Raksts

Muižniecgeita (un žurnāls Ir)


Datums:
24. februāris, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Nu, ko. Atrauga vai, piedodiet, purkšķis no aizgājušās Saeimas -- visai skaļš, visai smirdīgs. Tapis konstatēts, ka kādā jaukā dienā toreizējās "gudrās galvas" sapulcējās Juridiskās komisijas telpās, lai apspriestu jautājumu par to, vai politiskas partijas, kuras krāpjas ar finansēšanas lietām, būtu uzskatāmas par kriminālnoziedzniecēm un nevis tikai par administratīvo noteikumu pārkāpējām, kā tas bija toreiz. Ziņots, ka deputāti visnotaļ lielā vienprātībā ir nobalsojuši, ka likumprojekts par šo tēmu būtu apstiprināms komisijas līmenī, lai Saeima pēc tam to varētu apspriest pirmajā lasījumā un nākt ar labojumiem, ja tādi būtum nepieciešami. Septiņi deputāti esot balsojuši "par," viens esot atturējies.

Kas notika tālāk? Nu, viens, kas būtu konstatējams ir tas, ka likumprojekta apspriešana pirmajā lasījumā nenotika īsi pēc minētā Juridiskās komisijas lēmuma, nenotika arī ilgākā laika posmā pēc tam. Ak, tavu brīnumu! Patiesībā apspriešana līdz 9. Saeimas beigām pagājušā gada novembrī … nenotika vispār. Kā tad tā? Pašreizējās Saeimas Juridiskās komisijas Pretkorupcijas apakškomisija ir konstatējusi, ka protokolā par toreizējo Juridiskās komisijas sēdi nekas par deputātu balsojumu, ka likumprojekts sūtāms uz Saeimu pirmajai apspriešanai, nav teikts. Tā vietā protokolā ir rakstīts, ka KNAB sagatavotais likumprojekts esot nepilnīgs, un tāpēc pie tā vēl jāpiestrādā, pirms par to var sākt runāt arī “gudrās galvas.” Pretkorupcijas apakškomisijas priekšsēdētājs Aleksejs Loskutovs man vakar radio raidījumā stāstīja, ka viņa rīcībā ir minētās sēdes audioieraksts, kurā ir skaidri dzirdams, ka deputāti par šo lietu ir balsojuši. Un te nu mēs nonākam pie šīs situācijas, iespējams, patiesā skaidrojuma.

Juridiskās komisijas vadītāja toreiz bija pašreizējā Satversmes tiesas tiesnese Vineta Muižniece no bēdīgi slavenās “Tautas” partijas. Savukārt, bēdīgi slavenā “Tautas” partija tajā brīdī bija izcilniece tādā nozīmē, ka neviena cita partija vai apvienība laikā pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām nepārtērējās (lasi — krāpās) tik ļoti, cik TP. Pat tuvu ne. Un te nu nāca Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ar domu, ka šis fakts būtu jāizvērtē nevis Administratīvajā tiesā, kur lietas var tapt skatītas līdz pastarai dienai (atcerēsimies, ka pirmā tiesas sēde par Šlesera biznesa projekta LPP/LC pārtērēšanos (lasi — krāpšanos) 2006. gadā notika tikai pēc 2010. gada Saeimas vēlēšanām), bet gan krimināltiesā. Protams, diez vai tas būtu attiecināms ar atpakaļejošu spēku, taču toreizējais politiskais “klimats” Saeimā tik ļoti bija saistāms ar nesodāmības pārliecību, ka nebūtu nemaz pārsteigums, ja kādam liktos, ka no kriminalizēšanas tomēr vajadzētu atteikties, ja nu savajag pret partijas finansēšanas lietām izturēties “radoši” arī turpmāk.

Pati Muižniece, kā jau “Tautas” partijai tas vienmēr ir bijis raksturīgi, ir paziņojusi, ka Pretkorupcijas apakškomisijas apgalvojumi esot politiski motivēts process. Patiesībā, šoreiz viņai ir taisnība. Tas ir politisks jautājums, vai valsts galvenajā likumdevējā vajag darboties personām, kuras tīši nobēdzina sev netīkamus likumprojektus. Muižniece apgalvo, ka sēdes protokols neesot “stenogramma” un sēdes vadītājs varot norādīt, kuras lietas tajā būtu “akcentējamas.” Savukārt, Muižnieces toreizējais vietnieks komisijā Dzintars Rasnačs (TB/LNNK), kurš arī parakstīja protokolu, kurā par deputātu balsojumu nekas nebija teikts, ir apgalvojis, ka protokolus gatavojot konsultanti un politikāņi tos nekad nelasot, jo viņi tiem uzticoties. Paši konsultanti, tā mums stāstījusi pašreizējā Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne (Vienotība), apgalvo, ka Muižniece esot viņiem devusi tiešus norādījumus par to, kas protokolā ir un nav rakstāms.

Tas liecina, ka te ir notikusi viena no divām lietām. Viena iespēja: Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja apzināti konsultantiem protokolā lika neminēt lietas patiesos apstākļus. Otra iespēja: konsultanti paši nolēma, ka protokolā par deputātu balsojumu nekas nebūtu rakstāms, un ievēlētās amatpersonas to nepamanīja. Abos gadījumos — kategoriski nepieņemama situācija. Protams, var jautāt, kāpēc laikā pēc minētās sēdes neviens visā Juridiskajā komisijā nepamanīja, ka par spīti balsojumam, likumprojekts Saeimas dienas kārtībā kā neparādās, tā neparādās. Taču tas lietas būtību nemaina. Politikāņiem netīkams likumprojekts tika nobēdzināts. Un normālā parlamentārā iekārtā tas tomēr nav pieņemami, lai arī cik ļoti politikāņiem negribētos sevi pasargāt pret visa veida problēmām, kas izriet no jēdziena “mūs ievēlēja, mēs varam darīt da jebko.” A. Loskutovs šodien ar audioierakstu un rakstīto protokolu dosies uz Ģenerālprokuratūru. Par to, vai notikušajā ir saskatāms kriminālnoziegums, kas saucas noziedzīgs darījums valsts dienestā, spriedīs prokurori. Ja viņuprāt kriminālnoziegums ir noticis, tad jānotiek tiesāšanai, un tas ir gluži vienalga, vai toreizējā Juridiskās komisijas vadītāja tagad ir vai nav konstitucionālās tiesas tiesnese. Kaut kādā brīdī politikāņu patvaļai mūsu republikā tomēr ir jāpieliek punkts.

Un šajā kontekstā vērts rekomendēt šīs nedēļas žurnāla Ir numuru. Tajā ļoti vispusīgi ir aplūkota mūsu kaimiņvalsts Igaunija, kurā nav oligarhu, kurā reformas ir nozīmējušas reformas un nevis “reformas,” kā tas ir pie mums. Iesaku izlasīt, kā viņiem tas izdevās. Un tad nopūsties.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!