Foto: B. Koļesņikovs © AFI
Konvenciju vēl šogad varētu ratificēt, 6. maija “priekšvēlēšanu balsojumam” nav izšķiroša un nebūs paliekoša nozīme – pati balsojuma pēkšņā izvirzīšana un ātrā apspriešana rādīja, ka tas notiek “starp citu”, proti vēlēšanu kampaņas kontekstā.
6. maijā Latvijas Saeimas vairākums ar 59 deputātu balsīm noraidīja PCTVL frakcijas likumprojektu par Eiropas Padomes Vispārējās Konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikāciju. To atbalstīja tikai 20 PCTVL, Tautas saskaņas partijas un Sociālistiskās partijas deputāti, atturējās 9 Pirmās partijas pārstāvji un Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.
Pirms četriem gadiem – 2000. gada 1. maijā notika līdzīgs balsojums. Toreiz PCTVL analogo priekšlikumu atbalstīja 15 deputāti, 25 balsoja pret un 52 atturējās. Var secināt, ka ratifikācijas pretinieku skaits Saeimā pēdējos četros gados palielinājies. Krievvalodīgo prese jau raksta, ka Latvija faktiski atsakoties no ratifikācijas (skat. “Vesti Segodņa” un “Čas” 7. maijā). Tāds nu esot pirmais jaunās ES valsts izgājiens Eiropas tiesību jomā. Kā saka, kad “pusnakts pāri” (ES esam iekļuvuši) “maskas krīt”; nevajagot vairs baidīties atklāt savu īsto seju minoritāšu tiesību jautājumā.
No latviešu valodā iznākošās preses tikai “Latvijas Avīze” devusi 6. maija balsojumam savu vērtējumu, akcentējot TB/LNNK galveno noraidošo argumentu: kamēr okupācijas sekas nebūs pārvarētas, ratifikācijai nebūt. Praktiski tas nozīmē: risinājums jāatliek uz nezināmu, visai tālu laiku. Bet varbūt šī Konvencija tad vairs nebūs spēkā, varbūt tiks pieņemts jauns Eiropas Savienības valstis saistošs minoritāšu tiesību dokuments. Ja taps ES konstitūcija, tās minoritāšu tiesību sadaļa, iespējams, orientēs uz šādu virzību. Nav izslēgts, ka tā prasīs no visām ES dalībvalstīm vēl lielāku piekāpību nacionālo minoritāšu tiesību jomā. Un pirmām kārtām tas skars to valsti, kura nav ratificējusi 1994. gada Konvenciju.
Manuprāt, nevajadzētu dramatizēt 6. maija negatīvā balsojuma varbūtējās sekas. Balsojums nenoraidīja Konvenciju, tikai atlika ratifikāciju, prasot rūpīgāk sagatavoties. Pati balsojuma pēkšņā izvirzīšana un ātrā apspriešana rādīja, ka tas notiek “starp citu”, proti Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņas kontekstā. PCTVL centās parādīt, ka tieši tā viskonsekventāk aizstāvēs Latvijas etnisko minoritāšu tiesības ES sadraudzībā. Tāda pozīcija pievelk daudzu Latvijas pilsoņu simpātijas, gan no vēsturiskām, gan jaunām minoritātēm. Uz to pašu cer “Saskaņas” un Sociālistu politiķi.
Ar savu skaļo “nē” atbalstītāju pieplūdi cer panākt TB/LNNK. Pētera Tabūna pretruna Saeimā tiešām noraida Konvenciju, jo viņaprāt valstij, kur ir tik daudz sveštautiešu, šāda Konvencija neesot pieņemama.
Jaunais Laiks, Tautas partija un Zaļo un Zemnieku savienība ar savu “nē” balsojumu diezin vai gūs daudz jaunus balsotājus 12. jūnija izvēlē. Tikpat labi varēja atturēties. Šīs partijas taču saprot, ka ratifikācijai būs jānotiek. Šobrīd ietekmēja bailes, ka balsojot par viņi var pazaudēt savus nacionālistiski noskaņotos atbalstītājus. Nacionālisma ietekme pilsoņu kopā vēl ir ļoti jūtama.
Visu balsojuma ainu neapšaubāmi ietekmēja mazākumtautību izglītības reformas gaisotne. Paradoksāli, bet fakts – Krievu skolu aizstāvēšanas štāba darbības nostiprinājušas ratifikācijas pretinieku pozīcijas.
