Raksts

Minoritāšu konvencija nedod miera


Datums:
23. jūlijs, 2004


Autori

Ilze Kuzmina


"Lauku Avīze", 06.07.2003.Rubrika: Integrācija (9. lpp.)raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīvawww.news.lv

Sabiedrības integrācijas apakškomisija, kas Saeimā tika nodibināta pirms dažiem mēnešiem un kuras galvenais uzdevums bija izstrādāt atrunas, ar kurām Latvija varētu ratificēt Vispārējo mazākumtautību tiesību aizsardzības konvenciju, pagaidām pie atrunu izstrādes vēl nav ķērusies, jo vispirms vēlas uzklausīt daudzu sabiedrības integrācijas ekspertu viedokli. Komisijā darbojas 14 deputāti no visām Saeimas frakcijām. To vada Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputāts ANDRIS BĒRZIŅŠ, bet komisijas sekretāre ir INA DRUVIETE (“Jaunais laiks”), kura ir arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja.

Gandrīz katru nedēļu Saeimas integrācijas apakškomisijā ir notikušas sēdes un tajās uzklausīti visdažādākie eksperti, bet rezultātu vēl nav.

Komisija tikusies ar Jelgavas, Rēzeknes, Liepājas un Daugavpils domes vadītājiem, lai noskaidrotu, kā tiek īstenota sabiedrības integrācija šajās pilsētās, bijušas vairākas tikšanās ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta darbiniekiem, kuri gan izteikuši viedokli par dažādiem integrācijas jautājumiem, gan arī stāstījuši par sekretariāta paveikto un iecerēto integrācijas jomā. Tāpat komisijas locekļi uzklausījuši Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējā izglītības departamenta integrācijas nodaļas vadītāju Eviju Papuli.

— Mēs vispirms nolēmām skatīties, kā kopumā valstī noris integrācijas process. Otrais mūsu darba moments ir paplašināt diskusiju par konvenciju sabiedrībā, jo cilvēki patiesībā slikti zina, kas šajā konvencijā ir teikts, — par komisijas iecerēm stāstīja A. Bērziņš. Ar pašvaldību pārstāvjiem galvenokārt runāts par izglītības reformas īstenošanu un kārtējo reizi secināts, ka to apdraud galvenokārt politiskas problēmas. Protams, atrastas arī praktiskas problēmas reformas īstenošanā un apakškomisija centusies palīdzēt tās risināt. Pašvaldību pārstāvji minējuši, ka mazākumtautību skolām trūkst naudas, lai iegādātos mācību materiālus arī latviešu valodā, un komisija lūgusi Ministru prezidentam atvēlēt šīm mērķim naudu gaidāmajos šā gada valsts budžeta grozījumos.

— Atbildīgo amatpersonu uzklausīšana un darbs pie atrunām vienam otru netraucē, tas viss notiek paralēli, — pauda I. Druviete.

Muižnieka sekretariāts lielas problēmas neredz

Kamēr komisija tikai noskaidro situāciju, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas jautājumos sekretariāts jau izanalizējis divus, sekretariātaprāt, strīdīgus šīs konvencijas pantus. Viens no tiem ir konvencijas 9. pants, kas paredz katrai nacionālajai minoritātei piederošai personai tiesības uz vārda brīvību, kas ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas minoritātes valodā bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām, kā arī liek valstij nodrošināt, lai minoritātes netiktu diskriminētas mediju pieejamības jomā. Šis pants arī liek valstij nekavēt minoritātes radīt un izmantot drukātos medijus un pēc iespējas nodrošināt minoritātēm iespēju radīt un izmantot savus radio un televīzijas medijus. Sekretariāts atzinis, ka attiecībā uz drukātu presi un internetu šā panta izpratnē Latvijā problēmu nav. Taču Latvijas radio un Latvijas televīzija pirmajā izplatīšanas tīklā programmas veido tikai valsts valodā, un arī otrajā tīklā tikai 20 procenti raidlaika atvēlēti mazākumtautību valodai. Tomēr sekretariāts secinājis, ka kopumā Latvija atbilst panta prasībām, vēl jo vairāk tāpēc, ka Satversmes tiesa atzinusi par spēkā neesošu Radio un televīzijas likuma normu, kas privātajām raidorganizācijām ļāva svešvalodas izmantot tikai 25 procentos raidlaika.

