Raksts

Miris. Jo nenosargājām


Datums:
15. jūlijs, 2008


Autori

Dita Arāja


Foto: Wade

Tikmēr, kamēr politiski atbildīgās amatpersonas neradīs risinājumu, lai jau preventīvi pasargātu bērnus no vardarbības, mēs atkal ik pa laikam kādu bērnu zaudēsim.

Gadu un divus mēnešus vecais puisēns nomira slimnīcā, tā arī pie samaņas nenācis. Kārtējais Latvijas bērns, kas, iespējams, dzīvību zaudējis vardarbības dēļ. Tā vismaz pieļauj ārsti, kamēr vietējā bāriņtiesa gan saka — viņu redzeslokā šī ģimene nav bijusi. Jo bāriņtiesas redzeslokā nonākot tikai tās ģimenes, par kurām tai ziņo. Ja neziņo, tad acīmredzot ģimenē bērnus nesit.

Taču bērni mirst, un diemžēl arī pēc kārtējās nāves skaidrojums, kāpēc tomēr nespējam savus bērnus nosargāt, ir jau sen dzirdētais — vāja atbildīgo institūciju sadarbība. Kad būs stiprāka, tas pagaidām tikai un vienīgi atbildīgo amatpersonu un institūciju rokās, kurām gan vēl joprojām padoms, kā mums visiem kopā nosargāt mūsu bērnus, ir vājš.

Nebija institūciju uzmanības lokā

“Šis gadījums ir viens no retajiem, kas mūsu pagastā noticis. Sen, sen kas tāds nav bijis,” par savu pārraugāmo “iecirkni” stāsta Daugavpils rajona Naujenes pagasta bāriņtiesas priekšsēdētaja Staņislava Locika. Viņa sargā bērnu tiesības pagastā, kurā dzīvo nomirušā puisīša māte un patēvs ar saviem bērniem. Tiesa, par mātes un bērna dzīvi šajā teritorijā pašvaldība nemaz nav bijusi informēta, jo māte pagastā nav deklarējusies. Kamēr bērns neiet bērnudārzā vai skolā, tikmēr arī par šāda bērna esamību varas iestādes neko nezina. “Mēs fiziski nespējam pārskatīt un uzraudzīt visas ģimenes un bērnus,” saka S.Locika un skaidro — bāriņtiesa par problēmām uzzina tikai tad, kad ģimenē notiek kādi trači vai kādam rodas aizdomas par vardarbīgu izturēšanos pret bērnu. Un arī — tikai tad, ja bāriņtiesai vai sociālajiem darbiniekiem par to paziņo. Tomēr cilvēki ir kūtri un vairāk pieturas pie principa “ne mana cūka, ne mana druva”. Arī tagad, kad bāriņtiesas vadītāja pēc zēna nāves aizgājusi aptaujāt ģimenes kaimiņus, “viņi mani aizraidīja ar trim vārdiem”.

Ļoti iespējams, neapzinātās ģimenes arī ir viens no skaidrojumiem nu jau tik ierastajai frāzei, kas pēc kārtējās bērna nāves parādās presē — bāriņtiesas uzmanības lokā šī ģimene nav bijusi. Tieši tāpat ir šoreiz — bāriņtiesa par šādas ģimenes eksistenci nemaz nav zinājusi, taču pēc notikušā bāriņtiesas vadītāja apgalvo — vardarbības tur neesot bijis, jo to tagad apliecinot gan psihologa darbs ar bērniem, kas bijuši kopā ar mirušo mazuli, gan arī “ģimenes pārbaudes aktiņš, kur nevar pateikt, ka alkoholu ģimene vispār lieto.”

Tiesa, Bāriņtiesu likums neparedz aktīvu bāriņtiesu darbību, preventīvi apsekojot ģimenes. “Bāriņtiesa ir lēmējinstitūcija,” akcentē Bērnu un ģimenes lietu ministrijas (BĢLM) Bāriņtiesu uzraudzības un metodiskās vadības departamenta direktore Valentīna Gluščenko, skaidrojot, ka preventīvo darbu pamatā jāveic pašvaldības sociālajiem darbiniekiem, bet bāriņtiesa iesaistās tikai tad, kad jau radušās problēmas, piemēram, jālemj, vai bērnam vecāki nerada draudus un varbūt labāk viņu no ģimenes izņemt. Viss jau ir pareizi, viss pēc likuma, un tomēr — kad notikusi kārtējā nelaime un atkal jāšķiras no kāda bērna, atkal atgriežamies vienā un tajā pašā sākumpunktā — valstī īsti nav sakārtota sistēma un viens no vājākajiem punktiem ir starpinstitucionālā sadarbība, lai jau pašā saknē ģimenē nepieļautu vardarbību pret bērnu, lai to pamanītu jau pašos asnos, lai novērstu un vecākiem palīdzētu tikt galā ar dusmām un sadzīves vai attiecību problēmām, ko ļoti bieži uz savas ādas izjūt tieši bērns. Šo vājo posmu atzīst gan V.Gluščenko, gan pats galvenais politiski atbildīgais par bērnu aizsardzību — bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks (LPP/LC), taču, kā rāda līdzšinējā pieredze, šis vājums ļoti grūti padodas stiprināšanai.

