Raksts

Monopoltiesības advokātiem


Datums:
22. aprīlis, 2013


Foto: ferencziz

Vai monopoltiesību piešķiršana advokātiem ir labākais veids, kā sasniegt kvalitatīvu un ātru tiesas procesu. Cik pamatoti un sabiedrībai noderīgi tas būtu?

Pēdējo nedēļu laikā plašsaziņas līdzekļos arvien dinamiskāk tiek veidota sabiedriskā doma jaunu Civilprocesa grozījumu pieņemšanai[ 1 ], ar kuriem varētu tikt sadārdzināta tiesvedība, kā arī aizskartas personu tiesības uz pieeju taisnīgai tiesai. Pašlaik civiltiesiskos strīdos procesa dalībniekiem ir tiesības brīvi izvēlēties par savu pārstāvi gandrīz jebkuru pilngadīgu personu. Taču vairāku institūciju pārstāvji, tostarp Saeimas Juridiskās komisijas un Tieslietu ministrijas amatpersonas, kā arī paši zvērināti advokāti publiski ir pauduši viedokli, ka Civilprocesa likumā būtu nostiprināmas daudz plašākas advokātu pilnvaras. Proti, ar attiecīgajiem grozījumiem ir plānots noteikt, ka vismaz Augstākajā tiesā kasācijas instancē izskatāmajās civillietās advokātiem būs ekskluzīvas monopoltiesības pārstāvēt tiesvedības dalībniekus („advokātu process”).[ 2 ]

Tomēr monopoltiesību piešķiršana advokātiem jeb „advokātu procesa” ieviešana nav risinājums civilprocesa efektivitātes un kvalitātes uzlabošanai. Gluži pretēji – šo priekšlikumu ieviešana nodarīs kaitējumu gan civilprocesa dalībniekiem, gan sabiedrībai kopumā. Rakstā visupirms ir apkopoti no likuma grozījumu iniciatoriem un atbalstītājiem publiski izskanējušie argumenti, kādēļ advokātiem būtu nepieciešams piešķirt monopoltiesības veikt pārstāvību civillietās kasācijas instancē. Tam seko vērtējums par izteikto argumentu pamatotību, kā arī to saturisko piemērotību iecerēto Civilprocesa likuma grozījumu mērķu sasniegšanai. Visbeidzot raksta nobeigumā ir pamatots, kādēļ salīdzinājumā ar pašlaik pastāvošo kārtību monopoltiesību piešķiršana advokātiem radīs papildus izmaksas ne tikai tiesvedības dalībniekiem, bet arī visai sabiedrībai kopumā.

Izteiktie apsvērumi (argumenti) „advokātu procesa” ieviešanai

„Advokātu procesa” nepieciešamība tiek attaisnota ar diviem pamata pieņēmumiem. Pirmais pieņēmums ir, ka šādi grozījumi ir nepieciešami kvalitatīvākai procesa dalībnieku interešu pārstāvībai (procesa dalībniekus dēvēsim par klientiem, jo juridiskās palīdzības un pārstāvības pakalpojumu tirgū procesa dalībnieki ir šo pakalpojumu saņēmēji). Šis pieņēmums izriet no uzskata, ka „ne-advokātiem”, kuri kasācijas procesā pārstāv paši sevi vai klientu, nav pietiekamu juridisku zināšanu, un tādēļ tie attiecīgi kaitē paši sev vai arī saviem klientiem.[ 3 ]

Saskaņā ar otro pieņēmumu „ne-advokāti” kaitē ne tikai saviem klientiem vai arī sev pašiem, bet arī citiem procesa dalībniekiem. Tiek prezumēts, ka „ne-advokātiem” nav pietiekamu juridisko zināšanu un ka tie ar nekvalitatīvām sūdzībām nepamatoti noslogo Augstāko tiesu un tādējādi negatīvi ietekmē arī kopējo lietu izskatīšanas laiku.[ 4 ]

Norādītos argumentus par nepieciešamību piešķirt advokātiem monopoltiesības uz pārstāvības tiesībām kasācijas instancē var iedalīt sekojošās kategorijās, kā tas ir atspoguļots 1.tabulā.

