Foto: Omer Van Kloeten
Intervija ar pētniecisko žurnālistu Tomu Heinemanu.Mums nevajadzēja celt labklājību uz aizņemtas naudas rēķina. Ir jāsakrāj līdzekļi, pirms pērkam džipus un lielas, greznas mājas, citādi mēs kļūstam ļoti viegli ievainojami.
Dāņu žurnālists Toms Heinemans ar pētniecisko žurnālistiku nodarbojas jau deviņpadsmit gadus. Pirms gadiem pieciem viņš iepazinās ar kādu nabadzībā slīgstošu sievieti Bangladešā. Viņa bija aizņēmusies naudu, taču parādu nespēja atdot, tāpēc bija zaudējusi māju un uz savas ādas izbaudīja parāda devēju uzbrukumus. Tas ieinteresēja Tomu Heinemanu izpētīt ļaunumu, ko dāsnā mikrokreditēšana nodara attīstības valstu iedzīvotājiem. Un tapa viņa jaunākais veikums — filma par mikrokreditēšanas postu.
Vai jūs varētu nodefinēt, kas ir mikrokredīts un kā tas atšķiras no parastiem aizņēmumiem un, piemēram, no starptautiskās palīdzības attīstības valstīm?
Tas ir sociālā biznesa un banku biznesa sajaukums. Atšķirība ir, piemēram, tajā apstāklī, ka bankas regulē valsts institūcijas. Ir ierobežojumi, cik lielus maksājumus drīkst piemērot. Un institūcijas to pārbauda.
Gadu desmitiem neviens šo lietu [mikrokredītus] nepārbaudīja, jo tas viss notika pelēkajā zonā, kaut kur pa vidu starp nevalstiskajām organizācijām (NVO) un bankām. Tāpēc mikrokredīta definīcijas pamatā ir tas, ka tā ir vairāk vai mazāk neregulēta lieta. Pamazām tas mainās — pēc daudziem skandāliem, manas filmas un daudziem ziņojumiem. Nākotnē šī sfēra tiks arvien vairāk un vairāk regulēta, jo tā ir nonivelējusies līdz tīram rausēju tirgum, kur ir iespējams pārspīlēti augstas procentu likmes piemērot nabadzīgiem cilvēkiem, kuri neprot rakstīt un nespēj izlasīt, ko viņi paraksta. Šajā tirgū procentu likmes sākas ar 20% un sasniedz pat 200%, piemēram, Meksikā. Jūs taču neņemtu kredītu, kuram gadā ir 200% likme?
Toms Heinemans
Foto: tomheinemann.dk
Nē, protams, nē.
Lūk — tātad jums ir jābūt ļoti nabadzīgam, jābūt tādā situācijā savā dzīvē, lai piekristu ņemt šādu kredītu. Taču tāda nu ir nabadzība! Jūs varat iziet uz ielas Rīgā, atrast kādu bezpajumtnieku un teikt viņam: ”Klau, vai tu nevēlies aizņemties 500 latus?” Viņš vaicātu, kā viņš šo summu varēs atmaksāt. Un tad jūs viņam teiktu: ”Katru otrdienu mēs satiksimies šeit, un es no jums prasīšu divdesmit latus. Katru nedēļu, un tā tas turpināsies daudzas jo daudzas nedēļas.” Nabaga bezpajumtnieks, kuram pašam nav ne santīma, visdrīzāk piekristu šādam kredītam, jo viņš ir izmisis. Viņam droši vien būtu nauda, ko pēc tam samaksāt — vismaz dažas nedēļas. Taču tad lietas kļūtu daudz sliktākas. Tad viņš vai nu aizmuktu, jo viņam draudētu ”kredītu haizivis”, vai arī izdarītu pašnāvību. Tādā veidā pašlaik darbojas mikrokredīti.
Ko jūs redzējāt tajās attīstības valstīs, kuras apmeklējāt? Vai starp tām ir atšķirības? Teiksim, kādā valstī mikrokredīti darbojas sliktāk, bet citā — labāk?
