Foto: S.Akuraters
Pievēršot pārāk lielu uzmanību bilingvālajai izglītībai, ar to saprotot izglītošanu krieviski un latviski, mēs negatīvi ietekmētu jaunās paaudzes izredzes iegūt darba tirgum atbilstošu kvalifikāciju augstskolās.
Līdz 2000.gada vidum IZM pastāvēja Izglītības stratēģijas departaments, kas pārtapa par apakšstruktūru. Cik ilgi jūs esat šī departamenta Stratēģiskās plānošanas nodaļas vadītājs un ar ko jūsu pienākumi un atbildība atšķiras no bijušās Izglītības stratēģijas departamenta direktores pienākumiem?
Agnis Zariņš: Šajā amatā esmu trīs mēnešus. Manas funkcijas, salīdzinājumā ar iepriekšējo departamenta vadību, ir šaurākas, pārsvarā tā ir situācijas un problēmu analīze, rezultātu definēšana un plānu izstrādāšana.
Mareks Gruškevics: Kāpēc no Izglītības stratēģijas departamenta bija jāveido Izglītības politikas departaments? Izglītības stratēģijas departaments nevarēja saplānot lietas pareizi, jo tajā nebija struktūrvienības finansistu. Tāpēc vajadzēja izveidot Izglītības politikas departamentu, kurā ir sabalansētas trīs pozīcijas: Stratēģiskās plānošanas nodaļa, Finansu stratēģijas nodaļa un Informācijas analīzes nodaļa. Tas ļauj līdzsvaroti strādāt. Darbinieku pienākumi nav mainījušies, mainījušās ir savstarpējās funkcijas.
Kā ir sadalīta atbildība par Izglītības attīstības koncepcijas projekta 2002. – 2005. gadam izstrādi?
M.G.: Koncepcija ir kopdarbs. Visa ministrijas struktūra ir grupēta pa izglītības pakāpēm, un koncepcija kopumā vairāk vai mazāk grupējas pa izglītības pakāpēm. Līdz ar to nedaudz vienkāršoti varam runāt par trim etapiem. Mēs, Izglītības politikas departaments, pieprasām informāciju, mums attiecīgās IZM struktūrvienības nosūta piecus būtiskus rīcības virzienus, piemēram, piecus – vispārējā izglītībā, piecus -augstākajā izglītībā. Tos visus sagrupē, katram klāt ir prognozētais finansējums. Departamentu speciālisti pamato finansējumu ar precīziem skaitļiem, citi – ar faktoriem, ar kuriem saskārušies, strādājot pie līdzīgām lietām – vai tā būtu studentu skaita prognoze, vai kas cits, kur atspoguļojas zināmas tendences. Tātad, ir atbildīgais, ir pieprasījums pārējiem, mēs dabūjam atpakaļ datus, to visu savietojam vienā dokumentā, saskaņojam, un, lūk, te tas ir. Procedūra nav īpaši sarežģīta.
Ir veikti pētījumi par izglītības sistēmu. Šīs tendences un nianses varam atrast gan valsts pārvaldes pasūtītajos, gan tirgus pieprasītajos pētījumos, un šīs tendences nav nekas jauns, tās ir saskaņā ar to, ko deklarējis Ministru kabinets un politiskās partijas. Vairāk vai mazāk to esam mēģinājuši ievērot.
Kur ir meklējams pamatojums tāmei (koncepcijas 2. pielikums) par nepieciešamo papildfinansējumu? Kā, piemēram, skaidrojams fakts, ka augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanai atbilstoši darba tirgus pieprasījumam finansējums paredzēts tikai 2003.gadā (Ls 11 000)?