Sekretariāts analizējis arī 10. pantu, kas liek valstij iespēju robežās nodrošināt minoritāšu valodu izmantošanu attiecībās starp cittautiešiem un administratīvajām institūcijām teritorijās, kur tradicionāli vai lielā skaitā dzīvo nacionālajām minoritātēm piederošas personas. Sekretariāts secinājis, ka Satversme ļauj katram vērsties ar iesniegumiem valsts un pašvaldību iestādēs, kā arī saņemt atbildi pēc būtības, tomēr Satversme garantē tiesības saņemt atbildi tikai latviešu valodā. Saskaņā ar Valsts valodas likumu dokumentus mazākumtautību valodās var pieņemt tikai divos gadījumos. Tomēr sekretariāts uzskata, ka arī ar šā panta izpildi pēc konvencijas ratifikācijas problēmu nebūs. Sekretariāts norāda, ka likums neaizliedz mutisku komunikāciju, bet attiecībā uz rakstveida komunikāciju var prezumēt, ka iestādes izskata nevis iesniegto, bet gan uz sava rēķina valsts valodā pārtulkoto dokumentu, arī izsniedzamās atbildes iestāde varot uz sava rēķina pārtulkot mazākumtautību valodā. Valstij būtu nepieciešams nodrošināt finansiālo atbalstu tulkošanas dienestiem, kuri jau strādā dažās valsts un pašvaldību iestādēs. Piemēram, dokumentus jau tagad tulko Rīgas, Daugavpils, Liepājas un Ventspils domēs. Pie tam arī Ministru kabineta noteikumi par valodu lietošanu informācijā ļauj publiskām iestādēm sniegt informāciju svešvalodā pēc personas lūguma, informējot personu mutiski vai rakstiski.

Līdz ar to sekretariāts patlaban uzskata, ka, ratificējot konvenciju, nepieciešama tikai viena atruna. Tas sagatavojis atrunas projektu attiecībā uz konvencijas 11. panta trešās daļas normu, kas liek izvietot sabiedrības informēšanai tradicionālus vietvārdus, ielu nosaukumus un citus topogrāfiskos apzīmējumus mazākumtautību valodā. Atrunas projekts paredz, ka “Latvijas valdība atstāj sev tiesības netikt saistītai ar 11. panta trešās daļas normu”.

Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks uzskata, ka par citiem konvencijas pantiem atrunas nav nepieciešamas, jo tie saskan ar Latvijā spēkā esošajām tiesību normām. — Klaju pretrunu katrā ziņā starp konvenciju un Latvijas likumdošanu nav. Konvencija turklāt pieļauj valstij pietiekami plašas manevrēšanas iespējas. Turklāt jāņem vērā, ka mūs smagi kritizēs par katru atrunu, tāpēc tām jābūt pēc iespējas maz, — pauda ministrs.

A. Bērziņš sacīja, ka komisija gaidīs priekšlikumus arī no citām ministrijām, jo konvencijas ratifikācija ir pārāk plaša problēma, lai deputāti ņemtu vērā tikai viena sekretariāta ieteikumus. Jo sevišķi tiek gaidīta Izglītības ministrijas sadarbība ar komisiju.

Vissvarīgākais — minoritātes definīcija

A. Bērziņš uzskata, ka atrunu sagatavošana nav primārais ar ratifikāciju saistītais uzdevums. Vispirms nepieciešams izstrādāt mazākumtautības definīciju, kas būtu jāiekļauj likumprojektā, ar kuru Latvija ratificēs konvenciju.

— Patiesībā mazākumtautību definīcija ir pats svarīgākais šajā procesā, jo no tā, kāda būs definīcija, ir atkarīgs arī tas, kādas atrunas būs nepieciešamas. Komisija par konkrētām atrunām lems tikai pēc tam, kad būsim vienojušies par mazākumtautības definīciju, — teica A. Bērziņš, paredzot, ka gan par definīciju, gan arī par atrunām Saeimā būs “ļoti asas diskusijas”. Komisijā, kaut arī tajā strādā daži deputāti, kuri uzskata, ka konvencija jāratificē bez jebkādām iebildēm, gaisotne vismaz pagaidām esot “ļoti normāla un lietišķa”.

— Mēs jau pašā sākumā vienojāmies: ja pat komisijā nespēsim normāli saprasties un sāksim kauties, tad par kādu sabiedrības integrāciju vispār var būt runa, — sacīja deputāts.

A. Bērziņš pats pagaidām atturējās paust, kādai vajadzētu būt minoritātes definīcijai.

Taču čakls atkal bijis jau minētais sekretariāts, kurš apakškomisijai izvērtēšanai piedāvā trīs iespējamās mazākumtautību definīcijas.

