Foto: Aero Icarus

Moldāvi ir viena no „iekārotākajām” nācijām attīstīto valstu vidū, jo ir izglītoti un ļoti centīgi cilvēki.

Moldāvi taču ir tādi paši kā mēs – tā bija pirmā atbilde, kas nāca prātā, kad mani uzaicināja dalīties pārdomās par šo tautu. Mana pirmā pieredze Kišiņevā, veicinot nevalstisko organizāciju un Parlamenta dialogu, bija pirms gadiem desmit. Savukārt 2011. gadā vairākos projektos tur strādāju jau ilgākus laika posmus. Atmiņas ir siltas un koleģiālās attiecības turpinās.

Uzsākt sadarbību ar moldāviem mums, latviešiem, ir ļoti viegli. Gandrīz katrā moldāvu ģimenē atceras kaut ko, kas saistās ar Latviju – vai nu vectēvs, savulaik atvedis „Melnā balzāma” pudeli, kuru turējis sekcijā aiz stikla un lietojis pa tējkarotei. Iespējams, armijas laikā nācies pabūt Latvijā, iemīlēt meiteni un kopā pavadīt neaizmirstamu vakaru „Jūras pērlē”, iegādāties „Dzintara” smaržas, vai televīzijā redzēt Jūrmalas popmūzikas festivālu. Savukārt, mums pietiek atcerēties moldāvu tomātus – tos rozīgos, ko varēja nopirkt par 2 rubļiem kilogramā, kamēr tirgū vietējie bija tik „pa pieci”. Un, protams, konjaks „Belij Aist”! Moldovā strādāju gan ar studentiem, jauniešiem, gan ar cilvēkiem jau brieduma gados. Attieksmē pret latviešiem nebija atšķirības – mēs moldāviem esam „savējie”.

Mana saziņas valoda, strādājot Moldovā, parasti ir krievu. Izņēmums ir daļa jauniešu, kuriem ir plašāks vārdu krājums angļu valodā. Gadījumos, kad auditorija vecuma ziņā ir „jaukta”, parasti vienojamies, ka runāšu krieviski – jo to visi saprot, savukārt atbildēs katrs tādā valodā, kurā labāk prot izteikties. Pret krievu valodu arī sadzīvē Moldovā nejutu nekādus aizspriedumus vai iebildumus. Cilvēki laipni, atsaucīgi – sajutu kaut ko no padomju laika sirsnības, kad vairumam nekā cita nebija, izņemot laiku apstāties un parunāt. Krievu kā darba valodas priekšrocības atklāju jau pirmajos semināros Kišiņevā, kad nācās dzirdēt, cik saturiski atšķirīga un „atlasīta” informācija un viedokļi tiek pausti „ārzemniekiem” un ko stāstīja man. Aizbildinājums bija – „viņi” jau mūs nesaprot un nesapratīs, viņi nāk no „citas pasaules”.

Dzimtenes mīlestība
Moldāvi varētu būt viena no tām nācijām, kas pēdējā desmitgadē visvairāk „dodas pasaulē”. Viņi ir arī viena no „iekārotākajām” nācijām attīstīto valstu vidū, jo ir izglītoti un ļoti centīgi cilvēki. Uz vienas ielas trīs kvartālos saskaitīju vismaz septiņus „Work&travel” birojus – jauniešus aicina ceļot, studēt, strādāt ,it īpaši ASV un Kanādā. Tā kā vietējā ekonomika nesola darbu un atalgojumu, moldāvi zina, ka viņiem ir jācenšas divtik. Viņi ir strādīgi un motivēti vai nu „izsisties uz augšu”, vai arī „tikt prom”. Moldāvi strādā lauku darbos Spānijā un kopj sirmgalvjus Itālijā. Tā kā viņi nav Eiropas Savienības pilsoņi, tad „iedzīvoties” ES valstīs īsti nevar (ja vien neapprecas vai neiegūst Rumānijas pilsonību, kas Moldovas rumāņu izcelsmes pilsoņiem ir iespējams). Līdz ar to ārvalstīs nopelnītais tiek investēts Moldovā. Jaunbūves ļoti reti ir banku kreditētas. Tie, kas nolēmuši darba dzīvi saistīt ar Moldovu, zina, ka viņiem ir jābūt labākajiem. Tas nav nekas neparasts, ja jaunieši zina trīs svešvalodas, strādā, iesaistās projektos, veic arī brīvprātīgo darbu un darbojas kādas partijas jauniešu organizācijā. Jauniešu parlamenta projekta vadītājs teica – mēs projektam atlasām nevis labākos, bet viduvējības. Labākie jau pēc pusgada ir „prom”- studē vai strādā ārvalstīs.