(Ne)pastāvošie dati par līdzšinējo „ne-advokātu” un advokātu darbības kvalitāti

Ieviešot likumu, kas aizliedz personai pārstāvēt pašai sevi vai arī izvēlēties sev atbilstošāko pārstāvi, ir nepieciešams rūpīgs pamatojums, kādēļ šāds tiesību ierobežojums ir nepieciešams. Diemžēl nepastāv nekādu datu, kas attaisnotu tik drastiskus ierobežojumus un kas parādītu, ka „ne-advokātu” pārstāvība kaitē klientam un vilcina procesu ievērojami vairāk nekā zvērinātu advokātu veiktā pārstāvība. Proti, valsts un tiesu rīcībā nav pat tik elementāru datu kā tas, cik gadījumos no visām Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta (turpmāk saukts arī Senāts) saņemtajām lietām kasācijas sūdzību iesniedza zvērināts advokāts vai tā palīgs, un cik gadījumos to iesniedza persona, kas nav zvērināts advokāts vai tā palīgs.[ 5 ] Tāpat valsts rīcībā nav arī datu par to, cik gadījumos Senāts ir atteicis ierosināt kasācijas tiesvedību pēc kasācijas sūdzības, kuru ir iesniedzis zvērināts advokāts vai tā palīgs, un cik gadījumos pēc sūdzības, kuru ir iesniegusi persona, kas nav zvērināts advokāts vai tā palīgs. Tāpat, neskatoties uz publiski vairākkārt izteiktajiem argumentiem par „vispārzināmo” advokātu kvalitātes standartu, valsts ar objektīviem datiem nespēj pamatot, kāds ir pozitīvi atrisināto kasācijas sūdzību īpatsvars gadījumos, kad pārstāvību ir īstenojis zvērināts advokāts vai tā palīgs, un kāds tas ir gadījumos, kad pārstāvību ir īstenojusi persona, kas nav zvērināts advokāts vai tā palīgs.

Atbildes gan uz augstāk minētajiem, gan arī līdzīgiem jautājumiem ir neizbēgams priekšnoteikums, lai vispār uzsāktu diskusiju un kvalitatīvu izvērtējumu par to, vai tiešām „ne-advokātu” pārstāvniecība nodara lielāku kaitējumu nekā zvērinātu advokātu pārstāvniecība.

Monopoltiesību piešķiršana advokātiem – vai piemērots līdzeklis, lai novērstu kaitējumu klientam?

Kā norādīts iepriekš, viens no diviem galvenajiem argumentiem „advokātu procesa” ieviešanai ir pieņēmums, ka „ne-advokātiem”, kuri kasācijas procesā pārstāv paši sevi vai klientu, nav pietiekamu juridisku zināšanu un tādēļ tie attiecīgi kaitē paši sev vai arī saviem klientiem. Šāds uzskats var izrietēt tikai no diviem alternatīviem un savstarpēji izslēdzošiem pieņēmumiem: (1) indivīdi nav spējīgi izvēlēties sev atbilstošāko pārstāvi neatkarīgi no tā, cik daudz informācija tiek sniegta par pārstāvju kvalitāti (aizbildnieciska pieeja); (2) indivīdi pēc būtības ir spējīgi izvēlēties sev atbilstošāko pārstāvi, taču praktiski to nevar izdarīt, ja tiem nav pieejama pilna informācija par pārstāvju kvalitāti (nepilnīgas informācijas problēma).

