"Lauku Avīze", 30.07.2002.Rubrika: Starp citu (9. lpp.)raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīvawww.news.lv

Kurš gan nezina, kāds izskatās velns, ragana, eņģelis, nāra u. tml., bet, kā un no kurienes šīs nesastopamās būtnes rodas, ko tās, piemēram, ēd, kā vairojas, diez vai kāds vispār var atbildēt. Taču tas nav traucējis cilvēkiem strīdēties un rakstīt traktātus par to, cik eņģeļu var nomesties uz adatas smailes. To, ka krievu ragana lido uz slotas, bet latviešu — bluķī, zina daudzi, bet kurš ir spējīgs pateikt, kas Latvijā ir mazākumtautība, minoritāte, nacionālā minoritāte, etniskā minoritāte, nacionālā grupa, etniskā grupa? Un tomēr Latvijā darbojas valsts iestādes, kuras risina ar mazākumtautībām saistītus jautājumus.

Vai krievi Latvijā tik tiešām uzlūkojami par mazākumtautību? Ir smieklīgi, ja tautu, kas ir vairumā un vairākumā septiņās lielākajās Latvijas pilsētās, ieskaitot galvaspilsētu, un daudzās citās apdzīvotajās vietās, sāk uzlūkot par mazākumtautību. Un šādu uzskatu propagandētāji ir paši latvieši!

Latvijā 1991. gadā tika pieņemts likums par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju, taču jēdzieni “nacionālā grupa” un “etniskā grupa” šajā likumā nav atšifrēti.

Latvija 1995. gada 11. maijā ir parakstījusi Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par mazākumtautību aizsardzību, kurā arī nav sniegts šā jēdziena skaidrojums. Taču šīs konvencijas 3. panta 1. punktā gan ir teikts, ka ikviena pie mazākumtautības piederoša persona ir tiesīga brīvi izvēlēties tikt vai netikt uzskatītai par piederošu pie mazākumtautības.

Pedagoģijas terminu skaidrojošajā vārdnīcā (izdota 2001. gadā) sniegti šādi skaidrojumi:

nacionālā minoritāte jeb mazākumtautība — tautība [uz cilšu pamatiem radusies stabila cilvēku kopība ar dialektos atšķirīgu, bet pamatos vienotu valodu un kopēju teritoriju, kurā veidojas ekonomiskās un kultūras dzīves kopība], kuras pārstāvji kādā valstī (parasti ārpus savas etniskās teritorijas), būdami šīs valsts pilsoņi (izcēlums mans — J. C.), ir mazākumā. Par vienu no svarīgākajām nacionālās minoritātes pazīmēm tiek atzīts tās tradicionālums attiecīgās valsts teritorijā;

etniskā minoritāte — tautība, kuras pārstāvji kādā valstī ir mazākumā, piem., lībieši (līvi) Latvijā. Par Latvijas etnisko minoritāti mēdz uzskatīt arī čigānus, kuriem nekur pasaulē nav savas nacionālās valsts. Minoritātes noteikšanā svarīgs ne tikai kvantitatīvais rādītājs, bet arī dzīvesvietas kompaktums un ekonomiskā vara.

Saskaņā ar šo definīciju daļa krievu Latvijā varētu tikt uzlūkota par etnisko minoritāti, ņemot vērā to kvantitāti jeb skaitu, ekonomisko varu, kā arī dzīvesvietas kompaktumu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka uz etnisko minoritāti valsts pilsonība kā kritērijs netiek attiecināta.

Šos Latvijas Zinātņu akadēmijas terminoloģijas komisijas skaidrojumus var uzskatīt par oficiālu viedokli. Arī tālabad, ka nevienā Latvijas normatīvajā aktā nav atrodamas šo jēdzienu definīcijas vai skaidrojumi.

Mazākuma tautība, mazākumtautība jeb nacionālā minoritāte ir cilvēku kopa, kas nepieder pie tās tautības, kura veido valsts iedzīvotāju vairākumu, un kas apzinās savu piederību pie citas tautības un cenšas aizstāvēt savas tautības intereses. Mazākumtautības rodas šādos gadījumos:

1) ja valsts robežas nesakrīt ar valdošās tautības apdzīvotās teritorijas robežām, tas ir, kad valsts pievienojusi teritoriju, kas ir citas tautības nacionālā teritorija vai tās daļa;

2) ja valstī lielākā skaitā ieceļojuši citas tautības pārstāvji, apmetušies tur uz pastāvīgu dzīvi un cenšas saglabāt savu kultūru.

