Raksts

Mosties cerība no miega


Datums:
04. jūlijs, 2011


Autori

Gunta Leona


Cik reizes var modināt? Ja nu miegs ir īpaši ciešs? Varbūt tas ir pat nāves miegs?

Mums var visu atņemt, tikai… laiku nevar. Jā, jā, laiks ir neglābjama, neatgriežama lieta. Kas bija vakar, tas bija vakar. Nezin kāpēc vakardienas Auseklīši var iedomāties runāt par Antiņiem un kraukļiem. Kur viņi bija, lai tos Antiņus meklētu tik tagad nevis 20 gadu ilgumā. 20 gadi ir ilgs laiks. Bērni pa to laiku kļūst pieauguši, te, savās mājās, jūtas kā emigrācijā. Vai vēl trakāk – kā izsūtījumā. Izsūtīti kopš bērnības. Viņiem neviens Likteņdārzu netaisīs. Likteņdārzs Daugavā ir vairāk kā pusmiljonam izsūtīto cilvēku, kurus no dzimtajām mājām izsūtīja pagājušajā gadsimtā. Viņu dvēselēm.

Dod Dievs, ka tās dveseles sadzirdēja tautiešu kārtējo skaisto sadziedāšanos. Sadzirdēja un nodeva ziņu tiem, kas bija pulcējušies Likteņdārzā – mēs gribam īstu demokrātiju, mēs varam radīt demokrātiju, mēs katrs varam ne tikai laukakmeni aiznest Likteņdārzam, bet arī – varam būt demokrāti ikdienā, kuri vien visu atdod savai valstij, bet arī visu saņem no valsts. Dvēseles sadzirdēja, dvēseles savā starpā deva komandas? Jādara te esošajiem. Citādi atkal viss paliks skaistu dziesmu un runu līmenī.

Gan jau vasaras beigās atkal būs ikgadējais zvaigžņu lietus. Vai tiešām visas zvaignes, kas nokritīs te, sasitīsies, salūzīs, sadrups? Un sapņi atkal nepiepildīsies? Mums katram jāpaņem sava zvaigzne un jāliek tā vienā bļodā. Tad arī sapņi piepildīsies. Tad varēs iztikt bez šodienas jauno teiktā, ka visu var nopirkt par naudu – laimi, mīlestību, veselību. Tikai laiku nevar nopirkt. Tauta ir tik slima, ka naudas veselības nopirkšanai nepietiek? Tad jāņem katram sava zvaigzne. Jādara kas.

P.S. Uģi, ģenialitāte neiedzimstot, bet varbūt tā pārmantojas kā citādi.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!