1. Aizbildnieciska likuma nepieļaujamība

Demokrātiskā valstī nedrīkst pieņemt likumus, vēl jo vairāk cilvēktiesības ierobežojošus likumus, kuru vienīgais pamatojums ir uzskats, ka indivīds pats nav spējīgs izlemt, kāda rīcība vislabāk atbilst viņa interesēm un, ka valsts zina labāk par pašu indivīdu, kas ir viņa interesēs. Tomēr izteiktie argumenti „advokātu procesa” ieviešanai ir balstīti tieši uz šādu pieņēmumu. Proti, tiek (nepamatoti) uzskatīts, ka procesa dalībnieki ir intelektuāli nespējīgi izvērtēt, vai tiem labāk ir pārstāvēt pašiem sevi vai arī par savu pārstāvi nolīgt „ne-advokātu”. Tādēļ valstij būtu jāiejaucas un ar likumu jāpasaka priekšā, ka indivīdus drīkst pārstāvēt tikai noteikta juristu grupa – zvērināti advokāti. Šādi nepamatoti aizbildnieciski motīvi nevar būt par pamatu procesa dalībnieku brīvības ierobežošanai.

2. Nepilnīgas informācijas problēma

Iespējams, ka „advokātu procesa” ierosinātāji neuzskata indivīdus par intelektuāli mazspējīgiem, bet tā vietā uzskata, ka juridisko pakalpojumu tirgū pastāv nepilnīgas informācijas problēma. Proti, iespējams, ka procesa dalībniekiem nav pilnas informācijas par to, cik lielā mērā izmainās viņas jeb viņa iespējas uz veiksmīgu kasācijas procesu atkarībā no tā, vai viņa jeb viņš izvēlas pārstāvēt pats sevi vai arī izvēlas par pārstāvi kādu citu, tostarp zvērinātu advokātu. Tomēr monopoltiesību piešķiršana zvērinātiem advokātiem nenodrošinās trūkstošo informāciju – valsts būs izdarījusi izvēli jau paša procesa dalībnieka vietā, neatkarīgi no tā, vai procesa dalībniekam labāk būtu bijis pārstāvēt pašam sevi vai izvēlēties kādu citu par savu pārstāvi. Turklāt monopoltiesību piešķiršana zvērinātiem advokātiem sadārdzinās to pakalpojumus (skatīt raksta piekto daļu), kā rezultātā vēl vairāk tiks palielināta iespēja, ka procesa dalībnieki nemaz nevērsīsies pie zvērināta advokāta, lai noskaidrotu savas potenciālās kasācijas sūdzības pamatotību un augsto izmaksu dēļ būs spiesti izlemt neiesniegt kasācijas sūdzību, pat ja tā būtu bijusi pamatota.

Šajā kontekstā ir svarīgi atbildēt uz jautājumu, kādēļ joprojām būtiska daļa no klientiem izvēlas izmantot „ne-advokāta” pakalpojumus, turklāt par spīti privilēģijām, kuras likums ir piešķīris tikai zvērinātam advokātam. Viens izskaidrojums varētu būt, ka klienti ir intelektuāli nespējīgi saprast, kādēļ vispār pastāv zvērināta advokāta institūts un ka tādēļ klienti pretēji savām interesēm nepārtraukti izdara kļūdainu izvēli un uztic juridisko pārstāvību „ne-advokātiem”. Kā tika norādīts iepriekš, demokrātiskā valstī likumi nevar tikt pieņemti ar pieņēmumu, ka indivīdi ir intelektuāli nespējīgas un neracionālas būtnes, kas nespēj saprast un izdarīt savām interesēm atbilstošāko izvēli. Tādējādi vienīgais izskaidrojums tendencei izmantot „ne-advokāta” pakalpojumus ir informācijas apmaiņa tirgū starp klientiem, kuri personiskas un citu pieredzes rezultātā ir sapratuši, ka tirgū pastāv daudzi „ne-advokāti”, kuri piedāvā ne sliktākus (vai arī lētākus) pakalpojumus par zvērinātiem advokātiem. Citiem vārdiem runājot, zvērināta advokāta statuss praksē nesniedz to kvalitātes garantiju un uzticību vai arī pieejamību (cenas ziņā), kā tas bija sākotnēji iecerēts.

