Foto: Patricia van Casteren
Pretkorupcijas institūcijas un tās vadītāja ilgstoša muļļāšana politiskajos strīdos var izrādīties efektīvs līdzeklis, lai iestāde kļūtu neefektīva pat vislabvēlīgāko vērotāju skatījumā.
Valda Dombrovska (JL) valdības veidošanas laikā satraucošākais jautājums ir ekonomikas liktenis, otrajā plānā nobīdot pat tādu jautājumu kā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka iecelšana. Sabiedriskās politikas centra Providus kārtējā pārskata Korupcijas °C jaunākais izlaidums vērš skatu uz to, kā pagājušā gadsimta nogalē popularitāti ieguvušais eksperiments — cīnīties pret korupciju ar specializētu iestāžu palīdzību — norisinājies citviet „jaunajās” Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs.
Nīcina, lēni zāģējot
Godmaņa vadītā Ministru kabineta KNAB vadītāja amatam virzītais kandidāts Normunds Vilnītis, kuru varētu atbalstīt visi vecās koalīcijas dalībnieki, domājams, nebūtu viennozīmīgi tīkams jaunajai koalīcijai. Tāpēc nevar izslēgt, ka Vilnīša ceļš uz šo amatu aprausies un sāksies kārtējais KNAB priekšnieka meklēšanas process. Vilnīša izredzes nav samežģījušās tāpēc, ka būtu atklājušies principiāli svarīgi robi viņa kompetencē vai būtiski traipi reputācijā. Viņa kā kandidāta vājās vietas nav saistītas ar viņa profesionāliem vai personiskiem trūkumiem. Plašāka sabiedrība nav redzējusi, kā šis cilvēks strādā, jo viņa darbs pagātnē nebija sevišķi publiski eksponēts. Tā pati par sevi nebūtu problēma, bet pie labākās gribas ir grūti atrast argumentus pārliecībai, ka Godmaņa koalīcijas vairākums tiešām būtu vēlējies stipru KNAB. Rezultātā sabiedriskas debates, kas pašlaik gan pieklusušas, ir galvenokārt vērstas uz tēla un uzticības jautājumiem.
Šo rindu autora un slovēņu eksperta — pašreizējā Slovēnijas Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra — Gorana Klemenčiča raksts pārskatā atklāj, ka pretkorupcijas dienesti šajā reģionā ir patiesi īpaši zvēri. Īpaši tie ir ne tikai dēļ savām daudzveidīgajām funkcijām vai dažkārt neparastā institucionālā novietojumā valsts kopīgajā struktūrā, bet arī dēļ to tēla neparasti lielās nozīmes un retoriskas politizācijas tendencēm. Tēls ir īpaši svarīgs, jo sabiedrības atbalsts palīdz ne tikai atklāt noziegumus, bet arī sargā pret politisku iejaukšanos vai pat likvidācijas centieniem. Kaut gan institucionāla specializācija korupcijas novēršanas un apkarošanas jomā jau kļuvusi par starptautisku standartu[1], Eiropā īpašas pretkorupcijas struktūras ir salīdzinoši jauna parādība, to ilgtermiņa efektivitāte arvien nav skaidra un atšķirībā, piemēram, no policijas, kuras nepieciešamība principā nav apspriežama, pretkorupcijas iestāžu pastāvēšanas lietderīgums tiek pakļauts diskusijām.
Spilgts piemērs ir Slovēnijas Korupcijas novēršanas komisija, kura pastāvīgi atradusies likvidēšanas draudu ēnā par spīti tam, ka lielā mērā nodarbojas ar korupcijas novēršanu, analīzi, un koordināciju, nevis izmeklēšanu.[2] Kopš 2004. gada komisija saņēmusi neatlaidīgu kritiku. Parlaments to raksturoja kā budžeta nesamērīgu nastu, kuras devums cīņai pret korupciju ir niecīgs, un nolēma komisiju likvidēt. Attiecīgo likumu daļēji atcēla konstitucionālā tiesa, un jaunā valdība, kas nonāca pie varas 2008. gadā, izvēlējās komisiju saglabāt.
Tomēr Gorans Klemenčičs pārskatā raksta: „Nevar noliegt, ka četri pastāvīga spiediena un finansējuma nepietiekamības gadi ir kaut kādā mērā komisiju diskreditējuši un spieduši to iejaukties politiskajās cīņās. Daudzējādā ziņā visa ideja par neatkarīgu novēršanas iestādi tās tagadējā formā un pašreizējā priekšnieka vadībā ir pamatoti vai nepamatoti zaudējusi ticamību.” Citiem vārdiem sakot, politiskā elite var iznīdēt pretkorupcijas iestādi, ne tikai to likvidējot vai atbrīvojoties no neērtas vadības, bet arī ilgstoši un lēni zāģējot, līdz darba rezultāti un institūcijas tēls vairs īsti nevienu nepārliecina.
