Raksts

Minoritāšu konvencija: ratificēsim pēc vispusīgas izvērtēšanas


Datums:
29. aprīlis, 2003


Autori

Ina Druviete


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Nu jau folklorizētais teiciens, ka "minoritātes par daudz cer, bet latvieši par daudz baidās" no minoritāšu konvencijas ratificēšanas, ir patiess. Optimāls risinājums šķiet darba grupas izveidošana Saeimā, lai rūpīgi sagatavotos ratifikācijai, kuras termiņu vēl nevar prognozēt.

Mana pamatnostādne ir šāda: Latvija Vispārējo nacionālo minoritāšu aizsardzības konvenciju ir parakstījusi, un nākotnē tā tiks ratificēta. Tomēr būtu jāatturas prognozēt, kad ratifikācija varētu notikt. Kaut arī konvencijas ratifikācijai konkrēti termiņi nebūtu nosakāmi, jāsāk veikt nepieciešamos priekšdarbus. Būtu jāveido īpaša darba grupa, kas vispusīgi izvērtētu konvenciju saistībā ar Latvijas valodas situāciju, etnopolitikas stratēģiju un pastāvošo likumdošanu. Optimāls variants šķiet šādas grupas izveidošana Saeimā, jo jāatgādina, ka tieši Saeima pieņems izšķirošo lēmumu par konvencijas ratifikāciju.

Kāpēc Konvenciju nevaram ratificēt bez vispusīgas ilgtermiņa seku analīzes?
Pirmkārt, mums jāgūst pilnīga pārliecība un garantijas, ka konvencijas ratifikācija neapturēs veiksmīgi sākto Latvijas sabiedrības integrāciju. Konvencijas gars nenoliedzami vērsts uz sabiedrības vienotības veicināšanu, tomēr pastāv nopietns risks tādai konvencijas burta interpretācijai, kas apdraudētu latviešu valodas statusu un pastiprinātas divkopienu sabiedrības attīstības tendences. Apriora šāda riska noraidīšana liecina par elementāru valodu konkurences procesu neizpratni. Ņemot vērā konkurentvalodu augsto ekonomisko vērtību, latviešu valodas juridiskajai aizsardzības sistēmai ir liela nozīme. Mums jāņem vērā konvencijas plašās interpretācijas iespējas. Analītiķi daudzkārt norādījuši, ka vai ik pants ir traktējams atšķirīgi. Piemēram, 11. panta 3. daļā ir septiņi plašā amplitūdā traktējami vārdi vai vārdu savienojumi. Pašlaik Eiropas Padomes (EP) Monitoringa komitejā vērojama tendence pantus interpretēt maksimāli plaši, kas ir izdevīgi minoritāšu un to valodu aizsardzībai. Valstīs ar nelielu minoritāšu procentu šāda prakse būtu apsveicama, tomēr Latvijas etnodemogrāfiskajā situācijā tādējādi tiktu reāli aizskartas vairākuma tiesības, kuru aizsardzība nostiprināta Konvencijas 20. pantā.

Otrkārt, Vispārējā minoritāšu aizsardzības konvencija principiāli atšķiras no tradicionālajām konvencijām. Tā tāpat kā citas konvencijas ir juridiski saistošs starptautiskās likumdošanas instruments, tomēr vārds “vispārējā” (framework) norāda, ka šis instruments nav pielietojams tiešā veidā, bet tā programmatiskie principi iestrādājami nacionālajā likumdošanā. Tātad pirms konvencijas ratifikācijas ir jāveic detalizēta Latvijas likumdošanas analīze (sākot no Satversmes un beidzot ar pārsimt normatīvajiem aktiem, īpašu uzmanību pievēršot Valsts valodas likumam, Radio un televīzijas likumam, Izglītības likumam u.c.) salīdzinošā aspektā. Šāda analīze līdz šim nav veikta. Nav panākta arī konceptuāla vienošanās, kāda būs Latvijas likumdevēju rīcība gadījumos, kad tiks konstatēta neatbilstība starp konvenciju un Latvijas tiesību aktu. Jau tagad ir skaidrs, ka nedrīkstēsim atteikties no vairākām formāli neatbilstīgām normām, kas Latvijas situācijā vairākuma tiesību un latviešu valodas aizsardzībai ir absolūti nepieciešamas (par to konkrētāk ceturtajā argumentā par atrunām).