Ievērojot minēto, mēs nonākam pie paradoksāla risinājuma. Juridiskās pārstāvības tirgū esošā neuzticība zvērināta advokāta kvalitātes standartam vai arī zvērinātu advokātu pakalpojumu dārdzība ir novedusi pie situācijas, ka daudzi potenciālie klienti dod priekšroku „ne-advokātiem”. Tā rezultātā „ne-advokātu” pārstāvība tiesvedības procesos, tostarp kasācijas procesā civillietās ir novedusi pie aicinājumiem aizliegt „ne-advokātu” pārstāvību un piešķirt monopoltiesības zvērinātiem advokātiem. Tātad situāciju, kura ir izveidojusies noteiktas institūcijas nepopularitātes dēļ, Civilprocesa likuma grozījumus ierosinājušās personas vēlas atrisināt, piešķirot šās institūcijas biedriem monopolstāvokli.

Monopoltiesību piešķiršanas vietā daudz efektīvāks risinājums būtu sniegt informāciju, kas ļautu procesa dalībniekiem un sabiedrībai pašiem izvērtēt ieguvumus un zaudējumus, kas rodas, ja persona izvēlas pārstāvēt tiesā pati sevi vai izvēlas kādu no pārstāvjiem. Pats elementārākais uzdevums būtu apkopot un publiski sniegt informāciju par to, kā atšķiras lietu iznākums atkarībā no tā, vai pārstāvību ir īstenojis zvērināts advokāts vai „ne-advokāts”. Visbeidzot valstij būtu jāpublicē tiesu nolēmumi, lai procesa dalībniekiem būtu pieejama informācija par to, kādi ir iemesli kasācijas sūdzību noraidīšanai. Šie vienkāršie priekšlikumi ievērojami mazinātu nepilnīgas informācijas problēmu. Valstij nav pieļaujami risināt nepilnīgas informācijas problēmu ar monopoltiesību piešķiršanu, kamēr pati valsts no sabiedrības slēpj informāciju (par kasācijas tiesvedībām), kuras nepieejamība ir šīs nepilnīgas informācijas problēmas cēlonis.

Monopoltiesību piešķiršana advokātiem – vai sasniegs efektīvāku un ātrāku tiesas procesu?

1. Mērķi nesasniedz

Šaubas pastāv arī par otru publiski izteikto argumentu grozījumu nepieciešamībai – monopoltiesību piešķiršana zvērinātiem advokātiem nodrošināšot ātrāku tiesvedības procesu ikvienai personai. Sākotnēji jānorāda, ka nepastāv nekādi dati, kas parādītu, vai zvērināta advokāta piedalīšanās kasācijas procesā paātrina vai novilcina procesu. Tieši pretēji – sūdzību skaits no tiesām tieši par advokātu neierašanos uz tiesas sēdēm un tādējādi īstenotu tiesu procesu novilcināšanu pēdējos gados ir strauji pieaudzis.[ 6 ] Tas rada pamatu domāt, ka monopoltiesību piešķiršana zvērinātiem advokātiem varētu paildzināt procesu, jo tiktu mākslīgi radīts lielāks pieprasījums pēc zvērinātiem advokātiem, kas padarīs tos aizņemtākus un tādā veidā palielinās risku, ka tiesas sēdes tiek atliktas tā iemesla dēļ, ka advokāts ir aizņemts citā procesā.

Cerība, ka „advokātu process” padarīs kasācijas procesu efektīvāku, varētu izrietēt no diviem pieņēmumiem. Balstoties uz pirmo pieņēmumu, pēc Civilprocesa likuma grozījumu pieņemšanas kasācijas tiesvedība kļūs tik dārga, ka noteikta personu grupa vispār nevarēs atļauties tiesvedību. Tas nozīmētu, ka iecerēto grozījumu mērķis nodrošināt ātrāku tiesvedību būtu sasniegts uz sociāli mazāk aizsargātu personu rēķina un tādējādi vēl vairāk pastiprinātu sabiedrības noslāņošanos („advokātu procesa” ekonomiskais aspekts plašāk ir aplūkots raksta piektajā daļā).’