Mikrokredīti sākās kā aizdevumi atsevišķiem indivīdiem nelielās grupās. Šodien mikrokredīts ir mainījis nosaukumu, tagad to sauc par mikrofinansējumu, jo tagad jūs varat saņemt mikrokredīta aizņēmumu, taču jums ir jāveic mikronoguldījumi. Jūs varat saņemt arī mikrokredītu apdrošināšanu, arī veselības apdrošināšanu. Jūs varat darīt dažnedažādas lietas ar šiem mikrokredītiem.
Vai ir atšķirības starp valstīm? Jā, protams, ir reģionālas atšķirības — atkarībā no inflācijas līmeņa un veida, kā sabiedrība tiek organizēta. Taču kopumā tas viss notiek tā — dažas organizācijas, NVO, bankas un tām līdzīgi veidojumi izsniedz aizdevumus jaunā tirgū. Un šis jaunais tirgus ir nabadzīgie cilvēki. Viņi nevar aiziet uz parastu banku un saņemt kredītu, jo viņiem nav nekā, ko varētu izmantot kā ķīlu. Viņu mājas ir no māla vai bambusa, kam nav nekādas vērtības. Pirms trīsdesmit gadiem kāds iedomājās — kāpēc gan mēs nerīkojamies citādi, kāpēc mēs nedodamies pie viņiem, lai iekasētu naudu? Mums nav jāveido banka! Tagad tas ir kļuvis par banku biznesu. Sākotnēji tas notika pilnīgi pretējā veidā, taču tad izskanēja arguments, ka ir ļoti dārgi uzturēt šādu organizāciju un tāpēc mums ir nepieciešams piemērot procentu likmes līdz pat 200%. Es tam neticu. Tas viss ir pārvērties par iespēju pelnīt naudu uz nabadzīgu cilvēku rēķina.
Tomēr jūs teicāt, ka tas ir sajaukums, ka tur ir sociālā komponente. Kur parādās šī sociālā daļa?
Redziet, tagad arvien vairāk un vairāk ar mikrofinansēšanu nodarbojas uzņēmēji, nevis NVO. Tā ir kļuvusi par triljoniem dolāru vērtu industriju. Cik man zināms, kopējās investīcijas šajā sfērā pašlaik sasniedz 350 miljardus ASV dolāru. NVO pamazām tiek izstumti, tos aizstāj finanšu institūcijas un bankas.
Taču ir viena problēma — tas joprojām ir neregulēts tirgus. Likumdevēji daudzviet pasaulē tagad strādā pie tā, lai tiktu cauri šiem džungļiem un izveidotu likumus, kuri tiešām darbotos. Piemēram, varētu noteikt griestus procentu likmēm.
Tā ir neiespējama ideja — ka jūs varat kļūt par uzņēmēju, sākot kredīta atmaksu jau pirmajā nedēļā. Man pašam ir neliels bizness. Es esmu producents, man ir savs producentu uzņēmums. Ja es dotos pie savas bankas un aizņemtos naudu, lai nopirktu jaunu videokameru, datoru, rediģēšanas tehniku, un banka teiktu, lai es sāku atdot kredītu jau nākamajā nedēļā, tad es bankrotētu dažu mēnešu laikā. Es nespēju gūt tādu peļņu nedēļas laikā. Viens cilvēks manā filmā teic šādi: ”Ne jau visi var būt tik veiksmīgi kā Bils Geitss. Kāpēc mēs domājam, ka nabadzīgie cilvēki spēj vieglāk nekā es vai jūs kļūt par Biliem Geitsiem?”
Vai tiešām nav nekāda prātīga veida, kā palīdzēt cilvēkiem attīstības valstīs, kuri varbūt vēlētos sākt paši savu nelielu uzņēmējdarbību?
Cilvēki, kuri pēta šīs lietas akadēmiskā līmenī, pauž uzskatu, ka ir jābeidz izdāļāt kredītus nabadzīgākajiem no nabadzīgākajiem cilvēkiem. Esot jāvirzās vienu vai divus līmeņus augstāk — ir jāinvestē nauda tādos cilvēkos, kuriem jau ir savs mazumiņš. Tad viņi spēs izveidot, piemēram, fabriku, kur nodarbinās citus un maksās viņiem algas, un tie cilvēki, savukārt, maksās nodokļus valstij. Tad būs iespējams uzcelt sabiedrību.
Ja rezultāta šiem mikrokredītiem nav un ir redzama slikta ietekme, tad kāpēc cilvēki ir saņēmuši starptautiskas balvas par to radīšanu?