Pirmajā gadījumā runa ir par mazākumtautībām šā vārda politiskajā nozīmē. Šādām mazākumtautībām ir sava teritorija, un, ja personu skaits ir pietiekami liels, tad zināmā kultūras attīstības pakāpē tās tieksies pēc politiskām tiesībām, kuru loģiskais noslēgums ir sava valsts vai pievienošanās valstij, kurā dzīvo šīs tautības personu vairākums. Otrajā gadījumā svešās tautas personas neapdzīvo kompakti noteiktu teritoriju, bet ir izkaisītas starp vairākuma tautības personām. Tās ir brīvprātīgi ieceļotāji (piem., kolonijās). Ja šādas mazākumtautības personas vairāku paaudžu laikā dzīvojušas šajā valstī, un sevišķi, ja kādu laiku bijušas pie varas vai tām bijušas zināmas priekšrocības, tad, mainoties situācijai, ieskaitot lietojamo valodu hierarhiju, tās jūtas apspiestas un diskriminētas un var sākt sevi uzlūkot arī par mazākumtautību un censties pēc tiesiska pamatojuma savai nacionālajai kultūrai, ieskaitot savas valodas lietošanu, taču laika gaitā un labvēlīgos apstākļos izvirzīt arī politiska rakstura prasības. Kur šajā gadījumā beidzas parastie ieceļotāji, imigranti vai kolonizētāji, kolonisti un sākas mazākumtautība, tas atkarīgs no svešās tautības personu skaita, viņu uzturēšanās ilguma valstī un laika gaitā izveidotām attiecībām ar vairākuma tautību. Un, protams, no tā, kā valsts pati likumā ir noteikusi to, kas ir mazākumtautība.

Nēģeris ir… tautība

Ir dažādas minoritātes (mazākumi), piemēram, reliģiskās, valodiskās, politiskās, seksuālās u. c. Vārdkopa “minoritātes valoda” ir pārprotama, ja vien netiek domāts kādas minoritātes valodas paveids, piemēram, cietumnieku, zagļu, seksuālo minoritāšu atsevišķu grupu žargons, slepenās valodas. Tātad ir jālieto jēdzieni “mazākumtautības valoda, mazākumtautības skola”. Itālijā esot arī tādas minoritātes kā zagļu skola un izlaiduma eksāmenu nokārto tas, kurš ir spējīgs apzagt savu skolotāju…

Leo Dribina grāmatā “Eiropas valstu minoritāšu tiesības” atrodams apgalvojums, ka “tiesiski mazākumtautība kļūst par minoritāti tikai no valsts nodibināšanas brīža”. Šajā sacerējumā var atrast daudz ko tādu, par ko labākajā gadījumā var paraustīt plecus, piemēram: “visas cittautiskās minoritātes ir etniskas, ja to pamatā ir etniskas izcelsmes faktors”; “atbilstoši Beļģijas konstitūcijai visas nacionālās puses ir pamattautas grupas”; “musulmaņi ir nacionālā grupa vai minoritāte Horvātijā, Melnkalnē u. c.”; “krievvalodīgo lingvistiskās minoritātes”. Starp citu, pirms kāda laika Rīgu rotāja afišas, aicinot uz Kongresu pili noskatīties krievu mazākumtautību koncertu!

Latvijā gan presē pavīd, gan dažādu institūciju veikto aptauju materiālos sastopams vārds “krievvalodīgais” (nav nācies sastapties ar vārdiem “latviešvalodīgais, vācvalodīgais vai angļvalodīgais”). Turklāt parasti krievvalodīgais tiek uzlūkots par cittautieti un nelatvieti (vārdi “nekrievs”, “neanglis” u. tml. pagaidām netiek lietoti). Atbilstoši šai loģikai, ja kāds latvietis prot krievu valodu, tad viņš, protams, arī ir krievvalodīgais, tātad šis latvietis ir cittautietis un nelatvietis!

Latvijas Tautas skolas 2001. gadā izdotajā latviešu—krievu tematiskajā vārdnīcā “Izvēlies vārdu!”, vārds “minoritāte” tulkots kā “nacionaļnoje meņšinstvo”.

Latviešu valodas attīstības valsts programmas (2003 — 2013) koncepcija runā par ” latviešu valodas apguvi kā latviešu, tā Latvijas minoritāšu vidū”. It kā latviešu vidū varētu atrasties kāds, kas nepiederētu ne pie vienas Latvijā sastopamās minoritātes… Šī koncepcija laikam tik tiešām ir uzrakstīta saskaņā ar 21. gadsimta domāšanu koncepcijas autoru izpratnē (skat. koncepcijas tekstu “Latvijas Vēstnesī” 2002. gada 7. marta numurā), jo tajā atrodamas tādas “pērles” kā multilingvisms, etnosu identitāte, stihiskā pašplūsma (vai pašplūsma ir vadāma?), sabiedrības integrācijas valoda, latviešu valodas kā integrācijas līdzekļa lingvistiskā kvalitāte, ārvalstu donori, uzdevumu realizācija, valodas politikas instrumentārijs, nacionālo reāliju tulkojuma standartizācija, prioritātes un pamatnostādnes u. tml. Tajā paša laikā šīs koncepcijas sacerētājiem tas nemaz netraucē runāt par latviešu valodas kopšanu.