Saskaņā ar otro pieņēmumu tiesvedības efektivitātes paaugstināšana varētu būt balstīta uz prezumpciju, ka pēc grozījumu pieņemšanas kasācijas tiesvedībā vairs nepiedalīsies personas, kuras ir „nekvalificētas”. Tādējādi visos tiesu strīdos iesaistītās personas dosies pēc padoma pie advokātiem. Savukārt advokāti zinātu, kad būtu pamatots iemesls iesniegt kasācijas sūdzību un līdz ar to iesniegtu sūdzības tikai lietās, kad klientam būtu iespēja strīdā uzvarēt. Tādējādi efektivitāte būtu panākta uz „bezcerīgo” lietu rēķina, kuras šobrīd nepamatoti noslogo tiesu.

Tomēr zvērināta advokāta tiesiskā un ekonomiskā pozīcija attiecībā uz klientu ļautu tam nesniegt kasācijas sūdzības „bezcerīgās” lietās tikai ļoti ekstremālos gadījumos. Pirmkārt, advokātam ir ekonomiska interese iesniegt kasācijas sūdzību un pārstāvēt klientu, jo tas ļauj gūt ienākumus. Otrkārt, cerība, ka zvērināti advokāti „filtrēs” kasācijas sūdzības, konfliktē ar Advokatūras likuma 49.pantu, saskaņā ar kuru „[z]vērinātam advokātam ir jāizmanto visi likumā paredzētie līdzekļi un metodes, aizstāvot un pārstāvot juridisko palīdzību lūgušās personas tiesības un likumīgās intereses.“ Atturot klientu no kasācijas sūdzības iesniegšanas, advokāts arī riskē ar vēlāku zaudējumu atlīdzības prasību no klienta, kur klients apgalvos, ka advokāts viņam sniedza nepamatotu padomu nesniegt kasācijas sūdzību.

Un pat ja kāds advokāts atteiksies iesniegt kasācijas sūdzību, pastāv liela iespēja, ka klients aizies pie kāda cita advokāta, kurš par „saprātīgu” – daudz lielāku samaksu sniegs klientam nešaubīgu padomu turpināt tiesvedību. Tā rezultātā advokātu pārstāvības honorārs kļūs atkarīgs arī no potenciālās kasācijas sūdzības „bezcerīguma” pakāpes.

2. Mazāk aizskaroši un efektīvāki risinājumi

Vēlmi nodrošināt ātrāku un kvalitatīvāku kasācijas tiesvedību būtu iespējams panākt daudz efektīvāk, ja valsts beidzot nodrošinātu tiesu nolēmumu pieejamību. Jo lielāka ir strīdnieku neziņa par pastāvošajām tiesībām un strīda iznākumu, jo lielāka iespēja, ka strīdnieki tiesāsies.[ 7 ] Lielāka skaidrība par pastāvošajām tiesībām samazina informācijas asimetriju starp strīdnieku pusēm un ļauj izlīgt un atrisināt strīdu bez tiesas iesaistes. Līdz ar to valsts pati rada augsni nevajadzīgiem strīdiem un divkosīgi pārmet strīdniekiem, ka tie tērē valsts līdzekļus un laiku ar nepamatotām sūdzībām, lai gan pati valsts nenodrošina pieņemto nolēmumu pieejamību un vienlaikus dara visu iespējamo, lai arī publicētie nolēmumi nebūtu efektīvi pieejami.[ 8 ] Būtu apsveramas iespējas arī par vadlīniju izdošanu potenciālajiem kasācijas sūdzības iesniedzējiem, un „elektroniskā rindas” ieviešana, lai internetā ikviens var sekot lietu sadalei un virzībai.

