Raksts

Minoritātēm vajadzīgs labs mārketings


Datums:
30. septembris, 2008


Autori

Dmitrijs Petrenko


Foto: no personīgā arhīva

Minoritāšu pārstāvji sāka uzdot jautājumu — kāpēc man būtu jāmaksā abonentmaksa par BBC, ja šī televīzija nestāsta par mani un neko manā labā nedara? BBC vajadzēja reaģēt uz šādu spiedienu.

Intervija ar Mediju Daudzvedības institūta ekspertu Parešu Solanki (Paresh Solanki).
Jūs esat eksperts jautājumos, kas skar to, cik lielā mērā mediji atspoguļo sabiedrības daudzveidību. Man radies iespaids, ka šis jautājums pārsvarā interesē minoritāšu medijus, kamēr „galvenie” mediji parasti saka, ka “tas nav viņu jautājums.” Vai jūs man piekrītat?

Dažādās valstīs tas ir atšķirīgi. Ja tie ir komercmediji, kam jāpelna nauda un kas uzskata, ka stāsti un reportāžas par minoritātēm nenesīs peļņu, tad viņi nekad šīs reportāžas neveidos. Es atceros, reiz runāju ar kādu redaktoru, kas strādā vienā no Serbijas pilsētām. Viņš man teica, ka viņa medijs nekad neraksta par minoritātēm, jo viņiem tas nav finansiāli izdevīgi — cilvēkiem, kas uztur šo mediju un kas maksā žurnālistiem algas, raksti par minoritātēm nešķiet interesanti.

Tas neizklausās pārāk optimistiski.

Te drīzāk būtu jārunā par to, cik lielā mērā pašas minoritātes spēj mobilizēties un nākt klajā ar savu piedāvājumu. Piemēram, vai to var ietekmēt reklāmdevēji, kas pārstāv minoritātes. Tas varētu būt viens no veidiem. Tāpēc es uzskatu, ka minoritātēm pašām ir jāpieliek pūles, jāizdomā, kā varētu tikt medijos. Pirmkārt, protams, viņiem ir jāzina valsts valoda. Daudzās valstīs minoritātes neuzskata, ka tām būtu jāiemācās valoda. Bet ir jāsaprot, ka daudzveidība strādā divos virzienos: viens ir tas, ko tu vari izdarīt valstij, un otra lieta — ko valsts var izdarīt tev. Ja tu daudz strādā, lai saprastu, kā funkcionē kopiena un kultūra, tas palielina tavas iespējas.

Kā minoritātes var tikt “galvenajos” medijos, lai tie sadzirdētu arī viņas? Piemēram, par krieviem Latvijā raksta un stāsta pārsvarā tikai krievu mediji. Latviešu medijos par krieviem netiek stāstīts gandrīz nemaz.

Kas jādara krieviem Latvijā šādā gadījumā? Šīs jautājums ir ļoti plašs, jo mēs nevaram medijus atdalīt no reālās dzīves. Tas nozīmē, ka krieviem ir jābūt ietekmīgiem arī reālajā dzīvē. Citiem vārdiem, minoritātēm ir jāpiedalās politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Ja, piemēram, Rīgā minoritātes nav politiski aktīvas savas pilsētas dzīvē, tās nevar ietekmēt nedz likumdošanu, nedz ko citu.

Jā, tikai Rīgā ir tā atšķirība, ka mums ir daudz nepilsoņu, kam liegts piedalīties pat pašvaldību vēlēšanās.

Ja minoritātēm ir liegta politiskā līdzdalība, cits veids, kā var ietekmēt sabiedrisko dzīvi, ir ekonomika. Vairākas minoritātes Eiropā savu ekonomisko dzīvi sāka kaut vai ar to, ka atvēra mazus restorānu. Viņi nopelna naudu un pēc kāda laika var “nopirkt” ietekmi, piemēram, caur reklāmu medijos un tā tālāk.. Cilvēki skatās uz tevi citādāk.

Bet šeit laikam jārunā arī par mediju īpašniekiem. Ja viņi negribēs neko mainīt, nekas arī nemainīsies.

Lielbritānijā lielākie mediji kā, piemēram, BBC, sāka mainīties, tikai pateicoties minoritāšu un viņu atbalstītāju spiedienam.

Par kādu spiedienu jūs runājat?

Pirmkārt, par politisko spiedienu. Arvien vairāk cilvēku sāka teikt publiski — kāpēc man būtu jāmaksā abonentmaksa par BBC, ja šī televīzija nestāsta par mani un neko nedara manā labā? BBC vajadzēja kaut kā reaģēt uz šādu spiedienu. Tāpat arī kaut kas bija jādara komerckanāliem, kas saprata, ka zaudē minoritāšu auditoriju, jo minoritātes arvien vairāk sāka skatīties satelīttelevīziju. Vēl vairāk — minoritātes ne tikai skatījās šos kanālus, bet arī pirka raidlaiku, lai izvietotu tur savas reklāmas. Mediji sāka domāt — kāpēc cilvēki negrib tērēt naudu, pērkot raidlaiku pie mums?

