Raksts

Monologu kultūras krīze


Datums:
02. janvāris, 2002


Foto: AFI

Šķiet, integrācijas grūtības ir sākotnēji ieprogrammētas – elitei ir priekšstats, ka vienīgi latviešu politiķi zina, ko īsti krieviem Latvijā vajadzētu gribēt. Izplatīta ir naivā pārliecība, ka krievi ļaus izdarīt ar sevi to, kam latvieši izmisīgi pretojās okupācijas gados.

Latvijā pieaug diskusiju spriegums sakarā ar 2004. gadā paredzēto būtisko izglītības sistēmas transformāciju. Manuprāt, tas norāda, ka Latvija atrodas integrācijas procesa lūzuma posmā, kad vēl saglabājas starpetnisko attiecību attīstības iespēja divos virzienos – gan uz integrācijas procesa padziļināšanu un līdzšinējo sasniegumu nostiprināšanu, gan uz etnisko attiecību saasināšanos. Nevar noliegt 1999. gada decembrī pieņemtās Latvijas Sabiedrības integrācijas koncepcijas pozitīvo nozīmi un lielo potenciālu, taču ir skaidrs, ka pašreizējā situācijā neapstiprinās viens no tās pamatpieņēmumiem, proti pārliecība, ka valodas apgūšana ir izšķirošais integrācijas faktors. Arvien biežāk krievvalodīgie jaunieši samērā labā latviešu valodā skaidro televīzijas intervijās, kāpēc viņi ņem dalību kārtējā protesta pasākumā un kāpēc viņi jūtas atsvešināti Latvijas sabiedrībā.

Man šķiet, ka integrācijas procesa pašreizējās grūtības bija ieprogrammētas jau no paša sākumā, un to cēlonis nav sabiedrības latviešu daļas labo nodomu trūkums vai krievu publikas patoloģiski noraidošā attieksmē pret visu latvisko. Problēmas rada Latvijas politiskās elites priekšstati par integrācijas ceļiem un metodēm, pirmām kārtām, priekšstats, ka vienīgi latviešu politiķi zina, ko īsti krieviem Latvijā vajadzētu gribēt, kā arī no tā izrietošā pārliecība, ka krieviski runājošajiem bez ierunām ir jāpieņem viņiem piedāvātie noteikumi. Visai izplatīta ir naivā pārliecība, ka krievi Latvijā ļaus izdarīt ar sevi to, kam latvieši izmisīgi pretojās padomju okupācijas piecdesmit gados. Šādas ievirzes, savukārt, sakņojas Latvijas pēcatmodas politiskās kultūras īpatnībās[1]. Tajā vēl joprojām dominē konfrontācijas un monoloģisma pieredze, ko esam guvuši gan Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma, gan nacisma un staļinisma totalitārajos režīmos, gan “reālajā sociālismā” sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Līdz ar to Latvijas sabiedrībā pašreiz viena no akūtākajām problēmām ir dialoga trūkums, kas ir izjūtams ļoti daudzās dzīves sfērās: starp politisko eliti un tautu, starp pozīciju un opozīciju politiskās varas virsotnē, starp galvenajām sabiedrības etniskajām grupām. Rezultātā izvēle starp dažādiem integrācijas stratēģijas variantiem netika izdiskutēta sabiedrībā, starpkopienu dialoga vietā joprojām dominē monoloģisms, kam pamatā ir pārliecība, ka “savējie sapratīs”.

Integrācija ir vidusceļš starp asimilāciju (kā etniskās identitātes zaudēšanu) un segregāciju (kā etnisko kopienu vienaldzīgu līdzāspastāvēšanu). Tā var būt sekmīga un dziļa tikai tad, kad tā ir brīvprātīga dažādu sabiedrības daļu apvienošana vienā veselā uz vienlīdzīgiem pamatiem. Ne velti izcilais rīdzinieks Jesaija Berlins raksta: “Brīvības trūkums, par kuru sūdzas cilvēki un grupas, bieži vien nozīmē pienācīgās atzīšanas trūkumu”[2].Taisnīgs starpetnisko attiecību izkārtojums nevar tikt balstīts nedz vienas puses prasību akcentēšanā, lai cik neapšaubāmi pamatotas tās arī nebūtu, nedz aritmētiskā valodu lietošanas vienādošanā, neņemot vērā vēsturisko pieredzi. Tā iedibināšanā principiāla nozīme ir demokrātiskajam starpkopienu dialogam, kam pamatā ir tolerance – gatavība atzīt arī indivīdam vai indivīdu grupai nepieņemamo vērtību un dzīves veidu tiesības uz pastāvēšanu, par pamatu liekot cita indivīda vai indivīdu grupas suverenās tiesības attīstīt savas spējas un piekopt sev piemēroto dzīves veidu, ciktāl tas neierobežo citu tiesības darīt to pašu.
____________________________________________

[1] Sk. arī: Juris Rozenvalds. Par inteliģenci un tās lomu Latvijas politiskajos procesos 1987. – 2000. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. “A” daļa. 2000. g., Nr. 3/4, 129. – 140. lpp.

[2] Jesaija Berlins. Četras esejas par brīvību. Rīga, Sprīdītis, 2000, 200.lpp.


Sabiedrības integrācijas programma

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!