Monopoltiesību piešķiršanas negatīvās sekas

Kā jebkurš monopols, monopoltiesību piešķiršana zvērinātiem advokātiem pārstāvēt klientus civilprocesā kasācijas tiesvedībā sadārdzinās juridisko pakalpojumu izmaksas un pazeminās to kvalitāti. Piešķirot monopolu zvērinātiem advokātiem, tiek samazināta konkurence un ierobežots personu loks, kuri konkurētu ar zvērinātiem advokātiem, kas tādējādi zvērinātu advokātu padarīs par „deficīta preci”. Kā ar jebkuru „deficīta preci”, tās cena tirgū neizbēgami pieaugs un tās piedāvātājam nebūs motivācijas nodrošināt preces kvalitāti.[ 9 ] Galvenie cietēji būs visi tie tiesvedības dalībnieki, kuras vēlēsies pārbaudīt kasācijas instances tiesā attiecībā uz viņiem pieņemto spriedumu likumību:

(1) personas, kuras pirms grozījumu pieņemšanas kasācijas procesā par savu pārstāvi būtu izmantojušas zvērinātu advokātu, varēs to darīt arī turpmāk, taču būs jārēķinās ar augstākiem advokāta honorāriem par tādas pašas kvalitātes pārstāvību, jo advokāta pārstāvība būs kļuvusi par deficīta preci (tātad – sliktāku un/vai dārgāku pārstāvību);

(2) personām, kuras pirms grozījumu pieņemšanas kasācijas procesā būtu pārstāvējušas sevi pašu vai arī par savu pārstāvi būtu izmantojušas kādu, kurš nav zvērināts advokāts, atliks divas izvēles: (i) atteikties no sev atbilstošākā pārstāvja (vai arī nepārstāvēt pašam sevi) un tā vietā izvēlēties zvērinātu advokātu, kurš ir personai mazāk atbilstošs pārstāvis, t.i., sliktāka un/vai dārgāka pārstāvja (tātad – sliktāka un/vai dārgāka pārstāvība);[ 10 ] (ii) palikt pilnībā bez pārstāvja, jo personai nepietiek līdzekļu iegādāties sadārdzināto „deficīta preci” – noalgot zvērinātu advokātu (tātad – nekāda pārstāvība).

Kā redzams, visos šajos gadījumos tiek būtiski ietekmēta tiesas pieejamība, sadārdzinot pārstāvību vai pasliktinot pārstāvības kvalitāti, un pēdējā gadījumā pārstāvība tiek pilnībā liegta. No kasācijas procesa dalībnieku viedokļa grozījumu praktiskais efekts ir līdzvērtīgs tam, ja Saeima uzliktu ļoti augstu nodokli (vairākas reizes paaugstinātu drošības naudu) par kasācijas sūdzības iesniegšanu. Tādā veidā tiktu paaugstinātas kasācijas procesa izmaksas, kā rezultātā personai ir par to pašu pakalpojumu (lasi – pārstāvību) jāmaksā vairāk, vai arī par to pašu naudu jāpērk sliktāks pakalpojums, vai arī jāatsakās no pakalpojuma vispār.

Savukārt no sabiedrības interešu viedokļa monopola tiesību piešķiršana advokātiem ir vēl kaitnieciskāka par jau minēto nodokļu (kasācijas drošības naudas) paaugstināšanu, jo demokrātiskā valstī nodokļu paaugstināšanas gadījumā sabiedrība šo naudu nepazaudē, bet atgūst atpakaļ valsts sniegto pakalpojumu veidā.[ 11 ] Proti, valstij rodas papildus ienākumi, kurus tā var novirzīt juridiskās palīdzības apmaksai, papildu tiesnešu un tiesas darbinieku noalgošanai, tiesas procesa efektivitātes uzlabošanai, u.tml. (kā rezultātā tiesa var efektīvāk atlasīt nepamatotās kasācijas sūdzības un pievērsties patiesi būtiskajām lietām). Savukārt monopola tiesību radīšana vienai sabiedrības grupai rada tikai zaudējumus, jo gandrīz viss monopolista uzcenojums, pretstatā nodokļiem, nonāk tikai zvērinātu advokātu kabatās, neradot nekādu pakalpojuma uzlabojumu (gluži otrādi – monopols pasliktinātu pakalpojumu kvalitāti) un nesniedzot sabiedrībai pretim nekādu labumu.