Kā vēl var motivēt mediju īpašniekus? Mans priekšstats ir tāds, ka īpašnieki vai redakcijas vadība labākajā gadījumā var tikai pieklājības pēc uzklausīt. Bet, kamēr šis „minoritāšu temats” ir vairāk margināls, tas viņus pa īstam neinteresēs.

Protams, jo viņi parasti ir ļoti aizņemti. Tas ir jādara diplomātiskāk. Minoritāšu kopienās parasti ir cilvēki, kas spēj nosvērti, diplomātiski sarunāties. Ja, piemēram, kopienā ir kāds uzņēmējs, kas māk pelnīt naudu, viņam sarunās ar mediju īpašniekiem, visticamāk, veiksies daudz labāk, nekā vienkārši kādai cilvēku grupai, kas atnāks un sacīs — kāpēc jūs neko nedarāt mūsu labā? Ja tāds uzņēmīgs, komunikabls cilvēks atnāks un teiks: „Es gribētu nopirkt raidlaiku savai reklāmai jūsu kanālā, bet tad jums būs arī kaut kas jāizdara mūsu labā,” tas būs visnotaļ efektīvāk.

Tātad sanāk, ka minoritātēm jābūt labi situētām sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē, lai tās varētu kaut ko ietekmēt?

Kas attiecas uz politiku, ja likumi ir tādi, kas liedz minoritātēm līdzdalību, tad likumi ir jāmaina. Taču tas var aizņemt ilgāku laiku. Ekonomiski ietekmi var panākt daudz ātrāk. Īpaši, ja kopiena ir ekonomiski spēcīga kā, piemēram, ebreju kopiena visā pasaulē.

Krievu kopiena Latvijā ir pietekami spēcīga ekonomiski…

Jā, tā ir spēcīga. Bet tā neizmanto šo resursu, lai ietekmētu savu politisko dzīvi. Tāds vismaz man ir priekšstats. Es nepārzinu ļoti daudz šo specifisko jautājumu Latvijas kontekstā, bet tas, ko es varu apgalvot, — ja pieci spēcīgāki krievu uzņēmēji sanāktu kopā, viņi būtu daudz spēcīgāki, nekā trīssimt cilvēku, kas iznākuši ielās, lai protestētu.

Runājot par medijiem, nedrīkst aizmirst, ka, veidojot saturu, žurnālisti tomēr meklē kaut ko interesantu, neparastu, šokējošu. Šis ir faktors, par kuru nedrīkst aizmirst, ja mēs runājam par to, cik daudz mediji atspoguļo sabiedrības daudzveidību. Vai tas nozīmē, ka minoritātēm arī būtu jānodarbojas ar PR, lai mediji viņus sadzirdētu?

Drīzāk ar mārketingu. Minoritātēm ir jābūt lepnām un skaļu balsi. Ļoti bieži šīs grupas nav skaļas. Vai, ja arī ir, tad tikai tad, kad sūdzas par kaut ko. Un bieži vien tās nav lepnas par sevi. Tās nesaka — mēs esam izdarījuši to un to un tagad darīsim vēl šo. Tas ir mārketings. Ja tik liels procents krievvalodīgo dzīvo Latvijā, tas nozīmē, ka viņi jau veido savu kopienu. Un ja, piemēram, krievu kopienas pārstāvji ar kopienas spēcīgākajiem uzņēmējiem varētu nākt klajā ar saviem priekšlikumiem, tad būtu daudz ticamāk, ka valdība ar viņiem runātu. Tātad minoritātēm ir jāmācās sevi “mārketēt”.

Es teiktu, ar nosacījumu, ka valstī ir attīstīta demokrātija un valdība novērtē līdzdalību. Bet ja varas struktūras tikai simulē dialogu...

Tā ir atkal abu pušu problēma. Ja es nāktu pie valdības, es teiktu — gribu, lai jūs kaut ko izdarītu manas kopienas labā. Bet jums ne tikai ir jāpieprasa kaut kādas izmaiņas, bet arī jāpieprasa monitorings, lai varētu pārbaudīt, vai izmaiņas tiešām notiek. Citiem vārdiem, monitoringa kritērijiem ir jābūt konkrētiem un taustāmiem. Piemēram, mēs gribam, lai tik un tik procentu žurnālistu televīzijā būtu krievi. Tas ir taustāms, izmērāms rezultāts. Turklāt valdībai ir jāpaskaidro, kā tā plāno sasniegt izmaiņas. Runa ir par konkrētu stratēģiju. Turklāt tās uzrakstīšana neprasa daudz naudas. Cilvēkiem ir jāsanāk kopā un jāuzraksta. Es nesaku, ka tas ir viegli. Bet vismaz tad minoritātēm būs iespēja cerēt uz kaut ko.

Tāpēc tas, protams, nav jautājums tikai par medijiem. Tas ir jautājums par to, cik lielā mērā Latvijas sabiedrība ir vienota. Vai arī latvieši saprot, ka krievvalodīgie ir daļa no šīs sabiedrības, ka sabiedrība esam mēs visi. Ir lietas, kas mainās, pat ja šodien mums grūti noticēt, ka tas var mainīties. Līdz pēdējam brīdim neviens neticēja, ka Padomju Savienība var sabrukt. Bet tā sabruka.


Ar muguru pret "viņiem"


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!