Augsti izglītots cilvēks, šis Aleksandrs Gapoņenko, bet vai dieniņ, kādas muļķības viņš gvelž intervijā ar NRA pārstāvi Viktoru Avotiņu (un kāpēc NRA pārstāvis Viktors Avotiņš izvēlējās uz tām nenorādīt?)
Labdien, lasītāji!
Šodien Ventspils trubas laikrakstā ir plaša jo plaša intervija ar vienu no tiem cilvēkiem, kuri aktīvi organizēja nesen notikušo referendumu par valsts valodas jautājumiem. Tas ir Aleksandrs Gapoņenko, avīzē viņš identificēts kā “ekonomikas doktors, Eiropas pētījumu institūta prezidents.” Nav minēts tas, ka viņš arī ir aktīvists organizācijā “Dzimtā valoda,” kura referenduma kontekstā vākto parakstu lietā bija pat ļoti aktīva. Bet, lai paliek identifikācija. Drīzāk aplūkosim visas tās muļķības, kādas šis cilvēks intervijā ir paudis.
Pirmkārt, arī Gapoņenko manipulē ar cipariem referenduma kontekstā, par ko pēdējās dienās rakstījuši ļoti daudzi cilvēki, tajā skaitā jaunākajā žurnāla Ir numurā visnotaļ izsmeļoši kolēģis Aivars Ozoliņš (http://www.ir.lv/2012/2/22/bizantiska-aritmetika). Viņš apgalvo, ka par krievu valodu esot bijis “ap 40% Latvijas ļaužu.” Kā cilvēks nonācis pie šī skaita? Viņš saskaitījis kopā tos, kuri balsoja par krievu valodu, bet tad viņiem pieskaitījis klāt arī Latvijas nepilsoņus (melojot arī par nepilsoņu skaitu). Varētu padomāt, ka viņš ir aptaujājis visus nepilsoņus, kuru starpā pilnīgi nekādā gadījumā nav tikai un vienīgi krievu valodas atbalstītāji valsts valodas kontekstā. Kauns laikraksta pārstāvim Viktoram Avotiņam, ka viņš uz šiem meliem nenorādīja, it īpaši tāpēc, ka turpat blakus laikraksta lappusēs ir intervija ar Raivi Dzintaru, kuras ietvaros Elita Veidemane par precīziem cipariem runā gan.
Nākamais mels: “Latviešu masu informācijas līdzekļos referenduma priekšvakarā tika izvērsta kampaņa ‘Sit krustā krievu!'” Piebilde: “Es brīnos, ka krieviem pietika pacietības, lai neatbildētu uz to ar kampaņu ‘Sit krustā latvieti!'” Vai kāds ir redzējis kaut vienu tekstu, kurā kāds aicinātu uz krievu tautības cilvēku krustā sišanu? Es tomēr “latviešu masu informācijas līdzekļus” lasu visnotaļ aktīvi un neko pat tuvu tam neatceros lasījis. Atkal — kāpēc Avotiņš nepavaicāja, kur tad īsti šī “krustā sišana” bijusi paredzēta?
Cilvēks arī nodarbojas ar vēlamā likšanu īstenības vietā. Daudz viņš stāsta, ka Latvijā dzīvojošos krievus Krievija kā tāda nu nekādi neietekmē, vietējie krievi paši zinot, kas viņiem ir vajadzīgs. Pieļauju, Gapoņenko ir taisnība apgalvojumā, ka “sistēmā, kas nodarbojas ar tautiešiem, ir daudz korupcijas.” Daudz korupcijas ir it visā, kas notiek Krievijā, kāpēc lai “tautiešu” kustība būtu izņēmums? Taču teikt, ka Krievija vietējos krievus nekādi neietekmē? Kremļa pilnīgi kontrolētie elektroniskie masu informācijas līdzekļi mūsu valstī ir plaši redzami un dzirdami (piedevām apstākļos, kuros Latvijas televīzija, piemēram, joprojām nav izrādījusies spējīga savu signālu nodrošināt arī attālajos valsts nostūros, tajā skaitā un it īpaši Latgalē, kur krievu propaganda sit sevišķi augstu vilni), un neteiksim vis, ka Krievijas televīzija būtu kaut kas īpaši atšķirīgs no cara Vladimira režīma, neteiksim nemaz. Tāpat Gapoņenko cenšas runāt visu cilvēku vārdā, kad viņam nekādu tiesību to nav darīt (“Ar to neviens krievs nebūs mierā, nekad” — tā viņš par Valodas inspekcijas inspekcijām; atkal — vai visus krievus ir aptaujājis? Es pats zinu vairākus, kuriem pret to nav nekādu iebildumu).
Pozitīvi laikam ir tas, ka cilvēks arī ir visai vaļsirdīgi pastāstījis, ko viņa it kā pārstāvētā kopiena taisās darīt tālāk. Piemēram, Gapoņenko plāno izveidot “Nepārstāvēto parlamentu,” proti — “parlamentu” nepilsoņiem. Tajā, tā viņš, noteikti būšot jāieklausās. Diez vai. Visādus ēnu kabinetus var jau organizēt, bet parlaments ir parlaments un nekur nav pazudis fakts, ka jebkuram nepilsonim, kurš vēlas piedalīties valsts pārvaldē ir ļoti vienkārši jānaturalizējas ar visu no tā izrietošo. Gapoņenko un viņa atbalstītāji uzstās par “pilsonības piešķiršanu bez jelkādiem nosacījumiem tiem cilvēkiem, kuri vēlēsies to saņemt.” Nesanāks, tas ir tas nulles variants, kuru referenduma gadījumā sabiedrība noteikti noraidītu tikpat aktīvi, kā noraidīja domu par krievu valodu kā otru valsts valodu. “Mēs vairs nerimsim nekad,” sola aktīvists, piedevām paredzot, ka šīs “nerimšanās” dēļ rudenī tiks padzīta Saeima un “decembrī vai janvārī” rīkotas jaunas vēlēšanas. Maz kas var gadīties, bet jācer, ka Gapoņenko saprot, ka tādā gadījumā viņa intereses it kā pārstāvošais Saskaņas centrs nekādus labākus rezultātus nevar gaidīt (par to izsmeļoši Paula Raudsepa komentārā http://www.ir.lv/2012/2/23/usakova-tupiks). Tiesa, Gapoņenko atzīst, ka SC patiesībā “krievu kopienu” nepārstāv, bet kur tai citur likties? Mēģināt PCTVL reanimēt? Nē, tas ir pārāk satrunējis līķis. Drīzāk ar visu “Nepārstāvēto parlamentu” nāksies atzīt, ka referendums bija nozīmīga sakāve tiem, kuri Latvijā vēlas redzēt visu krievisko. Nāksies vien iemācīties latviešu valodu (nezinu, kādā valodā notika intervija ar Avotiņu, avīzē par to nekas nebija teikts). Nāksies vien samierināties ar dzīvi Latvijā. Nāksies vien saprast, ka integrācijas process nenotiks un nevar notikt uz krievu valodas pamata. Un varbūt pat nāksies apjēgt, ka melot intervijās tomēr ir nesmuki.
Jauku visiem atlikušo dienu!