Raksts

Minoritāšu konvencija: atrunas rūpīgi jāapsver


Datums:
25. marts, 2003


Autori

Artūrs Kučs


Foto: J. Pipars © AFI

Izdarot atrunas, kas ierobežotu Mazākumtautību konvencijas darbību, valstij visdrīzāk jārēķinās ar Eiropas Padomes institūciju kritiku. Tikai Beļģija un Šveice uzņēmusies šādu risku Latvijai aktuālajā jautājumā par mazākumtautību valodas lietošanu saziņai ar iestādēm.

“Konvencijas piemērošana Latvijas etnodemogrāfiskajos apstākļos radītu draudus Latvijas valstiskumam un latviešu nācijas labklājībai un attīstībai”[1]. “..ja tā netraucē, tad kādēļ gan to nepieņemt? Mums nav nekādu problēmu šajā jautājumā..”[2]. Šie un līdzīgi pretrunīgi izteikumi no valdošās koalīcijas pārstāvjiem izskanējuši par Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Nila Muižnieka februāra vidū izteikto iespēju šā gada laikā ratificēt Eiropas Padomes Vispārējās nacionālo minoritāšu aizsardzības konvenciju. Vairākas valdošās koalīcijas un opozīcijas partijas jau pirms vēlēšanām izteica atbalstu konvencijas ratifikācijai, uzsverot nepieciešamību pievienot virkni atrunu attiecībā uz vairākiem pantiem, īpaši par valodu lietošanu. Izņēmums ir TB/LNNK, kura konsekventi iebilst pret konvencijas ratifikāciju un politiskā apvienība PCTVL, kura atbalsta ratifikāciju bez jebkādām atrunām (domājams, šo nostāju saglabās arī Tautas saskaņas partijas frakcija). Šajā rakstā vēlos izteikt dažas pārdomas par to vai, ratificējot konvenciju, nepieciešams izdarīt atrunas un kā tās, ņemot vērā citu valstu praksi, varētu vērtēt Eiropas Padomes Parlamentārā Asambleja (EPPA) un konvencijas darbību uzraugošā Konsultatīvā komiteja.

Patreiz deklarācijas un atrunas ir formulējušas divas no septiņām valstīm, kuras konvenciju ir parakstījušas, un četrpadsmit no trīsdesmit piecām valstīm, kuras konvenciju jau ratificējušas. Atrunu absolūtais vairākums attiecas uz nacionālās minoritātes jēdzienu, nosakot personu loku, uz kuru šīs valstis attiecina konvencijas normas. Lai gan nav vienprātības par to, vai dalībvalstu formulētās deklarācijas ir pielīdzināmas atrunām, EPPA ir paziņojusi, ka tā negatīvi vērtē atrunu un deklarāciju veikšanu un aicinājusi valstis konvenciju ratificēt bez tām, bet konvenciju jau ratificējušās valstis tās atsaukt[3]. Savukārt Konsultatīvā komiteja nav tik kategoriska, taču tās viedokļi attiecībā uz patreizējo konvencijas dalībvalstu praksi ļauj secināt, ka tā negatīvi vērtē valstu deklarācijas, kas ietver ierobežotu mazākumtautību definīciju un patvaļīgi sašaurina to personu loku, uz kuru attiektos konvencija.

Tikai divas valstis – Beļģija un Šveice ir formulējušas atrunu un deklarāciju attiecībā uz tām konvencijas normām, kas saistās ar mazākumtautību valodu lietošanu[4]. Konsultatīvās komitejas viedoklis attiecībā uz šīm valstīm pagaidām nav zināms, jo Beļģija konvenciju nav ratificējusi, bet Šveice vēl nav sniegusi komitejai ziņojumu par konvencijas izpildi. Turklāt arī faktiskā un vēsturiskā situācija mazākumtautībām šajās valstīs ir veidojusies atšķirīgi, un tādēļ to prakse ne vienmēr būs piemērota Latvijai.

Negribētu gan piekrist viedoklim, ka jebkāda deklarāciju un/vai atrunu izdarīšana būtu pretrunā ar konvencijas objektu un mērķi un tādejādi nebūtu jāņem vērā no starptautisko tiesību viedokļa[5]. Taču Konsultatīvā komiteja visdrīzāk izteiktu tieši tādu vērtējumu, ja Latvija pieņemtu ierobežotu minoritātes definīciju un izdarītu atrunas attiecībā uz vairumu patreiz strīdīgo konvencijas normu.

Taču, pirms apspriest, vai Latvijas atrunas būtu atbilstošas konvencijai, vispirms detalizēti jāapsver, kurā gadījumā tās patiesi nepieciešams izdarīt. Kā jau minēju, tikai pāris valstis formulējušas deklarācijas un atrunas attiecībā uz tām konvencijas normām, kuras nav saistītas ar jautājumu par mazākumtautību definīciju. Tas lielā mērā izskaidrojams ar konvencijas kā ietvaru dokumenta raksturu. Konvencija pamatā nosaka mazākumtautību aizsardzības principus un mērķus, atstājot valstīm plašu, bet ne neierobežotu rīcības brīvību izvēlēties savai situācijai atbilstošākos līdzekļus konvencijas normu īstenošanai.