M.G.: Šeit tiešām ir nepieciešams sīki izskaidrot. Katra gada finansējums automātiski nozīmē nemainīgu finansējumu arī pārējos gados. Tātad ailē “Augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšana atbilstoši darba tirgus pieprasījumam” ierakstītā summa Ls 11 000 (iepretī 2003.gadam) saglabājas visus nākamos gadus, kaut arī tabulā iepretim citiem gadiem ir rakstītas nulles. Iepriekšējā gadā valsts budžeta asignētie līdzekļi tiek plānoti katrā nākamajā valsts budžeta gadā kā bāzes finansējums. Ja, piemēram, nākamajos gados būtu ierakstīti vēl kādi skaitļi, tas nozīmētu, ka papildus bāzes finansējumam tiek prasīta klāt vēl kāda summa. Konkrēti par sadaļu “Augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanai atbilstoši darba tirgus pieprasījumam” vēl varu piebilst – paši augstskolnieki skaidro, ka viņi skaitli Ls 11 000 ir ielikuši bez īpaša pamatojuma. Protams, mēs varam atrast Ls 11 000 un finansēt to, ko viņi par šo summu ir plānojuši izdarīt.
Koncepcijas projektā gan kā rīcības virziens, gan kā prioritāte ir minēta e-izglītības ieguve, neminot, kas ir šī izglītība, un šo virzienu neaplūkojot kontekstā ar citiem distances izglītības veidiem. Kā to pamatot?
M.G.: Es kā finansists varu pamatot, kāpēc atbalstāma e-izglītība. Mūžizglītība – tas ir visas pasaules attīstības ceļš. Kas to iegūst? Tie ir cilvēki, kas ir piesaistīti pie mājām vai konkrētas apdzīvotas teritorijas un kuriem grūti nokļūt līdz universitātei. Skatoties nākotnē, nav jāceļ grandiozas izglītības iestādes, bet jāorientējas uz tādu izglītību, kas nesadārdzina izmaksas. Tātad šim mērķim ir sociālekonomisks pamatojums.
Jūs atbildējāt globāli, bet mans jautājums ir saistīts tieši ar Latvijas īpatnībām. Nav taču tā, ka mūsu valstī iespējamās e-izglītības mērķauditorija būtu ļoti labi nodrošināta ar Interneta pieeju un ka šajā ziņā stāvoklis ievērojami uzlabosies līdz 2005.gadam. Tāpēc arī jautājums: vai vajag attīstīt tikai e-izglītību, nevis distances izglītību?
A.Z.: E-izglītības attīstības nepieciešamība ir formulēta Nacionālajā attīstības plānā (NAP). Pašlaik Latvijā lielam skaitam nodarbināto cilvēku ir nepieciešams papildināt izglītību, paaugstināt kvalifikāciju, lai saglabātu darbu vai stātos jaunā darbā. Protams, vienas no sociāli visvairāk apdraudētajām grupām ir cilvēki ar kustību traucējumiem, un viņiem elektroniskā izglītības sistēma ļautu integrēties darba tirgū. Šajā NAP prioritātē ir minēts arī uzdevums – izveidot e-izglītībai atbilstošu studiju sistēmu, sagatavot un ieviest tālmācības programmas, un koncepcijā ir paredzēta to izstrāde. Tā ir augstskolu kompetence, bet, lai programmas atbilstu darba tirgus pieprasījumam, ir paredzēta atgriezeniskā saite. Tā kā ekonomika un darba tirgus attīstās ļoti dinamiski, tad arī izglītībā visefektīvākā ir tieši elektroniskā izglītība, jo tur iespējams ļoti ātri ievietot jaunus datus, jaunas programmas.
M.G.: Ir plānots, ka visas tendences informatīvajā sektorā līdz 2005.gadam būs tiktāl attīstītas, ka jebkurā vietā Latvijā būs pieejami resursu punkti, līdz ar to jebkuram iedzīvotājam būs pieejams Internets. Prognozes balstās uz datiem, ievērojot, kā katru gadu palielinās gan mobilo telefonu, gan personālo datoru un Interneta lietotāju skaits. Tāpēc varam teikt, ka līdz 2005.gadam cilvēkiem būs iespējas iegūt izglītību elektroniski.