Meklēs ķēdes vājos posmus

Diezgan vājš padoms ir arī pašam ministram Baštikam. Pirms mēnešiem diviem viņš politika.lv sacīja, ka primārajā profilaktiskajā darbā vājais posms ir sociālie darbinieki — tie nav ministrijas, bet gan pašvaldību pārziņā, tāpēc Baštika ministrija šīs struktūras darbu nespēj ietekmēt. Tagad, pēc kārtējā mirušā bērna, ministrs Baštiks norāda, ka no vardarbības pārsvarā cieš mazi bērni līdz trīs gadu vecumam, kas vēl nav tikuši līdz skolai vai bērnudārzam, tāpēc, viņaprāt, lai konstatētu iespējamos vardarbības riskus ģimenē, aktīvākiem ir jābūt ģimenes ārstiem, kas ģimenes pazīst un kam pēc būtības regulāri būtu jāinteresējas par mazo klientu veselību. “Man ir stipras aizdomas, ka nemaz [ģimenes ārsti] tos bērnus neapmeklē un visbiežāk ģimene arī neiet pie ārsta,” domā A.Baštiks.

Viņš kopā ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju ir nolēmis meklēt vājos posmus “ziņošanas” ķēdē, un, cerams, līdz rudenim, balstoties uz bērnu namu sniegtajiem datiem, mēģinās izsekot, kas parasti par riska ģimenēm un vardarbību pret bērniem ir ziņojis, kā arī mēģinās identificēt, kā institūcijas tālāk risinājušas konstatētās vai tikai iespējamās problēmas. Piemēram, ja mediķi ziņojuši, bet bāriņtiesa nav pienācīgi noreaģējusi, tad secinās, ka problēma ir bāriņtiesā un attiecīgi arī centīšoties vai nu ar papildus mācībām vai izmaiņām likumdošanā šo problēmu risināt. Savukārt, ja konstatēs, ka mediķi ir bijuši kūtri ģimeņu apsekotāji, tad attiecīgi rosināšot izmaiņas likumdošanā, paredzot aktīvāku arī mediķu lomu ģimenes vardarbības novēršanā. A.Baštiks atgādina, ka reiz jau 2007.gadā Ārstniecības likuma grozījumos esot bijis iesniegts priekšlikums, ka arī ārstiem ir pienākums ziņot bāriņtiesai par iespējamajiem riskiem ģimenē, bet dakteri to noraidījuši, pamatojot, ka viņiem jau tā milzu birokrātija, tāpēc negribētu uzņemties vēl papildus slogu.

Bāriņtiesai jābūt aktīvākai — tā uzskata Valsts policijas prevencijas biroja 1.nodaļas priekšnieka vietniece Alla Maceiko. Viņa atgādina, ka agrāk ar likumu bāriņtiesai bijis uzlikts par pienākumu izzināt nelabvēlīgās ģimenes, lai savlaicīgi novērstu bērnu tiesību pārkāpumu. Taču, pērn pieņemot jauno Bāriņtiesu likumu, bāriņtiesām aktīvā izzināšanas funkcija noņemta un pirmo riska pazīmju konstatēšana un darbs ar ģimeni atstāts tikai uz sociālo dienestu pleciem. A.Maceiko uzsver, ka daudzi sociālie dienesti ir vāji un pamatā nodarbojas ar sociālās palīdzības sniegšanu, nevis strādā ar ģimenes atveseļošanu. “Kāpēc bāriņtiesa nevar aiziet uz skolu, uz bērnudārzu un aprunāties? Bet, redziet, visi sēž un gaida, kad kāda institūcija kādu informāciju atsūtīs. Policija iejaucas jau tad, kad dūres iet pa gaisu, un tas jau ir par vēlu,”— tā A.Maceiko.

Taču šādu atgriešanos pie bāriņtiesas aktīvākas prevencijas lomas noraida gan V.Gluščenko, uzsverot, ka šādā gadījumā bāriņtiesas un sociālo darbinieku funkcijas atkal dublētos kā pirms 2007.gada likuma grozījumiem, gan ministrs Baštiks, uzskatot, ka bāriņtiesām ir jāpaliek tikai par lēmējinstitūcijām un “tās bāriņtiesas, kam rūp bērnu un ģimeņu liktenis, nesēž un avīzi nelasa.”

