Foto: ohsoabnormal
Ja jūtīgais un daudzšķautņainais migrācijas fenomens būtu nauda, tad tā, domājams, būtu visplašāk pielietojamā konvertējamā valūta populistisku mērķu sasniegšanai visā Eiropā.
Pirms diviem gadiem, 2004. gada oktobrī Eiropas Savienības (ES) valstu līderi svinīgi parakstīja Līgumu par Konstitūciju Eiropai. Tam vajadzēja beidzot vienā dokumentā apvienot vairākus līdz šim eksistējošus ES līgumus. Pēc tam, kad to būtu ratificējušas visas valstis, Konstitūcijai bija jākļūst par ES likumīgo pamatu līdz 2006. gada beigām. Sešpadsmit valstis to ir ratificējušas (līdz šim pēdējā ir Somija, kuras parlaments atbalstīja Konstitūciju balsojumā 5. decembrī), taču Francijas un Nīderlandes „Nē” Konstitūcijai 2005. gada vasarā tik ilgi gaidīto dokumentu ir iegrūdis pelēkajā gaidīšanas zonā[1].
Tagad ES dalībvalstu skati ir pievērsti Vācijai, kura 2007. gada pirmajā pusē būs prezidējošā valsts. Vācijas vēstnieks ES Vilhelms Šonfelders apgalvo, ka Vācija centīsies izvairīties no Briseles mašinērijas — ES Padomes, Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta iesaistīšanas konstitūcijas debatēs, tādējādi cerot panākt ātrāku rezultātu pašās dalībvalstīs[2]. 2009. gads ir noteikts kā pēdējais termiņš, kad dalībvalstīm ir jāratificē jaunas konstitūcijas teksts. Iespējams, arī tām valstīm, kas to šobrīd jau ir izdarījušas, ratifikācija būs jāveic vēlreiz.
Var piekrist tiem analītiķiem, kuri norāda, ka „Nē” balsojums Francijā un Nīderlandē parādīja šo valstu pilsoņu vispārējo vilšanos līdzšinējā ES darbībā, proti, ka tā nav spējusi piedāvāt saviem pilsoņiem solītos labumus, kā arī sociālo un ekonomisko drošības izjūtu. Tāpat liela loma bija bažām par tālāko ES paplašināšanos.
Galvenie noraidījuma iemesli bija šādi:
- Ar pašu Līguma tekstu saistīti jautājumi. Liela grupa nīderlandiešu balsoja „Nē”, jo uzskatīja, ka Konstitūcija Eiropai ir sliktāka nekā patlaban spēkā esošie līgumi un ka tā samazina Nīderlandes lomu ES. Līdzīgi iemesli bija arī Francijā.
- Valdošo partiju sodīšana ar „Nē” balsojumu. Abās valstīs valdošie politiskie spēki izmisīgi aizstāvēja Konstitūciju, taču vēlētājiem referendums pavēra iespēju ar savu balsojumu demonstrēt neapmierinātību ar valdībām savās valstīs un to īstenoto politiku visdažādākajās jomās.
- Ekonomiskie iemesli. Ekonomikas stagnācija, bezdarba palielināšanās abās valstīs (2005. Francijā bezdarbs bija 10.2 procenti, pirms diviem gadiem tas bija 9 procenti, arī Nīderlandē bezdarbs sasniedza augstākos rādītājus pēdējo deviņu gadu laikā) noteikti veidoja nelabvēlīgu fonu balsojumam par konstitūcijas tekstu. Ikdienas realitāti vēl drūmākos toņos ļāva krāsot bailes, ka Līgums pavērs iespēju neoliberālā ekonomikas modeļa izplatībai ES. Šī tēma jo īpaši tika ekspluatēta Francijā.
- Un, protams, viena no centrālajām tēmām, kas bija arī emocionāli vissakāpinātākā — bailes no migrācijas.
Mīts par poļu santehniķi
Starptautiskā migrācija socioloģijā tiek definēta kā cilvēku mobilitāte pāri nacionālo valstu robežām. ES likumdošanas terminoloģijā termins “migrācija” parasti tiek attiecināts uz trešajām valstīm, bet ES iedzīvotāju pārvietošanās starp ES valstīm ir brīva personu un darbaspēka kustība. Taču publiskajā telpā nav skaidra dalījuma un ikviens jaunpienācējs — vai tas būtu latvietis, polis, turks vai marokānis — tiek uztverts kā migrants.
Brīva personu kustība ir viena no ES fundamentālajām brīvībām. Un šeit iezīmējas acīmredzams paradokss attieksmēs: kamēr vēl pastāvēja dzelzs priekškars, personu brīva kustība tika uzsvērta kā vēlama un nepieciešama, taču, tiklīdz tas krita un aizvien vairāk austrumeiropiešu ieradās vecajās ES valstīs, attieksme mainījās.