Viens no piedāvājumiem paredz par nacionālajām minoritātēm atzīt konkrētas tautību grupas: krievus, baltkrievus, ukraiņus, poļus, lietuviešus, ebrejus, čigānus, vāciešus, igauņus un lībiešus (līvus). Šādai definīcijai esot viens pluss: tā esot skaidra un tajā aptvertas lielākās mazākumtautību grupas, bet tai ir arī mīnusi. Piemēram, tajā nav iekļautas visas mazākumtautības, netiek nodalīti imigranti no vēsturiskajām mazākumtautībām, būs grūti noteikt, vai persona pieder pie mazākumtautības, jo pasē tautības ieraksts nav obligāts.

Otrs piedāvātais variants paredz noteikt, ka mazākumtautības ir Latvijas Republikas pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, uztur ilglaicīgu un noturīgu saikni ar Latviju, atšķiras no latviešiem ar etniskām, kultūras, reliģiskām vai lingvistiskām pazīmēm, vēlas saglabāt savu kultūru, reliģiju un valodu kā savas grupas identitātes pamatu. Šīs definīcijas plusi esot tas, ka viegli noteikt cittautieša statusu, šāda sistēma jau ir Igaunijā, turklāt šāda definīcija saskanētu ar vairākiem starptautiskiem dokumentiem. Taču viens no šīs definīcijas mīnusiem arī ir tieši tas, ka ANO starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 27. panta komentāros teikts, ka pilsonība nav nepieciešams kritērijs, lai realizētu pie mazākumtautībām piederošas personas tiesības. Pieņemot šādu definīciju, pastāvot arī diskriminācijas risks attiecībā pret nepilsoņiem.

Trešais variants paredz noteikt, ka mazākumtautības ir pilsoņi un nepilsoņi, kas atbilst otrajā definīcijas variantā minētajām pazīmēm. Šādas definīcijas pluss būtu tas, ka tādā gadījumā būtu viegli noteikt mazākumtautību statusu un ka tā vairāk atbilst reālajai situācijai. Savukārt mīnuss būtu tas, ka nepilsoņiem var arī nebūt noturīgas saiknes ar Latviju, turklāt šāda definīcija varētu mazināt nepilsoņu motivāciju naturalizēties.

Sekretariāts piedāvā vēl vienu rīcības variantu: neietvert mazākumtautību definīciju likumā par Konvencijas ratifikāciju. Tādā gadījumā Latvija varētu izvairīties no asām diskusijām par definīciju un persona varētu pati izvēlēties, vai tā pieder vai nepieder pie mazākumtautības. Taču, ja definīcija netiktu iekļauta likumprojektā, tad grūti būtu noteikt mazākumtautību statusu, nacionālās minoritātes nevarētu nodalīt no imigrantiem un rastos politiskā neskaidrība.

Kaut arī iepriekš vairākas amatpersonas solīja, ka šī konvencija tiks ratificēta šīs Saeimas sasaukuma laikā, tagad A. Bērziņš sacīja, ka vēl arvien nav zināms, kad jau 1995. gadā Latvijā parakstītā konvencija tiks ratificēta. Taču izvairīties no ratifikācijas nevarēs, uzsvēra A. Bērziņš. — Mūs vēl arvien starptautiski spiež ratificēt šo konvenciju. Tā pati Dirjē kundze no Eiropas Padomes pārraudzības komitejas, kaut arī savā pēdējā ziņojumā labi atsaukusies par Latviju, vēl arvien konvencijas neratificēšanu uzskata par vienu no galvenajām Latvijas problēmām. Domāju, ka Eiropas Padomes uzraudzība pār Latviju netiks noņemta, kamēr nebūs ratificēta šī konvencija, — pastāstīja deputāts.

N. Muižnieks uzskata, ka konvencija jāratificē arī tālab, lai beigtos spekulācijas par to, ka Latvijā neievēro mazākumtautību tiesības. Tieši tas, ka Latvija kavējas ar ratifikāciju, liekot domāt, ka kaut kas mūsu valstī nav kārtībā.

Ministrs pats nav ticies ar sabiedrības integrācijas apakškomisiju, tomēr par tās darbu ir informēts un uzskata, ka šāda apakškomisija ir nepieciešama. — Es vienmēr mudinu savus darbiniekus iet runāt ar deputātiem, jo mums ir nepieciešams viņu atbalsts. Tas ir ļoti labi, ka ir komisija, kura interesējas par lietām, ko mēs darām, — teica N. Muižnieks.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!