Ir bijis daudz spekulāciju par šo jautājumu. Taču galu galā visu to sāka Pasaules Banka un ASV. Pasaules Banka ir plaši pazīstama kā ļoti liberāla organizācija, viņi subsidē liberālismu. Daži to sauc par neoliberālismu. Tā ir ideja, ka izdzīvo stiprākie, ka valsts ir slikta un labāk paļauties uz atsevišķiem indivīdiem, kuri ir uzņēmēji. Tādā skatījumā jebkura iejaukšanās no ārpuses biznesā ir nevēlama. Tā kritiķi runā par Pasaules Bankas redzējumu. Un banka ir šo fenomenu pabalstījusi gadiem ilgi. Taču Pasaules Banka arī pati sāk saprast, ka šī lieta [mikrokredīts] tomēr nav panaceja, kas izskaudīs nabadzību.
Es domāju, ka liela daļa jūsmošanas par mikrokredītiem ir liberālu cilvēku roku darbs. Viņi stingri tic tam, ka katrs var pastāvēt pats par sevi, ka jāizdzīvo stiprākajam.
Tad to varētu saukt par ideoloģisku kļūdu?
Es to sauktu par mītu. [Mikrokredītu idejas tēvs] Muhameds Junuss ir teicis, ka mums reiz būs jāiet uz muzeju, lai apskatītos, kāda bija nabadzība Bangladešā. Taču Bangladeša joprojām ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Viņiem mikrokredīts ir bijis pieejams ilgu laiku, šī valsts ir mikrokredīta dzimtene. Trīsdesmit gadi ar mikrokredītu, un tur joprojām 80% cilvēku dzīvo ar mazāk nekā diviem ASV dolāriem dienā. No tādas situācijas ir vēl tālu līdz nabadzībai, kura izstādīta muzejā.
Vai jūs kopumā esat skeptisks pret mūsdienu ekonomiku, kura balstās uz kredītiem?
Pamatu pamatos jāsaprot, ka mums bija jāsāk pavisam kur citur. Mums nevajadzēja celt labklājību uz aizņemtas naudas rēķina. Mums ir jāsakrāj līdzekļi, pirms mēs pērkam džipus un lielas, greznas mājas. Citādi mēs kļūstam ļoti viegli ievainojami. To varēja saprast līdz ar ekonomisko krīzi. Daudzas lietas vienkārši sabruka. Dānijā, piemēram, notika plašas māju piespiedu izpārdošanas, jo cilvēki bija palikuši bez darba un vairs nespēja nomaksāt kredītus. Cilvēki nonāca parādu jūgā uz mūžu tikai tāpēc, ka gribēja līdzināties citiem. Visi taču vēlas savu māju!
Taču pamatā tam visam, manuprāt, ir fundamentāla politiska problēma. Gandijs ir teicis — pasaule ir pietiekami liela, lai nodrošinātu visu cilvēku vajadzības, bet pārāk maza, lai apmierinātu viena cilvēka alkatību. Man ļoti patīk šis Gandija citāts.
Vai attīstības valstīm vispār ir iespējams kādreiz sasniegt rietumvalstu līmeni?
Attīstības valstīs var atrast daudz piemēru tam, ka lietas var darīt citādi. Piemēram, tiek veidotas nelielas noguldījumu sabiedrības, kur vispār nav iesaistītas bankas. Paraugieties uz Vjetnamu, kā tur veidojas labklājības sabiedrība ar daļēji komunistisku privatizācijas sistēmu. Pavērojiet Indiju, Ķīnu! Viņiem ir lielas problēmas ar nabadzību, viņiem vispār ir daudz problēmu, tomēr viņi attīstās, viņi iet uz augšu. Patiesībā viņi apdraud mūsu sabiedrības, jo viņi ir bijuši zem mūsu jūga ļoti daudzus gadus. Tagad viņi paši kļūst ”pieauguši”. Daudzi cilvēki satraucas, kas varētu notikt nākamo desmit, piecpadsmit gadu laikā. Kur būs Brazīlija, Indija, Ķīna? Iespējams, tad pār pasauli valdīs šīs valstis, un mēs vairs nebūsim nekādas lielvaras.