus. Ar profesionālo rietumu pieredzi nepietika, lai analītiķis distancētos no analizējamā. Lai arī psiholoģe Vaira Vīķe—Freiberga vēlējusies nest tautai terapeitiskos vārdus[2], Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga Brīvības pieminekļa pakājē jauca murgainos sapņus ar realitāti, vārdos iedzīvinot pūķus, mošķus, čūskas: „Īstenā dzīvē, ne tikai pasakās, mums nemitīgi uzmācas tie paši daudzgalvainie pūķi, tie paši velni un mošķi, kas barojas no mūsu kopības ļaunām domām, vārdiem un darbiem. Un jā — tiklīdz pūķim vienu galvu nocērt, tā trīs ataug vietā”[3].

Pasaki, ko tu gribi. Un ieklausies citā

Analīzei ir vajadzīga metavaloda, kas, izjaucot ierastās metaforas, liktu pārvērtēt vārdu sākotnējo nozīmi. Pagaidām tikai svešvalodā izdodas formulēt sarunas partnera smeldzīgo tieksmi. Finanšu ministrs Atis Slakteris nemācēja atbildēt uz žurnālistes jautājumu, cik liela finansiāla palīdzība Latvijai nepieciešama no ES un SVF.

Slakteris: „Tas vēl nav izlemts. Aaaa. Mēs šobrīd veicam pārrunas…”

Žurnāliste: „Daži cilvēki runā, ka summa varētu būt ap 2,1 miljardu dolāru. Vai jums personīgi šķiet, ka ar to vajadzētu pietikt??”
Slakteris: „Ja mēs skatāmies reālajā situācijā par situāciju ekonomikā pasaulē un Latvijā, un es domāju, am.. a… es domāju, ka tas ir iespējams skaitlis, bet m..m..mans viedoklis ir, Latvija būs gatava lūgt nedaudz vairāk. Ha-ha. 2 miljardus eiro vai 2,5 līdz 3. Bet … bet … ne jau tāpēc, ka mums nauda ir nepieciešama tieši tagad, bet lai ekonomika turpinātu darboties.”[4]

Pasakās ķildīgs karalis varoni sūta „tur, nezin’, kur”, lai viņš atvestu „to, nezin’, ko”. Tā arī premjera Ivara Godmaņa ministrs prasa kaut ko, pats nezinādams, ko vajag. Bet viņam ir skaidrs, ka tagad prasītais nemaz nav nepieciešams. Tad, saprotot, ka pretī nav mātes, kuras pienākumos būtu vēlmi uzminēt, viņš labo kļūdu, sakot, ka tomēr gaida kredīta naudu atnākam „as soon as possible”. Slakteris labi zina pasaku par zelta zivtiņu — ir nepatīkami, ka biji pieprasījis mazāk, nekā tev varēja iedot, un tikai tu viens pats esi atbildīgs par to, ka prasīji maz.

Latviešu zemnieki draudēja pie Saeimas ierasties ar „mietiem”, izgāzt „sūdus” un izliet „vircu”, mītiņotāji 13.janvārī skandēja „atlaist Saeimu!” Kad „huligāni” īstenoja metaforas praktiskajā rīcībā, izsitot parlamenta ēkas logus, atskanēja cita prasība: „Kāpēc policija neapspieda mūsu zemapziņas izvirdumu?” Aigars Kalvītis, premjers būdams, ar baudu spēlēja tēva — „stabilitātes garanta” — lomu, bet, kolīdz nolaidīgie „bērni” pajautāja: „Kāpēc tu neapturēji mūsu kreditēšanos?”, šis aizlaidās kalnos.

Daudzus gadus latvieši atbalstīja labējo politiku, bet, tiklīdz tirgus attiecības ienāca valsts iestādēs, patriotiski noskaņotās amatpersonas momentā pagriezās pa kreisi — viņi nevēlas, lai konkurence noskaidrotu, kurš prot strādāt efektīvāk un drīkst palikt konkrētajā amatā. Gluži otrādi — samazinoties algām, viņi samazināja darba apjomu. Jo stingrāks Edipa komplekss, jo lielāka varbūtība, ka zemapziņa runās svešvalodā. Iekšlietu ministra Dzintara Jaundžeikara metaforu „arī vecas tantiņas lies uz praidistiem verdošu ūdeni”[5] kāda „krievu sekta” saprata kā ministra vēlmi pašam iet un sist. Pēc īstenotā uzbrukuma Rīgas praida dalībniekiem ministrs sabijās no zemapziņā mītošajām tieksmēm un pirmais nosodīja „krievu sazvērestību”[6].

JRT izrāde Vectēvs, šķiet, ir pirmais centiens bezbailīgi likt vārdos nācijas zemapziņā mītošās pretrunīgās tieksmes. Vēl ir nepieciešams, lai monologam būtu kāds liecinieks, kurš dzird, klausās un pārformulē metaforu plūsmu realitātes fenomenu valodā. Lai tas, kurš bez apstājas runā, neļaujot sevi pārtraukt, vēlētos savu runu dzirdēt „tulkojumā”. Visbeidzot — nākamajā uzstāšanās reizē iegūto saziņas pieredzi būtu jāprot integrēt jaunajā tekstā, lai paskatītos arī „pāri savas sētas žogam”.

___________________________

[1] Bušs, O. (1992) “5. maiju gaidot”, Diena 18. marts.

[2] Vīķe-Freiberga, V. (1999) “Latviskumam jābūt mūsdienīgam”, Diena 3. jūl.

[3] LR Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas uzruna nācijai 2006. gada 18. novembrī.

[4] LR Finanšu ministra A.Slaktera intervija biznesa ziņu kanālam „Bloomberg TV”, 2008. gada novembra beigās.

[5] Vanzovičs, S. un A. Leijējs (2006) “Geju gājienā paredz lielas nekārtības”, NRA 13. jūl.

[6] Михайлова, М. и В. Мараховский (2006) “Латышские ультранационалисты побрались с голубыми. Виноваты – русские”, Час 24 июля.


Bez grēkapziņas

Ekspertu viedokļi

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!