Treškārt, pastāv nopietnas domstarpības par konvencijas subjektu. Konvencija neietver minoritātes jeb mazākumtautības definīciju. Valstis pašas nosaka, uz kurām iedzīvotāju grupām konvencija tiks attiecināta.

Praksē, kā zināms, pastāv vairākas pieejas: 1) deklarēt, ka valstī minoritāšu nav (Lihtenšteina, Luksemburga, Malta), 2) neprecizēt konvencijas subjektu (Azerbaidžāna, Bulgārija, Polija), 3) minēt konkrētas minoritātes (Vācija, Dānija, Slovēnija), 4) minēt konvencijas izmantošanas pamatprincipus (Šveice, Austrija, Igaunija).

Latvijā nav panākta vienošanās par diviem nozīmīgiem jautājumiem – vai konvencija attiecināma tikai uz pilsoņiem vai arī uz nepilsoņiem, un kuras iedzīvotāju grupas būtu atzīstamas par minoritātēm.

Vairums dalībvalstu par konvencijas subjektu atzinušas tikai pilsoņus. Tomēr tiek atzīts, ka Starptautiskā Pilsonisko un politisko tiesību pakta (1966) 27. pants -visplašāk pazīstamā norma minoritāšu tiesību jomā, kas nosaka: “Valstīs, kurās eksistē etniskas, reliģiskas vai lingvistiskas minoritātes, personām, kas pieder pie šādām minoritātēm, nedrīkst tikt liegtas tiesības kopā ar citiem šīs pašas grupas locekļiem baudīt savu kultūru, piekopt reliģiju vai lietot savu valodu”, attiecas arī uz tiem iedzīvotājiem, kas nav pilsoņi. Eiropas Padomē pastāv tendence panākt pēc iespējas plašāku konvencijas traktējumu. Jāatgādina fakts, ka, ratificējot konvenciju, Krievija deklarējusi, ka valstis, kas neattiecina konvenciju uz nepilsoņiem, rīkojas pretēji konvencijas mērķiem, šādi dodot mājienu arī Latvijai.

Minoritātes definīcijas izstrāde konvencijas vajadzībām Latvijā ir problemātiska. Nav izmantojams ne tradicionalitātes princips (tādā gadījumā konvencija nebūtu attiecināma uz ukraiņiem), ne statistiskais princips (piemēram, grupas, kas veido ne mazāk kā 0,1% no iedzīvotāju procentuālā sastāva – tad konvencijas prasības būtu attiecināmas uz tatāriem un armēņiem, bet ne uz lībiešiem). Īpaši analizējami arī šādi argumenti:

1) latvieši nebūtu atzīstami par majoritāti tradicionālajā izpratnē, īpaši lielajās pilsētās,
2) Latvijā nacionālās minoritātes un lingvistiskās minoritātes jēdzieni nav sakritīgi.

Manuprāt, vērts apsvērt iespēju izvairīties no minoritātes jēdziena definēšanas, bet norādīt konkrētas grupas, uz kurām konvencija attiecināma – lībieši, krievi, ukraiņi, baltkrievi, poļi, lietuvieši, ebreji, čigāni, vācieši, igauņi. Atklāts paliek jautājums, kā reāli tiks nodrošinātas visu šo grupu tiesības.