Vai, jūsuprāt, koncepcijas projektā vairāk uzmanības nevajadzētu pievērst mazākumtautību izglītībai, arī pakāpeniskajai pārejai uz latviešu mācību valodu mazākumtautību skolās, un šai pārejai paredzēt finansējumu?
A.Z.: Šī koncepcija neaplūko tos procesus, kas jau notiek. Patlaban visi pedagogi ir apguvuši valsts valodu augstākajā līmenī, un mēs neredzam, ka būtu kāda problēma, kas būtu jārisina. 2004.gadā ir paredzēta pāreja uz izglītību latviešu valodā, un mēs neuzskatām, ka būtu kaut kas jāmaina šajā virzienā.
Manuprāt, jūs nonākat pretrunā ar Vispārējas izglītības departamenta uzskatiem.
A.Z.: Tas ir iespējams. Ja otra valoda būtu angļu valoda, kas palīdzētu celt izglītojamā konkurētspēju darba tirgū Eiropas līmenī, tad, mēs, protams, visiem spēkiem censtos veicināt tieši bilingvālo izglītību, bet pagaidām, kamēr tas nenodrošina darbaspēka konkurētspēju darba tirgū Eiropas kontekstā, mēs neredzam, ka būtu perspektīvi īpaši uzsvērt un veicināt bilingvālo izglītību.
M.G.: Likumā definētie termiņi bija visiem zināmi no 1999.gada, ja nemaldos. Tie cilvēki, kas ir orientēti uz attīstību un domāja, kur turpmāk strādāt, labi saprata, kas notiks. Viņi ieguva nepieciešamo izglītību, beidza kursus utt., lai varētu turpināt darbu, kad pāreja būs notikusi. Skolotājiem, kas strādā bilingvāli, valsts budžetā ir paredzētas konkrētas piemaksas, viņi ir apmierināti ar šo atalgojumu. Skolotāji man ir teikuši, ja piemaksa būtu vēl lielāka, viņi mācītu bilingvāli ar vēl lielāku aizrautību. Tātad skolotāji ir motivēti, bet nepietiekami. Ja budžetā būtu vairāk līdzekļu, varētu to atļauties. Ministrija no savas puses ir izdarījusi visu likumdošanas jomā, pārējo atstājot pašu izglītības īstenotāju ziņā, kuri precīzi zināja, kādi būs spēles noteikumi 2004.gadā.
Izglītojamie – skolēni un studenti – ļoti labi zina, ka nevienā augstākajā mācību iestādē nemāca krieviski.
Vai papildus finansējums 2004.gadā nav vajadzīgs?
M.G.: Es domāju, ka ne.
A.Z.: Es rezumēšu. Pievēršot pārāk lielu uzmanību šim jautājumam, mēs mazinām iespēju pašreizējiem vidusskolēniem iegūt darba tirgum atbilstošu kvalifikāciju augstākās izglītības iestādēs Latvijā. Ja šāda bilingvālā izglītība nozīmē izglītību latviski un krieviski, nevis angliski un latviski, tad apšaubu, vai šāda izglītība veicinās iespēju iegūt augstāko izglītību ārzemēs. Ja gribētu pievērst lielāku uzmanību bilingvālajai izglītībai, ar to saprotot izglītošanu krieviski un latviski, tad mēs negatīvi ietekmētu pašreizējās jaunās paaudzes izredzes.
Vai ir domāts par to, kas notiks, ja jūsu koncepciju pēc būtības neatbalstīs valdība vai sabiedrība? Kādas varētu būt sekas, problēmu risinājumi un alternatīvas?