Vāja starpinstitūciju sadarbība

To, cik ļoti valstī neapzināta ir vardarbība pret bērnu ģimenē, liecina statistikas trūkums. Kad politika.lv vēlējās policijā noskaidrot, cik pēdējā gada laikā ir uzsākti kriminālprocesi par vardarbību pret bērnu ģimenē, policija paskaidroja, ka pēc šādas pazīmes tā statistiku neapkopo. A.Maceiko stāsta, ka statistika tiek apkopota pēc Krimināllikuma 17.nodaļas — cik daudz veikti noziegumi pret ģimeni un nepilngadīgajiem. Šā gada pirmajā pusgadā pēc šīs nodaļas likuma pantiem ir uzsākti 295 kriminālprocesi, taču nav skaidrs, kāda daļa no šī skaitļa ir ģimenes vardarbība pret bērnu. A.Baštiks gan min, ka pērn uzsākti 117 kriminālprocesi par cietsirdību pret nepilngadīgajiem, taču, ja divām atbildīgajām institūcijām ir tik atšķirīgi viedokļi un skaidrojums par to, cik īsti bijuši vardarbības gadījumi pret bērnu ģimenē un kā tos uzskaita un apkopo, tas vien jau liecina, ka īsti sakārtota situācija šajā ziņā valstī nav.

Tiesa, sociālie darbinieki min vēl kādu problēmu — nereti gadoties tā, ka policija nenovērtē vardarbības draudus — aizbrauc gan uz izsaukumu, taču, konstatējot, ka tas ir ģimenes konflikts, iekšā īpaši nejaucoties un pārbaudes necenšoties sākt. Pie vainas, iespējams, esot biežā kadru mainība policijā, taču policija izmantojot jebkuru iespēju un savus darbiniekus sūtot uz mācībām. Arī tagad notiekot mācības, lai tiesībsargi varētu izpildīt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20.pantu, kas nosaka, ka speciālistiem, kas strādā ar bērnu tiesību aizsardzību, ir jābūt speciālām zināšanām šajā jomā. “Ir varbūt policijas vaina — iecirkņa inspektors negrib lietu rosināt, bet bieži arī pati sieviete tālāk nevēlas procesu virzīt, saka — vīrietis vienīgais ģimenē naudu pelna,” stāsta A.Maceiko. Arī Sociālo darbinieku biedrības vadītāja Ieva Lāss apstiprina mūžveco patiesību, ka vardarbības upuri ir ļoti pakļauti varmākam gan psiholoģiski, gan materiāli, tāpēc arī vardarbības loks tik grūti pārraujams.

Tieši tāpēc, ka vardarbības loks ir tik stiprs un ciešs, nepieciešama šī ciešā un stiprā starpinstitūciju sadarbība, kādas Latvijā tik ļoti trūkst. Taču citās valstīs šādas sistēmas ir jau radītas un mūsu speciālisti pat ar tām ir iepazinušies. Tā, piemēram, A.Maceiko zina stāstīt, kā Dānijā notiek komandas darbs ar nelabvēlīgajām ģimenēm — tur ar ģimeni nedarbojas viens pats sociālais darbinieks, bet komanda kopā — gan skola, sociālie darbinieki, gan policija, gan ārsti un bērnu aizsardzības iestādes. Savukārt A.Baštiks min, ka Nīderlandē policijā strādājot sociālie darbinieki, kas tūlīt pēc tam, kad policija konstatē konfliktus vai nesaskaņas ģimenē, strādā ar to un ziņo tālāk saviem kolēģiem, kuri par konkrēto ģimeni ir atbildīgi. Uz jautājumu, vai A.Baštiks ir ar savu kolēģi iekšlietu ministru Mareku Segliņu (TP) apspriedis iespējas, kā pilnveidot policijas darbu, lai mazinātu ģimenes vardarbību pret bērniem, ministrs tieši neatbild. Visu laiku jau par kaut ko runājot.

Tā jau tiesa, ka viens pats bērnu ministrs Baštiks nevar izstāvēt klāt katrai ģimenei un nevar viens pats atbildēt par visu drošības sistēmu, ja vairākas drošības ķēdē iesaistītās institūcijas nav viņa pakļautībā. Tomēr tikai sadarbībā ar kolēģiem valdībā viņš var vienoties par politiskajiem lēmumiem, lai beidzot stiprinātu vājās vietas bērnu aizsardzībā. Jo pretējā gadījumā varmākām rokas joprojām ir brīvas netraucēti izgāzt savas dusmas pār saviem vai savu laulāto un partneru bērniem. Un tikmēr, kamēr politiski atbildīgās amatpersonas neradīs risinājumu, lai jau preventīvi pasargātu bērnus, mēs atkal ik pa laikam kādu bērnu zaudēsim. Un atkal visi kopā brīnīsimies, kā tāda nelaime vispār varēja notikt, jo šī konkrētā ģimene līdz traģēdijai taču atbildīgo institūciju redzeslokā nav bijusi.


Bāriņtiesu likums

Bērnu tiesību aizsardzības likums

Dardedze

Krimināllikums

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!