Kā viens no piemēriem jāmin konvencijas 10.panta 2.daļa, attiecībā uz kuru daži valdībā esošo partiju pārstāvji iepriekš pieļāvuši atrunu nepieciešamību[6]. Šī norma, pastāvot virknei kvalificējošu priekšnoteikumu, paredz mazākumtautību valodu lietošanu saziņā ar administratīvajām iestādēm vietās, kur mazākumtautības dzīvo tradicionāli vai lielā skaitā. Pretēji sabiedrībā izskanējušiem pieņēmumiem, ka tas apdraudētu iespējas saņemt atbildi valsts valodā vai ierobežotu mazākumtautību valodas nezinātāju iespējas strādāt pašvaldības iestādēs, konvencija neparedz ne vienu, ne otru. Šo Konvencijas prasību ir iespējams nodrošināt gan, legalizējot esošo praksi un atļaujot ierēdņiem, kuri pārvalda attiecīgo mazākumtautību valodu, saņemt jautājumus un sniegt atbildes arī mazākumtautību valodā, gan, nodrošinot tulkošanas iespējas gadījumos, kad tas nav iespējams. Jāpiebilst, ka tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs un saņemt atbildi latviešu valodā garantē gan Satversmes 104.pants, gan arī pašas konvencijas 20.pants, kurš paredz nacionālās likumdošanas un arī to personu tiesību, kuras pieder pie vairākuma, ievērošanu.

Diskutējams ir jautājums, cik šādu administratīvo teritoriju Latvijā varētu būt un kas atbilstoši konvencijai tiek saprasts ar terminu “lielā skaitā”. Komitejas viedokļu analīze ļauj secināt, ka tā par neatbilstošu uzskatījusi to valstu likumdošanu, kuras šīs konvencijas normas īstenošanai pieprasa, lai mazākumtautības veidotu 50 vai vairāk procentus no attiecīgās teritorijas iedzīvotāju skaita. Savukārt, pozitīvi novērtēta, piemēram, Slovākijā un Rumānijā nodrošinātā iespēja lietot minoritāšu valodu saziņai ar pašvaldību iestādēm teritorijās, kur attiecīgās minoritātes īpatsvars pārsniedz 20%. Taču paralēli diskusijai par optimālo procentu slieksni Latvijā, daudz svarīgāk apzināties, ka komiteja pirmām kārtām vērtē to, cik reāli likumā noteiktās garantijas darbojas praksē un vai tās nav tikai formālas.

Neatkarīgi no noteiktās procentu barjeras, arī Latvijas gadījumā šīs normas darbība attiektos uz vairākām administratīvajām teritorijām, īpaši lielākajām pilsētām. Rūpīgi jāapspriež, vai šajā gadījumā ir nepieciešama atruna vai arī ir šīs normas izpildi iespējams nodrošināt citā veidā. Kā jau minēts, viena no iespējām būtu atļaut pašvaldībām, kur tas jau patreiz iespējams un nepieciešams, saziņai ar iedzīvotājiem paralēli valsts valodai izmantot arī mazākumtautību valodu, paredzot īslaicīgu pārejas periodu šīs normas ieviešanai citos gadījumos. Šāds solis apliecinātu valsts gatavību konvencijas normu īstenot un radītu iespēju savlaicīgi meklēt atbilstošākos risinājumus un līdzekļus tās realizēšanai.

Izdarot atrunas, kas ierobežotu konvencijas darbību, valstij visdrīzāk jārēķinās ar Eiropas Padomes institūciju kritiku. Tā kā atsevišķas konvencijas normas paredz dažādus risinājumus tajās ietverto garantiju īstenošanai, jāizvērtē iespējas ratificēt konvenciju bez atrunām, bet tajos gadījumos, kad tas uzskatīts par neiespējamu, jāpārdomā atrunu formulējumi, ņemot vērā Konsultatīvās komitejas vērtējumus par citu valstu praksi.

Diskusijas ar mazākumtautību pārstāvjiem un valsts pozīcijas veidošana par konvencijas ratifikācijas nosacījumiem mazinātu iespēju atsevišķiem politiskajiem spēkiem interpretēt konvencijas normas atbilstoši savām interesēm un vēlmēm, kas dažkārt ir diezgan patālu no tā, ko konvencija īstenībā paredz.
____________________

[1] TB/LNNK aicina neratificēt minoritāšu konvenciju, Diena, 17.02.2003.

[2] Arī Repše atbalsta mazākumtautību Konvencijas ratificēšanu / www.delfi.lv, 13.02.2003.

[3] EP Parlamentārās Asamblejas rekomendācija 1492 (2000) / http://assembly.coe.int/Documents/Adopted Text/TA01/EREC1492.htm

[4] Beļģijas izdarīto atrunu un Šveices formulēto deklarāciju var atrast EP mājas lapā: http://conventions.coe.int/treaty/EN/DeclareList.asp?NT=157&CM=&DF=

[5] Aleksejs Dimitrovs, EP Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas ratifikācijas jautājums cilvēktiesību skatījumā. / www.politika.lv, 20.11.2002.

[6] Skat. Polisko partiju pārstāvju atbildes priekšvēlēšanu laikā uz jautājumu par to, vai atbalstāma minoritāšu konvencijas ratifikācija. / www.politika.lv, 06.08.2002.


Dita Arāja "Konvencija mulsina prātus", Diena, 25.11.2002

Dita Arāja "Nesasteigs mazākumtautību konvenciju", Diena, 15.02.2003

Konference “Sabiedrības integrācija un Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācija Latvijā”

Konvencija ar detonatoru

Māris Antonevičs "Muižnieks sola dialogus", Lauku avīze, 29.01.2003

Seminārs "Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību un paskaidrojošais ziņojums"

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!