Raksts

Mīlu zemi, bet ienīstu valsti


Datums:
27. janvāris, 2004


Autori

Anatolijs Golubovs


Foto: N.Mežiņš © AFI

Krievu cilvēkam opozīcijas un nelojalitātes stāvoklis ir divtik pierasta lieta – PSRS 70 gados viņš ir pilnībā apguvis mākslu rādīt valstij pigu kabatā. Paradoksālā kārtā neatkarīgajā Latvijā nekas nav mainījies. Atšķirība tikai tā, ka piga izvilkta no kabatas – kā nekā, demokrātija.

Jēdziens “lojalitāte” ir stabili iesakņojies visu to cilvēku leksikā, kuri cenšas izteikt savu viedokli par Latvijas nelatviešu, tajā skaitā nepilsoņu, nākotni. Ar “lojalitāti” žonglē visi: gan “integrētāji”, gan patrioti, gan tiesību un skolu aizstāvji, gan prezidente, gan izglītības un zinātnes ministrs. Taču, ja tā padomā, lojalitāte ir tukša skaņa, nepārbaudāms un bezjēdzīgs rādītājs – kā mīlestība uz mākoņiem vai tamlīdzīgi.

Pēdējo nedēļu laikā lojalitāte nokļuvusi uzmanības centrā, pateicoties veselai incidentu un paziņojumu sērijai, kas saistīti ar izglītības reformu skolām ar krievu mācību valodu. Vispirms Eiženija Aldermane izteica pieņēmumu, ka krievu skolēnu zemais lojalitātes līmenis pret Latvijas valsti, iespējams, izskaidrojams ar to, ka skolotāju vidū sastopami nelojāli nepilsoņi. Loģiski radās ideja pieprasīt, lai visi skolotāji nepilsoņi naturalizētos. Pēc nesen notikušā incidenta – Izglītības un zinātnes ministrijas ēkas durvju aizdedzināšanas (kas, starp citu, lika Kārlim Šadurskim apšaubīt arī Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas LAŠOR un Krievu skolu aizstāvības štāba lojalitāti) – izskanēja doma, ka visiem skolu direktoriem un viņu vietniekiem jābūt pilsoņiem un valsts ierēdņiem. Tikai šādā gadījumā, pēc IZM domām, tiks garantēta viņu lojalitāte 2004.gada izglītības reformai.

Pie jau nosauktā var minēt vēl daudzas dažādas “lojalitātes”, kas galu galā veido teju vai galveno kritēriju, pēc kura noteikt, vai cilvēks ir cienīgs būt pilntiesīgs Latvijas sabiedrības loceklis (t.i., iegūt pilsonību, ieņemt valsts amatu, izteikt savu viedokli Eiroparlamentā). Tai pašā laikā ir milzum daudz iemeslu, kuru dēļ pats termins “lojalitāte” būtu jāpadzen no politiskām diskusijām, un jo īpaši – no oficiāliem dokumentiem. Lūk, tikai daži no tiem.

Pirmām kārtām, pēc savas būtības lojalitāte ir tāda paša rakstura jēdziens kā “integrācija” un “mentalitāte”. Tā ir absolūti nemateriāla substance, ko nav iespējams izmērīt un aprakstīt. Neviens nevar pamatoti pierādīt, ka nepilsonis Anatolijs Golubovs ir mazāk lojāls pret Latvijas valsti, nekā, piemēram, pilsonis Andris Šķēle. Tas ir tīri subjektīvs jēdziens, un tādēļ to ir ļoti ērti izmantot diskusijās un strīdos, kad nav citu argumentu, kā vien emocionālie.

Neesmu sastapies ar lojalitātes formulējumu likumos, noteikumos vai dienesta instrukcijās, tādēļ uzticēsimies uzziņu literatūrai. Ja ticam svešvārdu vārdnīcai, “lojalitāte” burtiski saprotama kā “uzticība”[1]. Plašākā nozīmē lojāls ir tāds, kas turas “likumības ietvaros (reizēm gan tikai ārēji, formāli)”, vai arī tāds, kas “labvēlīgi, korekti attiecas pret kaut ko”. Tā kā valsts ir spējīga operēt tikai ar konkrētiem, izmērāmiem jēdzieniem, tad sanāk, ka lojāls ir tas, kurš nekādā veidā nepārkāpj likumu. Korektums un labvēlīgums ir pārāk subjektīvi, lai ņemtu tos vērā. Nevainības prezumpciju neviens vēl nav atcēlis, tādēļ ikviena apsūdzība par nelojalitāti uzskatāma par demagoģiju – līdz brīdim, kamēr valsts orgāni nav pierādījuši likumpārkāpuma faktu. Domāt citādi – pagaidām tas nav likumpārkāpums. Rupji runājot, kamēr tu maksā nodokļus un neizbradā zālienus, tu esi lojāls. Ja tevi pieķer kukuļņemšanā – tu esi nelojāls.

Pieņemsim, ka mēs tomēr aplūkojam identifikāciju “lojāls- nelojāls” no Latvijā tik pierastā emocionālā viedokļa. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāmīl šī zeme un šī valsts ar visiem tās atribūtiem: karogu, himnu un prezidentu. Ar pirmo prasību nav problēmu – kurš Latvijas iedzīvotājs gan nemīl Jūrmalu, Vecrīgu, Siguldu, savu pagalmu, alu un hokeja izlasi? Toties otrā ir principā neizpildāma.