Visbeidzot ir jābūt piesardzīgiem, vērtējot ārvalstu pieredzi, nosakot monopoltiesības uz juridisko pakalpojumu sniegšanu. Pirmkārt, juridiskās industrijas „pašorganizēšanās kartelī un drakonisku ienākšanas barjeru uzspiešana” ir problēma daudzās pasaules valstīs[ 12 ], un tiek minēta kā viens no galvenajiem iemesliem inovāciju vakuumam juridiskajā nozarē.[ 13 ] Otrkārt, monopoltiesību piešķiršana advokātiem Latvijā radīs jo sevišķi ievērojamu monopolista uzcenojumu mazā zvērinātu advokātu skaita dēļ. Piemēram, Vācijā attiecība starp vienu advokātu un iedzīvotāju skaitu ir ap 1 pret 550, Lielbritānijā un ASV – attiecīgi 400 un 300-400[ 14 ], Spānijā – 377[ 15 ], Portugālē – 409[ 16 ]. Saskaņā ar publiski pieejamiem datiem Latvijā šī attiecība šobrīd ir 1 advokāts pret 1 578 iedzīvotājiem.[ 17 ] Tātad Latvijā vienam advokātam ir „jāapkalpo” gandrīz ap 1 600 (!) iedzīvotāju, tas ir, 3 līdz 5 reizes vairāk nekā iepriekš minētajās valstīs. Tādējādi monopola tiesību piešķiršana advokātiem Latvijā padarītu advokātus par daudz vajadzīgāku „deficīta preci” un novestu pie daudz lielāka advokātu honorāra relatīvā palielinājuma. Tā rezultātā Latvijas iedzīvotāju pieeja juridiskajai palīdzībai būtu liegta daudz būtiskākā mērā nekā iepriekš minētajās valstīs. Treškārt, tepat kaimiņos Somijā un Zviedrijā advokātiem nav monopoltiesības uz pārstāvību civilprocesā,[ 18 ] un tas nav traucējis šīm valstīm Globālajā konkurētspējas indeksā iegūt attiecīgi 2. un 5. vietu strīdu risināšanas sistēmas efektivitātē (starp vairāk nekā 140 valstīm).[ 19 ] Tas apliecina, ka ir efektīvāki un nekaitīgāki risinājumi, kas paātrina tiesas procesu.

Kopsavilkums

Civilprocesa likuma grozījumi, kas nostiprinātu advokātu monopoltiesības, būtu balstīti nevis uz empīriskiem datiem, bet uz vēlmi paaugstināt advokātu honorārus un ierobežot pieeju tiesai, kas vienlaikus atslogotu arī tiesnešu darbu. Šādi grozījumi nodarītu būtisku kaitējumu Latvijas tiesību sistēmai un sabiedrībai kopumā. Pašreizējo tiesvedības kārtību var uzlabot ar daudz mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas nodrošinātu tiesvedības izmaksu nesadārdzināšanos un līdz šim aiz deviņām atslēgām paslēptās tiesu informācijas publiskošanu.

______________________

* Raksta pilnā versija sākotnēji publicēta 2013. gada 16. aprīlī žurnālā Jurista Vārds, Nr. 15 (766). Rakstā ir izteikts tikai autoru personīgais viedoklis, kas nepauž ar autoriem saistīto organizāciju nostāju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!