6. maija balsojums Saeimā parādīja arī, ka deputātu emocijas vēl ir stiprākas par viņu viedokļa argumentāciju. Runas bija slikti sagatavotas.
Pēc avīzes “Čas” sniegtās informācijas deputāts P. Tabūns saskaitījis, ka 40 % Latvijas iedzīvotāju esot “ieceļotāji” un Konvencija kalpošot viņu interesēm. Šaubos, vai Tabūna kungs tā teicis. Viņam taču jāzina, ka ES valstu socioloģijā un etnozinātnē par “ieceļotājiem” mūsdienās sauc tikai tos, kas iebraukuši un apmetušies uz pastāvīgu dzīvi pēc Otrā pasaules kara (vācu val. “Einwanderer – Minderheiten”). Starp Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem tādu šobrīd ir ap 23 %. Ja atskaitām nost 70 tūkstošus, kas kļuvuši par Latvijas pilsoņiem, tad – tikai 20 %.
Bet varbūt nevēlamo ieceļotāju summā uz ātru roku ieskaitīti visi etnisko minoritāšu ļaudis, arī tie, kas izsenis te dzīvo un veido mūsu vēsturiskās minoritātes? Arī visi poļi, lietuvieši, ebreji, igauņi, visi krievi un baltkrievi, vecticībniekus ieskaitot? Tad nu gan sanāk tie 40 %, kuru dēļ nevarot ielaist Latvijā Eiropas Padomes pieņemto nacionālo minoritāšu aizsardzības konvenciju. Tāda nostāja būtu klaja netolerance, ksenofobija ar tieksmi uz diskrimināciju. Galu galā – arī senie latvieši kādreiz bija ieceļotāji šajā zemē. Bez tam – ja jau runājam par ieceļotājiem, tad derētu zināt, ka 64 % no vietējiem krieviem, 41 % no baltkrieviem, 31 % lietuviešu, 61 % ebreju, 90 % čigānu, 43 % citu mazākumtautību cilvēki ir dzimuši un izauguši Latvijā. Demokrātiskai valstij viņi visi ir savējie; jāveido tāda etnopolitika, kas viņus visus iesaistītu nacionālā sabiedrībā. Tas būs ļoti svarīgs valsts spēju apliecinājums. Vispārējās Konvencijas prasības ir saskaņā ar šo mērķi.
Saeimā šoreiz no labējā flanga esot īpaši akcentēta Latvijas negatavība tradicionālo vietvārdu, ielu nosaukumu un citu topogrāfisko zīmju izvietošanai sabiedrības informācijas nolūkā tajās vietās, kur dzīvo ievērojams daudzums nacionālām minoritātēm piederīgas personas. Taču Konvencija to neprasa obligāti īstenot, bet tikai tad, ja ir “pietiekams iemesls” (11. panta 3. punkts). Tas ir – ja to prasa vismaz 20 % no attiecīgās vietas iedzīvotājiem, kas ir valsts pilsoņi un ilgi dzīvo dotajā vietā. Latvijā šāda vajadzība varētu rasties tikai Latgalē, kur ir daudz vietu nosaukumu krievu, dažkārt poļu, baltkrievu un lietuviešu valodā. Vietējie iedzīvotāji šos nosaukumus joprojām lieto. To vajadzētu respektēt.
Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē varētu būt runa par dažām vietām Lietuvas un Igaunijas pierobežā. Rīgai kā valsts galvaspilsētai ir cits statuss. Konvencijas prasība nekādi nav attiecināma uz agrāko vācu nosaukumu lietošanas atjaunošanu, tā nedod arī nekādu iemeslu prasīt padomju okupācijas laikā nodēvēto ielu nosaukumu atgriešanos. Avīzes “Telegraf” 7. maija numura fotogrāfijā redzama “demonstrācija” ar prasību atjaunot Jurija Gagarina un Kosmonautu ielas nosaukumus. Tādai parādei nav nekāds sakars ar Minoritāšu aizsardzības konvenciju, nevajag “tracināt” ne minoritātes, ne nacionāli noskaņotos Latvijas iedzīvotājus. Vispār, vietu nosaukumu problēma Latvijā ir samērā maz aktuāla.
Esmu pārliecināts, ka Konvenciju vēl šogad varētu ratificēt. 6. maija “priekšvēlēšanu balsojumam” nav izšķiroša un nebūs paliekoša nozīme.