Foto: G. Dieziņš © AFI
Desmit atjaunotās neatkarības gadi pagājuši. Mainījušās valdības un premjeri. Latvija ne bez pūlēm nostiprinājusi savas pozīcijas Eiropā un pasaulē. Partijas un politiķi daudz solījuši, mazāk darījuši. 8.Saeimai darba pietiks.
Padomājuši viegli nonācām pie secinājuma – daudz darīts steigā, pa roku galam, savtīgu un dažkārt mantkārīgu nolūku dēļ. Pietrūcis sistemātiska, pacietīga un pārdomāta darba. Kaut kā haotiski viss risinājies. Daudzi nepelnīti tikuši pie bagātības, citi tikpat nepelnīti ieslīguši trūkumā un nevar savilkt galus kopā. Notikusi sabiedrības polarizācija pēc mantiskā stāvokļa un nacionālās piederības, kas valstī veicina sociālo spriedzi un lielākās tautas daļas neapmierinātību. Pensionāri nekādi nevar saprast, kā var būt tā, ka tautsaimniecībā mēs ejam uz augšu, bet viņu ģimenes budžets plok.
Pragmatisms lepni pacēlis savu karogu, jaunatne dzer alus hektolitrus, nīkst datorspēļu salonos, varbūt apmeklē kādu popkoncertu vai diskoklubu. Garīgums un gadsimtos krātās kultūras vērtības ieliktas pieliekamajā – lai pagaida līdz labākiem laikiem, varbūt kādreiz noderēs. Manuprāt, neesam tā īsti apzinājušies, ka Latvija ir vēsturiski vienīgā etniskā teritorija, kur dzīvot latviešiem – citu un vēl sakoptu mums neviens nepiedāvās, tāpēc kārtība pašu mājā jānodrošina pašiem – nebūt nav jāgaida sētnieks no Briseles vai konsultants no Pasaules Bankas.
Mūsu etniskā telpā dzīvo dažādu tautību ļaudis un reizēm rodas iespaids, ka daļa no cittautiešiem jūtas apmaldījusies un nevar atrast paši savu nacionālo identitāti. Palīdzēsim viņiem un arī paši celsimies, sakārtosim valsti kopējiem spēkiem.
Mans mērķis strādājot politikā, ir nodrošināt mūsu valsts un latviešu tautas kā pamatnācijas politisko eksistenci. Nevajag izgudrot tādu īpašu vērtību skalu, pietiek ar Bībeles 10 baušļiem un Jaunās Derības “rainiskumu”. Esmu pārliecināts, ka jebkuras cilvēka rīcības pamatā ir vispārcilvēciskās morāles normas. Nekas labāks par godīgumu, taisnīgumu, strādīgumu nav izdomāts. Politiķim jābūt godīgam attieksmē pret sevi, ģimeni un citiem. Vienmēr esmu centies ievērot principu – nedari citam to, kas pašam nepatīk!
Mums visiem kopā jāuzbūvē valsts, kurā ikviens būtu drošs.
Trešā gadu tūkstoša sākumā Eiropā ir valsts Latvija, kur vairāk nekā četras piektdaļas iedzīvotāju dzīvo zem trūcīga iztikas minimuma. Pensionēts aktieris nevar aiziet uz teātra izrādi, bet skolotājs nopirkt grāmatu. Esmu pārliecināts, ka, kopīgi strādājot, pienāks reiz laiks, kad pensionārs priecāsies par guvumu, kas garos gados nopelnīts, kad skolotājs ar gandarījumu saņems savu algu, kad kontrabandists sēdēs cietumā un stāstīs blakus guļošam korumpētam ierēdnim savu dzīves stāstu, nožēlodams nodarīto.
Strādāsim, sakārtosim savu valsti, lai vēsturniekiem pēc daudziem gadiem, rakstot par savam mātēm un tēviem, nebūtu jānosarkst.
Uz sarunām ar Eiropas Savienību iesim ar paceltu galvu un runāsim kā līdzīgs ar līdzīgu. Mūsu sadarbībai jābūt balstītai uz līdzvērtības un savstarpēja izdevīguma principiem.