Minoritātes definīcijai Latvijā ir milzīga politiska un teorētiska nozīme, bet niecīga praktiska nozīme – tieši tāpat kā pilsoņu/nepilsoņu šķīrumam. Latviešu valodai reāli konkurējošs spēks ir vienīgi krievu valoda. Krievi jebkurā gadījumā – gan pēc tradicionālā, gan vēsturiskā kritērija – tiks atzīti par minoritāti. Vai tad pilsonim atļausim izvietot personisku informāciju krievu valodā, bet nepilsonim ne? Vai pilsoņi skolā daļu mācību priekšmetu apgūs dzimtajā valodā, bet nepilsoņi ne?

Ceturtkārt, Latvijas situācijā nebūtu iespējama Konvencijas ratifikācija bez t.s. atrunām (rezervācijām). Par atrunu likumību gan Latvijas, gan citu valstu juristu viedokļi dalās. Jāpiezīmē gan, ka šādu atrunu izmantošanu nebalsta līdzšinējā EP dalībvalstu prakse, un Eiropas Padomē jūtama tendence panākt valstu atteikšanos pat no subjekta ierobežojumiem deklarācijās.

Latvijā par iespējamām atrunām diskutēts visai daudz, bet vienošanās nav panākta. Īpašo uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās N.Muižnieks uzskata, ka atruna nepieciešama tikai attiecībā uz 11. panta 3. daļu (par vietvārdiem, ielu nosaukumiem u.tml.). TB/LNNK par nepieņemamu uzskata 5. panta 2. daļu (par atturēšanos no asimilācijas politikas), 9. panta 1. un 4. daļu (par plašsaziņas līdzekļiem), 10. panta 2. daļu (par valodu saziņā ar varas iestādēm), 11. panta 2. un 3. daļu (par informāciju un ielu zīmēm), 14. pantu (par izglītības ieguves valodu), 16. pantu (par iedzīvotāju skaita proporcijām). Manuprāt, Latvijas situācijā nav pieļaujama 11. panta 3. daļas un 10. panta 2. daļas ratifikācija bez atrunām. Problemātisks ir arī 9. pants, jo pilnīga t.s. valodas kvotu atcelšana elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos apdraudētu latviešu valodas pozīcijas.

Jāuzsver, ka vairāku šķietami problemātisku pantu interpretācijā ļoti nozīmīgs ir Paskaidrojošais ziņojums. Latvijā tas nezināmu iemeslu dēļ netiek plaši popularizēts, kaut konvencijas izpratne bez tā ir praktiski neiespējama. Paskaidrojošajā ziņojumā ir skaidri norādīts, ka pušu pienākumi attiecībā uz minoritāšu valodu nekādā veidā neskar oficiālās valodas statusu un, ka oficiālās valodas zināšanas ir faktors, kas veicina sociālo saliedētību un integrāciju. No ziņojuma arī redzams, ka Latvijas izglītības sistēma, arī bilingvālās izglītības ieviešana un 2004. gada vidējās izglītības reforma (kas paredz iespēju līdz 40% mācību satura apgūt minoritātes valodā) pilnīgi atbilst konvencijas 12.-14. pantam, tātad šai ziņā problēmu nav. Arī minoritāšu personvārdu latviskā transkripcija ir pilnīgā saskaņā ar konvencijas 11. panta 1. daļu.

Piektkārt, sabiedrība nav sagatavota konvencijas ratifikācijai. Ne konvencija pati par sevi, bet ažiotāža ap to un tās ratifikāciju jau tagad šķeļ sabiedrību. Nu jau folklorizētais teiciens, ka “minoritātes par daudz cer, bet latvieši par daudz baidās” ir patiess, un pagaidām ir darīts visai maz, lai situāciju mainītu. Krievu valodā rakstošajā presē mērķtiecīgi tiek kultivēts viedoklis, ka konvencijas ratifikācija būs līdzvērtīga Latvijas valodas politikas pārskatīšanai līdz pat oficiālās valodas statusa piešķiršanai krievu valodai ar visām no tā izrietošajām sekām. Gaidot šādu soli, jau tagad sistemātiski tiek pārkāpts Valsts valodas likums, tiek apšaubīti zinātniski pamatotie lēmumi izglītības politikā un tiek kavēta sabiedrības integrācija. Ar starptautisku organizāciju palīdzību tiek gatavoti un izplatīti materiāli, kuros tiek norādīts uz šķietamu diskrimināciju Latvijas likumdošanā un gatavota augsne konvencijas maksimāli plašai interpretācijai[1]. Konvencijas ratifikāciju bez jebkādām atrunām ir pieprasījusi PCTVL; šādu tēzi izvirza arī jaunā Tautas saskaņas partijas frakcija.

