Raksts

Muļķi vai sabotieri? Mūsu valdība un Saeima


Datums:
05. februāris, 2010


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Šorīt presē ir divi teksti, kuri viens ar otru sasaucas un norāda uz vienu no galvenajām problēmām mūsu valstī, proti -- pie mums vadībā ir ļaudis, kuri nav apveltīti ar visaugstāko (maigi teikts) intelekta pakāpi.

Dienas Bizness šorīt ievadrakstā konstatē, ka ne reizi vien mūsu “gudrās galvas” ir pieņēmušas lēmumus, kuru dokumentācijā ir atrodama piebilde, ka lēmums, iespējams, tā īsti neatbilst Satversmei. Rezultāts šādai bezrūpībai, protams, ir acīmredzams — Satversmes tiesas spriedums i par pensijām, i par tiesnešiem. Nākas maksāt ragā. Tāpat laikraksts konstatējis tos nodokļus, kurus Valda Dombrovska valdība lielā ātrumā akceptēja par spīti tam, ka nodokļus paredzētajā 1. janvārī nebūs iespējams iekasēt. It īpaši tas attiecas uz tā dēvēto dienesta automobīļu nodokli. Laikraksts, manuprāt pamatoti, uzdod šādu sakrālu jautājumu: “Runa ir par parastu muļķību vai arī sabotāžu ar vēlmi pēc iespējas vairāk iegriezt Latvijas valstij?”

Pieņemsim, ka gluži tik ļauni lielākoties mūsu deputāti un politikāņi nav, lai apzināti un aktīvi darbotos pretēji valsts interesēm, lai arī tas, cik lielā mērā valdošā “elite” mēdz ignorēt visas ekonomiskās likumsakarības pēc kārtas, pilnībā šo iespēju neizslēdz vis. Tā vietā tomēr ir jāaplūko prāta spējas, par kurām, savukārt, intervijā Atkarīgajā Rīta Avīzē stāsta leģendārais politisko kampaņu guru Jurģis Liepnieks: “Domāju, ka politikas kvalitāte ar katru gadu krītas. Tam ir daudz iemeslu, un viens no tiem, ko viegli pamanīt, ir tas, ka kopš neatkarības atjaunošanas aktīvo politiķu intelektuālais līmenis krītas.” Ja runa ir par politiķiem, kuri akceptē lēmumus labi zinādami, ka tie ir pretkonstitucionāli, tad ne par kādu īpašu intelektuālu līmeni acīmredzot nevar runāt. Ja runa ir par politiķiem, kuri tā arī savam paurim nevar dabūt cauri ideju, ka tiesiskums ir reāls un nevis iedomāts jēdziens, tad arī tur intelektuālā kapacitāte acīmredzot ir ar uguni jāmeklē. Piemēri nav tālu jāmeklē — tēvzemieši ir gluži šleseriski pārliecībā, ka visos iespējamos amatos ir jāsabāž savējie, lai arī gluži līdz šofera dēla līmenim viņi nav nolaidušies. Deputāti, kuri kā stulbi auni turpina dot darbu sievai, lai arī ir pavisam skaidrs, ka tā nedrīkst. “Jaunais laiks” brēc par visu negodīgo un neētisko, bet tikai līdz brīdim, kad par negodīgu un neētisku būtu jānosauc savējās rīcību ar dienesta, turklāt trafarētu dienesta automašīnu. “Tautas” partijas pārstāve Veselības ministrijā bīda savus projektus, atsakās saredzēt jelko sliktu Bērnu klīniskajā slimnīcā, jo arī tur ir savējais. U.tml.

Iespējams, J. Liepniekam ir taisnība sakot, ka “absolūtais vairākums cilvēku Tautas partijā ir pamatoti sašutuši” par apgalvojumu, ka “oranžie zog.” Pirmkārt, “oranžie zog” ir infantila līmeņa apgalvojums. Bet, otrkārt, ja runa ir par kopējo kritiku, tad “absolūtais vairākums cilvēku Tautas partijā” tomēr ir absolūti atbildīgs par tiem, kurus partija ir bīdījusi visādos amatos, sākot jau ar “nasing spešal” varoni, turpinot ar zirgu gvardes fanu Aizsardzības ministrijā, turpinot ar Juridiskās komisijas priekšsēdētāju, kura apzināti kavē likumprojektus par priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanu, turpinot ar kādreizējo iekšlietu ministru, kurš visai Latvijai pastāstīja, ka drīkst zagt, ja vien nozagtā prece ir mazāk vērtīga par “zaptes burku,” turpinot ar kādreizējo kultūras ministri, kura savā amatā aizsēdējās tik ilgi, ka zaudēja visu veselo saprātu attiecībā uz godīgumu kultūras jomā, un pabeidzot ar visu partijas spici (tajā skaitā, ja kas, arī ar pašu Jurģi Liepnieku), kura pirms četriem gadiem sabiedrībai centās iesmērēt domu, ka premjerministra biroja vadītāja organizēta “pozitīvisma kampaņa” ir kaut kas “neatkarīgs.” “Absolūtais vairākums cilvēku Tautas partijā” ļāva “stabilitātes garantam” sagraut Latvijas tautsaimniecību. Mans arguments nav, ka “oranžie zog.” Mans arguments ir, ka “oranžie” ir tik ļoti kompromitējuši ne vien sevi, bet parlamentārās demokrātijas jēgu kā tādu (kur vēl pasaulē ir valsts, kurā partijām uzticas tikai četri procenti valsts iedzīvotāju?!!!), ka oktobrī nepārprotami būs laiks viņiem parādīt sētas durvis. Un ar mietu. Tiem “absolūtā vairākuma cilvēku Tautas partijā,” kuriem sirdsapziņa nav pilnībā izkurtējusi, derētu sekot tiem sabiedrotajiem, kuri laikus ir sapratuši, ka no turienes ir jādodas prom.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!