Baltijas Sociālo zinātņu institūta un Naturalizācijas pārvaldes pētījumu un rīcības programmas “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību” ietvaros 2000. gada novembrī veiktās Latvijas iedzīvotāju aptaujas materiālos var uzzināt, piemēram: “tautību un rasu pārstāvji — skandināvs, amerikānis, nēģeris, kaukāzietis”, bet pašas aptaujas anketas septītajā lappusē — “skandināvs, amerikānis, nēģeris, kaukāzietis ir tautība”! Vēl tur lasāms, ka pie slāvu tautībām pieder krievi, baltkrievi un ukraiņi, bet poļi pie pārējiem — lietuviešiem, ebrejiem u. c. Turklāt šā materiāla tulkojumā angļu valodā “kurds” ir tulkota kā “Curd”, kas nozīmē “biezpiens”.

Atsevišķi tiek minēti krievvalodīgie (ne)pilsoņi, krievu tautības (ne)pilsoņi, krievi (ne)pilsoņi. Ir atrodams arī jēdziens “nepilsoņu puiši”, nepilsoņu meiču gan nav.

Kišmišs ar rozīnēm

Latvijas Republikas pilsonības likumā minēta tautība, kura nav atrodama ne valsts valodas likumā, ne Latvijas Republikas tautību klasifikatorā. Un šī “pazudusī” vai “pazaudētā” tautība ir tieši mūsu zemes pamatiedzīvotāji — lībieši, kuri pilsonības likumā nez kāpēc nodēvēti par līviem. Gribu tikai atgādināt to, ka ikviena tauta citu tautu savā valodā sauc, kā grib; pretējā gadījumā arī igauņi, krievi, vācieši, zviedri u. c. var sākt protestēt un pieprasīt, lai latviešu valodā viņus sauktu par ēstiem, russkijiem, svenskiem, doičiem. Ir smieklīgi, ka atsevišķi dažu tautu untumaini pārstāvji iedomājas, ka kāda cita tauta savā valodā lietos viņu tautas pašnosaukumu — pāris simti lībiešu nu ir sašķēlušies lībiešos un līvos. Arī atsevišķi čigāni vai drīzāk zināmu interešu un motīvu vadīti šīs tautas aizstāvji iedomājas, ka čigāni ir jāsauc par roma! Ne visi čigāni ir roma, jo arī Eiropā ir vēl arī sinti u. c. Taču paši čigāni citas tautas sauc, kā līdz šim saukuši.

Naturalizācijas pārvaldes statistiskajos datos kopā tiek skaitīti latvieši un lībieši, tā radot kļūdainu priekšstatu par katras šīs tautas īpatsvaru; kopā skaita lietuviešus un igauņus, turklāt, minot to īpatsvaru Latvijas pilsonības iegūšanā, reizumis pat apgalvojot, ka tie ir aktīvāki salīdzinājumā, piemēram, ar baltkrieviem. Kopumā jā, bet vai ņemot igauņus un lietuviešus atsevišķi arī? Ja jau izdodas atšķirt un nošķirt baltkrievus no ukraiņiem, kālabad nav iespējams to izdarīt ar lietuviešiem un igauņiem?

Nav saprotams, kādi kritēriji ir par pamatu jēdzienam “tautība” Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes izdotajā Latvijas Republikas tautību klasifikatorā (Rīga, 2001), kurā minētas tādas tautības kā amerikānis, austrālietis, taču nav eiropieša. Ir tikai arābs un Lībijas arābs, taču aizmirsti visu citu arābu valstu arābi, toties ir tunisietis, sīrietis, ēģiptietis. Ir tādas tautības kā kubietis, austrietis, ekvadorietis, kolumbietis, jaunzēlandietis, brazīlietis, afgānis u. tml., kuru nosaukumi atvasināti no šo valstu nosaukumiem un šķiet, ka ir domāta šo valstu pilsonība. Ir holandietis, taču Holande ir tikai daļa no Nīderlandes. Ir gan indietis, gan hindustānis; gan han mongolis, gan halhs; gan persietis un farss! Ir elzasietis un valonis. Interesanti zināt, no kurienes Latvijā ir ieradies, piemēram, moss, uds. Viss vienā katlā — gan vienas un tās pašas tautības dažādi apzīmējumi un pašnosaukumi, gan valsts un tās reģionu iedzīvotāju nosaukumi, gan pilsonības, gan valodas apzīmējumi u. tml. Tautību klasifikatora ievadā teikts, ka tas ir saskaņots ar Latvijas Zinātņu akadēmijas terminoloģijas komisiju…