Nevar piespiest cilvēku iemīlēt valsti, un tas ir otrs arguments pret “lojalitāti”. Personība vienmēr atrodas zināmā, bieži vien dziļi iekšējā, neapzinātā opozīcijā pret valsts varu kopumā un pret katru konkrēto ierēdni kā tās iemiesojumu atsevišķi. Tas nebūt nav pārsteidzoši, jo jebkura valsts kalpo kā indivīda piespiešanas instrumentu, kā sistēma “ķieģeļu” pielāgošanai sabiedrības sienā. Ne vienmēr “ķieģeļa” intereses sakrīt ar “sienas” interesēm, taču viņš ir spiests pakļauties, kaut kādā ziņā laužot sevi. Tā arī ir lojalitāte pret valsti.

Latvieši ļoti labi pazīst šo shēmu – neviens neatzīstas, ka būtu mīlējis padomju varu, taču ikviens ir gatavs zvērēt, ka PSRS laikā mīlējis Latviju kā tādu. Un ārējās izpausmes lojalitātei pret valsts varu (pionieru zvēresti, partijas biedra karte kabatā) bieži vien disonēja ar iekšējo, patieso attieksmi pret apkārtējo realitāti. Šī vēsturiskā pieredze, protams, nebija unikāla.

Krievu cilvēkam opozīcijas un nelojalitātes stāvoklis ir divtik pierasta lieta – 70 PSRS pastāvēšanas gadu laikā viņš ir pilnībā apguvis mākslu rādīt padomju valstij pigu kabatā. Paradoksālā kārtā neatkarīgajā Latvijā nekas nav mainījies. Atšķirība tikai tā, ka tagad piga ir izvilkta no kabatas – kā nekā demokrātija.

Latvijas krievu tautības iedzīvotāju savstarpējās attiecības ar valsti pēc PSRS izjukšanas ir krietni pasliktinājušās. Izrādījās, ka totalitārā vara tiem bijusi daudz tuvāka un mīļāka par demokrātisko (pilnīgi saprotamu nacionālu un etnisku iemeslu dēļ). Vai cilvēki, kas nekādā veidā nevar ietekmēt valsts vai vismaz sava pagasta pārvaldīšanu, var mīlēt šo sistēmu? Viņi sevi tajā neredz, nejūt atgriezenisko saikni, kāda šeit var būt mīlestība. Un pati par sevi zilās pases saņemšana diez vai ko mainīs attieksmē pret šo valsti. Pārāk daudz aizvainojuma, this is personal[2].

Latvija cenšas situāciju pārvarēt, iepotējot valstiskās vērtības cilvēkiem, kuri bieži vien neuzskata šo valsti par savu. Šie mēģinājumi izskatās visai nožēlojami. Propagandēt vērtības, ko pārstāv maza valsts ar neilgu neatkarības vēsturi, turklāt darīt to demokrātijas apstākļos – ārkārtīgi sarežģīts un, pilnīgi iespējams, bezcerīgs pasākums. Īpaši, ja ar šo propagandu vēršas pie cilvēkiem, kuri lieliski atceras totalitārās PSRS propagandas mašīnas vareno spēku; kuri līdz pat šai dienai par daļēji saviem uzskata šīs impērijas sasniegumus zinātnē, sportā, militārajās lietās, mākslā. Toreiz dzīvojām slikti, bet bija lepnums. Arī tagad dzīvojam slikti, bet lepoties nav ar ko.

Un tomēr – vai tiešām lojalitāte pret Latvijas valsti ir tikai fetišs, kuru ir tik ērti izmantot politiskajās spēlēs? Patiešām taču pastāv problēma ar nelatviešu, teiksim tā, skeptisko attieksmi pret valsts varu. Vēl jo vairāk, dažas pazīmes liecina, ka nav nekādas virzības uz situācijas uzlabošanos. Varbūt atrisinājums rastos, ja pati valsts principiāli mainītu savu pozīciju? Nosacīti runājot, tieši valsts varētu kļūt lojālāka pret cilvēku, un nav būtiski, pie kādas tautības viņš pieder. Šo procesu – atšķirībā no prasības pēc miljons cilvēku lojalitātes – varētu vadīt un realizēt centralizēti. Lojalitātes vietā politiķiem vajadzētu runāt par likumpaklausību (jeb, kā piedāvā Nils Muižnieks, par līdzdalības sajūtu, lai gan arī tas valstij ir pārāk abstrakti). “Koferis, stacija, Krievija” vietā – jūs, jūsu spēki un zināšanas ir vajadzīgas šai valstij. Ikgadējo spekulāciju ap pareizticīgo Ziemassvētkiem vietā – beidzot pieņemt lēmumu par labu valsts lielākajai reliģiskajai konfesijai. Mazas piekāpšanās reizēm var paveikt lielas lietas, turpretī nespēja uz kompromisiem vienmēr ir bīstama.

______________

[1] «Словарь иностранных слов», изд. «Астрель», Москва, 2002 год, стр. 291.

[2] Tas aizskar presonīgi, angļu val.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!