A.Z.: Ir apspriesti dažādi varianti gan sabiedrībā kopumā, gan ar speciālistiem. Plaši apspriesti, jo, ieskaitot šo, ir bijuši 25 varianti. Savus priekšlikumus iesniegušas Izglītības pārvaldes, pašvaldību pārstāvji, Latvijas izglītības vadītāju asociācija. Par šiem virzieniem ir diskutēts arodbiedrību konferencēs, gadskārtējās direktoru konferencēs, notikusi aktīva informācijas un viedokļu apmaiņa. Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departaments, kurā strādā augsta līmeņa profesionāļi, izvērtējot dažādos variantus, ieteica šo, kas ir kļuvis par galējo, tieši ar šādu saturu iesniegšanai Ministru kabinetā. Tātad profesionāļu līmenī varianti ir izskatīti, un galējā varianta atbalstīšana būtu vislietderīgākā. Ja šo koncepcijas projektu neatbalsta, tad nav prognozējams, vai izglītības sistēma attīstīsies pietiekami dinamiski atbilstoši darba tirgus attīstībai.
M.G.: Koncepcijas saturu akceptētu pirmajā lasījumā – jautājums ir tikai par izmaksām.
Nākamais jautājums arī par izmaksām. 2002.gadā finansējums, kas paredzēts sabiedrības izpratnes veicināšanai par izglītības attīstības procesiem, ir Ls 128 000. Vai to varat komentēt
A.Z.: Pie sabiedrības informēšanas stratēģijas strādā Izglītības sistēmas attīstības projekts, un šis virziens būs tas, ko lielā mērā īstenos Pasaules Bankas kreditētā projekta komponents. Ir paredzēts izveidot sabiedrības informēšanas struktūrvienību, arī Internetā publicēt dažādus izglītības standartus, izdot informatīvus bukletus 9., 10., un 11. klašu audzēkņiem.
Vēl par šo koncepcijas projektu. Jūs minējāt, kas tas ir daudz apspriests un par to ir saņemtas atsauksmes. Bet, kad projekts parādījās atklātībā, tā izskatīšanas laiks pirms iesniegšanas valdībā bija ļoti īss.
A.Z.: Es gribētu iebilst. Tas īsti neatbilst faktiem. Pēc manas informācijas, līdzšinējie varianti 2001.gadā apspriesti Izglītības pārvaldēs, izglītības iestādēs, tā ka bijusi iespēja iesniegt priekšlikumus, kā jau minēju iepriekš. Tajā tekstā, kas ievietots Internetā, ir jau ņemti vērā dažādi ieteikumi.
Plašā sabiedrības apspriešanā šis jautājums projekta formā tomēr nav bijis. Vai jūs nebaidāties no dažādu politisko grupējumu spiediena, kas varētu mainīt koncepcijas likteni?
A.Z.: Neesmu pārliecināts, ka sabiedrības informētība par šiem jautājumiem varētu veicināt koalīcijas partneru konsolidēšanos lēmuma pieņemšanai.
M.G.: Ir svarīgi, ka ir cilvēki, kas interesējas par šiem jautājumiem un informē citus, kurus arī tas saista. Diemžēl bieži ir tā – ja kādam lūdzam iesniegt priekšlikumus, mēs pretī nesaņemam neko. Sabiedrībā katram ir sava taisnība, un ministrija veic saskaņošanas procesu ar visām nozaru ministrijām, ar visām iesaistītajām institūcijām, ar visu izglītības sektoru. Iedodot šo dokumentu izskatīšanai plašai sabiedrībai, mēs iegūstam to pašu – NEKO. Sabiedrība varbūt kļūtu nedaudz informētāka, bet vai tā uzlabotos pats materiāls, es ļoti šaubos.
A.Z.: Izveidojot Sabiedrības komunikācijas departamentu, nodrošināsim šo procesu. To paredzēts attīstīt tālāk.
Intervija publicēta portālā 2002. gada 24. aprīlī, papildināts 25. aprīlī
Indras Dedzes recenzija par "Izglītības attīstības koncepciju"