Divvalodības namam pirmie grodi sasieti

Ir skumji, ja valsts pamatlikumā jāraksta, ka valsts un pašvaldību iestādēs ikvienam [latvietim] ir tiesības saņemt atbildi latviešu valodā. Divvalodība Latvijā, šķiet, ir laika jautājums un ceļu uz to bruģē tie paši bezmugurkaula latvieši. Tā būs divvalodība latviešiem, lai sadzīvotu un izdzīvotu, krieviem tā būs, lai dzīvotu un laika gaitā izdzīvotu jeb izspiestu latviešu valodu.

Latvijā grūti izprotamu, taču viegli nojaušamu iemeslu dēļ tiek uzspiesta tā dēvētā bilingvālā jeb divvalodu mācīšanas sistēma skolā. Ja jau tā ir tik jauka un lietderīga, kādēļ to piedāvā tikai tā dēvētajām vai iedomātajām mazākumtautības skolām, bet latviešu skolām liedz? Dzimtās valodas mācīšana un mācīšanās agrā bērnībā ir izšķiroša, jo mācīties un iemācīties visvieglāk un visdrīzāk var dzimtajā valodā. Par to, ka ir jāmācās dzimtajā valodā, liecina arī tas, ka, piemēram, Krievijā tiek izdotas mācību grāmatas hantu valodas četros dialektos, bet ne hantu valodā vispār, jo tādas gluži vienkārši nav, savukārt Šveicē — gan retoromāņu valodas sešos dialektos, gan tās koinē jeb visiem retoromāņiem saprotamā formā.

Čigāni negaužas, ka nav latviešu valodas mācīšanas programmu, mācību līdzekļu, metodikas, skolotāju, skolu, kursu u. c., taču latviešu valodu viņi prot un tajā runā. Krieviem Latvijā tas viss ir, taču liela daļa latviešu valodu joprojām neprot un netaisās mācīties. Cilvēks, kurš nevēlas vai nespēj kaut ko darīt, izdomās daudzus ieganstus, lai mēģinātu attaisnot savu nevēlēšanos vai nevarēšanu.

Norvēģijas parlamentā jeb stortingā ir tikai divas balsošanas iespējas, proti, “par” un “pret”. Tas noteikti būtu ieviešams Saeimā, un ne tikai tāpēc, ka “atturas” nezin kādēļ tiek summēts kopā ar “pret”, bet gan lai Saeimas locekļi jeb deputāti vienmēr skaidri un gaiši paustu savu vēlētāju un arī savu nostāju.

Kālabad Saeimas loceklim, dodot svinīgo solījumu, ir jāsola veikt to, ko viņš nekad nevarēs izdarīt, proti: “Es, uzņemoties Saeimas deputāta (izcēlums mans — J. C.) amata pienākumus…”? Vai nav dīvaini, ka Satversmes pantos viscaur minēts “Saeimas loceklis”, izņemot svinīgā solījuma tekstu? Ar ko tad atšķirsies Saeimas locekļa pienākumi no Saeimas deputāta pienākumiem? Varbūt, tas ir ar nolūku — persona ir uzņēmusies veikt Saeimas deputāta pienākumus, kuri nav noteikti…

Šo grozījumu divi panti nosaka “paredzēto veidu” atšķirībā no viscaur Satversmē minētās “paredzētās kārtības”. Pienākumus pilda vai nu pēc labākās sirdsapziņas, vai pa roku galam, nevis pēc labākās apziņas. Acīmredzot, kāda nu kuram ir bijusi tā pienākuma apziņa, grozot Satversmi un balsojot par grozījumiem tajā (tik maz grozījumu un tik daudz kārtējās jaunradītās nesakārtotības), kā arī sacerot normatīvos aktus un koncepciju par latviešu valodas attīstīšanu un kopšanu.

Nav iespējams attīstīt, sargāt un kopt šajā gadījumā latviešu valodu tikai ar plikiem zvērestiem, tukšiem solījumiem, komisijām, sēdēm, vārdu plūdiem un aprakstīta papīra blāķiem, bieži vien nezinot un neizprotot, par ko ir runa un kas tiek rakstīts.