Par kandidātu — sabiedriskā apspriešana
Otra īpatnība ir politizācija vai, precīzāk, tēla politizācija. Paradoksāli, jo starptautisko standartu skatījumā pretkorupcijas institūciju ”neatkarība” pirmām kārtām nozīmē depolitizāciju. Centrālās un Austrumeiropas praksē pretkorupcijas iestādes, kuras nonāk atklātā konfrontācijā ar politiķiem, gandrīz allaž iepinas disputos ar politizētu toņkārtu. Ilgstošās pretrunās ar valdības politiķiem pretkorupcijas iestādes it kā pietuvinās politiskajai opozīcijai vai iemanto asociācijas ar kādām citām politiskām nostājām.
Lūk, piemērs, kad īsi pirms atcelšanas no amata KNAB bijušais priekšnieks Aleksejs Loskutovs skaidroja pret sevi vērstos politiskos soļus ar Tautas partijas vēlēšanos nemaksāt valsts budžetā biroja aprēķināto summu par pārkāpumiem priekšvēlēšanu kampaņā: „Es pieļauju, ka Tautas partijai ir nepārvarama vēlme nemaksāt valsts budžetā miljonu latu, kas partiju varētu nostādīt uz bankrota robežas.”[3] Neatkarīgi no šī viedokļa pamatotības ir acīmredzams ne tik daudz vērtējums par konkrētām darbībām attiecībā uz KNAB, bet drīzāk attieksme pret konkrētu partiju kopumā, veicinot priekšstatu par runātāja politizāciju.
Latvijas gadījumā valdības, kura katastrofāli zaudēja sabiedrības uzticību, virzīts kandidāts, par kuru plašākam vērotāju lokam nav un objektīvi nevar būt informēta viedokļa, neveicinās pārliecību par KNAB gatavību efektīvāk un politiski neitrāli cīnīties pret visaugstākā līmeņa korupciju. Lai cik nepieņemami ilgi jau grieztos biroja priekšnieka meklēšanas riņķa dancis, Dombrovska valdībai apstiprināšanas gadījumā pie šī jautājuma būtu jāatgriežas.
Nemudinot uz jaunu konkursu, jaunajai valdībai ir vēlreiz jāpārdomā, vai Normunds Vilnītis ir labākais kandidāts. Neglītā konfrontācija starp vecās koalīcijas valdībām un biroju deleģitimizēja šīs koalīcijas vēlākās darbības attiecībā uz KNAB. Tāpēc jaunas koalīcijas valdībai ir jārada svaiga starta līnija, vēlreiz pārvērtējot kandidātus. Varbūt Vilnītis arvien šķitīs labākais, bet varbūt nē, — lai valdība vērtē.
Kandidātam vajadzētu saņemt divu trešdaļu Saeimas deputātu atbalstu. Cīņā pret KNAB vecā valdošā koalīcija sevi visnotaļ diskreditēja, bet arī pats birojs bija spiests nonākt neveselīgā politizētā disputā. Divu trešdaļu atbalsts Saeimā būtu pārliecinošs signāls, ka jaunais priekšnieks saņēmis plašu politisku atbalstu un viņa neitralitāte nav apšaubāma.
Izvēloties kādu jaunu kandidātu, jānodrošina pietiekami ilgs laiks — vismaz pāris nedēļas — tā sabiedriskai apspriešanai. Ja KNAB atkal uzkāptu uz kāda ietekmīga valdības cilvēka varžacīm, pretrunas starp šo iestādi un politiķiem droši vien atjaunotos. Iestādes tēls un priekšnieks, kurš neizraisītu uzticību gana plašā sabiedrībā, diez vai ļautu izturēt politisku spiedienu, jo politiķiem tad nebūtu jābaidās no sabiedrības protestiem.
Vienlaikus procesam ir jānorisinās ātri. Kā uzskatāmi rāda Slovēnijas piemērs, ilgstoša institūcijas un tās vadītāja muļļāšana politiskajos strīdos var izrādīties efektīvs līdzeklis, lai pat vislabvēlīgāko vērotāju skatījumā iestāde kļūtu neefektīva. Pašlaik vēl ir iespēja nosargāt pret šādu likteni KNAB, kas nereti atzīts par vienu no labākajām pretkorupcijas iestādēm Eiropā.
______________________
[1] Skatīt, piemēram, ANO Pretkorupcijas konvenciju.
[2] Klemenčič, G., Stusek, J., Gaika, I. Specialised Anti-Corruption Institutions. Review of Models. OECD Anti-Corruption Network for Eastern Europe and Central Asia. 2007. 110.lpp. http://www.oecd.org/document/.. Pēdējo reizi sk. 16.12.2008.
[3] Loskutovs: KNAB grib likvidēt Tautas partija un vēl daži. http://www.nra.lv/zinas/2099-loskutovs-knab-grib-likvidet-tautas-partija-un-vel-dazi.htm Pēdējo reizi sk. 02.03.2009.