Salīdzinot ar Latviju, šķiet, Moldovas sabiedrība ir izteikti autoritāra. Tas bija vērojams pat studentu sabiedrībā.Vadījām semināru, kurā moldāvu studenti strādāja grupās kopā ar latviešu jauniešiem. Organizācijas vadītāji apstaigāja darba grupas un mēģināja ietekmēt jauniešus – „to nesaki”, „tas nebūs labi”.. Vērojām un – iekļāvām darba kārtībā vēl vairāk uzdevumus, kuros katram bija individuāli jāformulē savs viedoklis. Vairumam no Moldovas jauniešu grupas tā bija jauna un motivējoša pieredze – var teikt, ko domā, un katra domas ir vērtīgas, arī tad ja saka, ko domā – „nekas slikts nenotiek”.
Neatpaliek arī vecākā paaudze. Konferencēs tipiski ir, pirmkārt, ārkārtīgi daudz un plaši runāt. Otrkārt, pārmest cits citam – „kas tu tāds esi un, ko tu darīji x un y gadā”. Ceļš līdz jautājuma būtībai un konstruktīvai sarunai ir ļoti ilgs. Viena no Moldovas īpatnībām – te nekad netika aizliegta Komunistiskā partija. Līdz ar to bijušie „nomenklatūras” darbinieki bieži ir nevalstisko organizāciju līderi un otrādi.
Vēl viens vērojums bija – spēja pielāgoties. It īpaši jauniešu līderu vidū varēja manīt, ka vispirms viņi vēlas uzzināt, ko es gribētu, lai viņi saka un tad tieši to arī pateikt. Ja nebija izdevies izdibināt manu viedokli vispirms, tad gadījās, ka sarunas gaitā sākotnējais viedoklis tika pārgrozīts līdz man vēlamajam.

Kādā projektā ieviesām jaunu praksi – pirms ministrijā attīstīja pakalpojumu, ieteicām izzināt klientu vajadzības. Līdzšinējā rutīna bija – ārvalstu prakses apzināšana un, atkarībā no donorvalsts, attiecīgā pakalpojuma ieviešana. Mēs ierosinājām apzināt klientu vajadzības un tikai tad atlasīt atbilstošāko ārvalstu pieredzi, raudzīties uz pieejamajiem resursiem un attīstīt kaut ko „savu” -Moldovā vajadzīgu un resursu ziņā iespējamu. Klientus – vecākus ar bērniem invalīdiem – apzinājām ar mūsu sadarbības partneru, nevalstisko organizāciju starpniecību. Saruna bija grūta. Pirmās divas stundas cilvēkiem vajadzēja „izrunāties”. Radās sajūta, ka ministrijas ierēdņi dalībnieku acīs simbolizēja „varu”- visu slikto, kas viņu dzīvēs bija noticis „valdības dēļ”. Savukārt ierēdņi sev mēģināja apliecināt – nu, mēs taču teicām, ka ar cilvēkiem runāt nav vērts. Pateicoties veiksmīgai moderatora starpniecībai – semināra otrā daļa izvērtās konstruktīvā sarunā – pirmajā šīs ministrijas un arī klientu pārstāvju pieredzē.

Mazākā brāļa „sindroms” un kūmu nozīme
Brīdī, kad moldāvu ģimenē ienāk mazulis, tiek rīkotas plašas kristības. Vecāki raugās, lai bērniņam būtu kūmas visās dzīvei svarīgākajās dzīves jomās – kāds skolotājs, uzņēmējs, bankas darbinieks, ministrijas ierēdnis, muitas darbinieks, policists, politiķis, garīdznieks. Šādi bērnam tiek iedots līdzi drošības tīkls dzīves uzsākšanai un sarežģījumu atrisināšanai visā dzīves gaitā. Kad man aizkavējās bagāža, asistents sazinājās ar kūmu un, iebraucot lidostā mani jau sveicināja laipna darbiniece un informēja par bagāžas ceļiem un neceļiem.
Daļa moldāvu uztver sevi kā neveiksmīgākos jaunākos brāļus rumāņiem. Arī attieksme pret Latviju ir līdzīga – jūs, kas esat Eiropas Savienībā noteikti zināt labāk, kā mums tagad rīkoties. Tādās reizēs man allaž nāca prātā viņu vēl joprojām dabiskais un garšīgais piens tetrapakās, kuru var nopirkt jebkurā lielveikalā. Tieši tāpēc, ka viņi nav ES dalībvalsts, viņi var nopirkt pienu, to saraudzēt un rūgušpienu griezt ar nazi, uzkaisīt kanēli un izbaudīt šo gardumu svētdienas rītos. Tieši tāpēc, ka viņi nav ES dalībvalsts, moldāvi no ārvalstīm investē nopelnītos līdzekļus Moldovā nevis mītnes zemēs. Un, protams, mums ir ko citam no cita mācīties – savstarpēji!

_____________________________________

Šī publikācija ir veidota ar Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda atbalstu projektā “Starpkultūru un dažādības vadības mācību sistēmas izveide publiskā sektora darbiniekiem“. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.