Latviešu sabiedrība par konvenciju ir mazāk informēta, bet arī latviešu presē pārsvarā atrodami izteikumi, ka, to ratificējot, nāksies pārskatīt vairākas Valsts valodas likuma normas. Līdz ar to sabiedrībā izveidojies negatīvs viedoklis par konvenciju, un tā pamatoti vai nepamatoti tiek uztverta kā drauds latviešu identitātei.

Tādēļ atzīstams, ka konvencijas ratifikācija pašlaik var novest pie sabiedrības konfrontācijas un apturēt integrācijas procesu – tātad panākt pilnīgi pretējus mērķus tās būtībai. Jāņem vērā arī iespējami nelabvēlīgā diskusiju ietekme uz balsojumu referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā. Konvencijas ratifikācija demagoģisku eiroskeptiķu rokās var kļūt par spēcīgu ieroci, lai mudinātu balsotāju lielāko daļu – latviešus – balsot “pret”.

Sestkārt, patiesībai atbilst viedoklis par konvencijas slikto tulkojumu (-iem). Pašlaik izplatīti vairāki tulkojuma varianti; diskusijās katrs izmanto savu variantu, kas dažkārt atšķiras visai būtiski. Joprojām nav panākta vienošanās par dažu terminu tulkojumu (piem., angļu val. minority = minoritāte, mazākumtautība, mazākumgrupa?). Īpašā darba grupā, kurā piedalītos arī sociolingvisti, būtu jāapstiprina oficiāls tulkojums, kas būtu izmantojams turpmākajās diskusijās.

Septītkārt, konvencijas 24.-26. pantā paredzēta īpaša tās izpildes monitoringa sistēma, kas pamatojas uz dalībvalstu ziņojumiem. Šo ziņojumu analīzei un Eiropas Padomes Ministru komitejas informēšanai par tās rezultātiem ir izveidota īpaša Konsultatīvā komisija, kas sastāv no 12-18 locekļiem. Pēc konvencijas ratifikācijas valstīm jānodrošina regulārs tās izpildes monitorings. Pašlaik Latvija ne finansiāli, ne organizatoriski nav gatava šādu procedūru veikšanai.

Apkopojot teikto: konvencijas ratifikācija nav formāls akts, bet rūpīgi pārdomājams solis ar tālejošām sekām. Latvijas sarežģītajā politiskajā un etnodemogrāfiskajā situācijā būtu detalizēti jāizvērtē katra konvencijas panta ietekme uz sabiedrības integrācijas procesu un valsts valodas statusa nodrošināšanu.

______________________

[1] Sk. piem., Report on the Implementation of the Framework Convention for the Protection of National Minorities in the Republic of Latvia. Latvian Human Rights Committee, Riga, 2002


Dita Arāja "Konvencija mulsina prātus", Diena, 25.11.2002

Dita Arāja "Nesasteigs mazākumtautību konvenciju", Diena, 15.02.2003

Konference “Sabiedrības integrācija un Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācija Latvijā”

Konvencija ar detonatoru

Māris Antonevičs "Muižnieks sola dialogus", Lauku avīze, 29.01.2003

Seminārs "Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību un paskaidrojošais ziņojums"

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!