Pievilkšanas faktori (pull factors) vecajās dalībvalstīs bija ļoti spēcīgi — bija vajadzīgs darbaspēks, algu atšķirības bija milzīgas. Savukārt Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem straujais valstu transformēšanās process, virzība uz tirgus ekonomikas attiecībām, daudzu līdzšinējo ražotņu slēgšana, bezdarbs un nabadzība, bija spēcīgi spiediena faktori (push factors), lai meklētu legālu vai nelegālu darbu Rietumvalstīs. Straujās ekonomiskās integrācijas rezultātā poļi (90.gados bezdarbs Polijā sasniedza pat 25 procentus, bet 2006.gada septembrī saskaņā ar Polijas Darba un sociālo lietu ministrijas datiem tas bija krities līdz 15,3 procentiem) un citi austrumeiropieši kļuva nevajadzīgi savās valstīs. Viņu darbs, ieguldījums ražošanā, pakalpojumu nodrošināšanā, bieži vien nelegāli, bija vajadzīgas Rietumeiropā, taču attieksmes ziņā rietumnieki viņus nepieņēma atplestām rokām.
2004. gadā, kad desmit jaunas dalībvalstis pievienojās ES, tie, kuri bija ārpus ES robežām, kļuva par savējiem. Būtiski mainījās viņu legālais statuss. Tas, kas socioloģiski tiek saprasts kā starptautiskā migrācija, kļuva par iekšējo mobilitāti ES robežās. Iestāšanās ES savā ziņā bija kā likumīga amnestija daudzajiem austrumeiropiešiem, kas jau strādāja vecajās ES valstīs.
Taču sociālajā realitātē “viņu” iekļaušana un integrācija nenotiek nedz ātri, nedz viegli. Sabiedrība Rietumvalstīs joprojām pienācējus no Austrumeiropas turpina uztvert kā Rietumu kultūrai nepiederošus.
Migrācija Eiropā ir bijusi vienmēr, turklāt tā ir spēlējusi nozīmīgu lomu Eiropas pašreizējās labklājības celtniecībā — pēc Otrā pasaules kara viesstrādnieki, īpaši Vācijā, bija viens no svarīgākajiem stimuliem ekonomikas attīstībā. ES paplašināšanās viļņi ir palielinājuši preču, pakalpojumu un darbaspēka konkurenci savienībā. Tagad vecās ES dalībvalstis jautā — cik racionāla ir tālāka paplašināšanas un dziļāka dalībvalstu integrācija?
Konstitūcijas sasaiste ar pašreizējās brīva darbaspēka kustības realitātēm — darbaspēka ieplūšanu no Austrumeiropas valstīm — un iespējamā Turcijas pievienošanās, iespējams, bija noteicošais iemesls „Nē” balsojumam. Tas saasinājās plaši izplatītā negatīvismā, pat naidīgumā pret iebraucējiem no Austrumeiropas. Politiķu runās, medijos, interneta komentāros cauri spraucās tādi izteicieni un naida valoda, kas būtu publiski nosodīta, ja būtu attiecināta uz citas rases migrantiem.
Debates par „poļu santehniķi” kļuva par katalizatoru plašākiem strīdiem par imigrāciju, integrāciju, asimilāciju, multikulturālismu, segregāciju un rasismu. „Nē” kampaņas veidotāji acīmredzot ir apzināti izvēlējušies tieši poļu santehniķi (le plombier polonais, the Polish plumber), jo līdzskaņu atkārtojums veido aliterāciju, tādējādi vārdu savienojumu darot vēl krāšņāku arī ar lingvistiskiem paņēmieniem. Šis pilnībā mītiskais „poļu santehniķis” sevī iemieso dziļos sociālos stereotipus par migrantiem, radot tādu tēlu, kas izraisītu bailes ne tikai vidusmēra francūzī, bet miljonos “vecās Eiropas” iedzīvotāju.
„Santehniķis ir ne tikai svešinieks, necivilizēts un nav francūzis, bet arī simbolizē antisociālu neoliberālas ekonomikas modeli. Nekad vēl līdz šim imigrācija kopā ar globalizāciju un neoliberālās ekonomikas filozofiju nav bijušas pienākušas tik tuvu; daudz par tuvu francūžiem,” saka poļu migrācijas pētnieks Mihals Garapichs[3]. Austrumu — Rietumu migrācija joprojām tiek uztverta tāda, kāda tā bija 19. gadsimtā un tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad migranti lielākoties bija mazkvalificēts, maz izglītots darbaspēks.
Migrācijas kārts vēlēšanās
Vēlētāju uzvedība saistībā ar imigrācijas jautājumiem ir samērā maz pētīta un joprojām nav pietiekami izprasta. Kā pamata skaidrojošais teorētiskais ietvars, lai izprastu negatīvo un naidīgo attieksmi pret imigrantiem ir grupu konflikta teorijas. Tās izskaidro, kāpēc imigranti tiek uzlūkoti kā grupa, kas apdraud vietējo iedzīvotāju materiālās intereses. Savukārt sociālās identitātes teorijas palīdz izskaidrot, ka identificēšanās ar grupu veicina pārliecību, ka citu grupu locekļiem ir jāpakļaujas viņu vērtībām un uzvedībai. Analizējot sabiedrības viedokļus un politiskās izvēles attiecībā pret imigrantiem, mēs varam nodalīt divas plašas dimensijas, proti, materiālie un kultūras draudi, ko imigranti varētu radīt vietējiem iedzīvotājiem un nacionālajai valstij, kas ir kļuvusi par viņu jaunajām mājām.
Materiālo draudu dimensija ietver stereotipisku skatījumu, ka imigranti saņem privilēģijas sociālajā jomā, izvairās no nodokļu maksāšanas, saņem labākus mājokļus, kamēr vietējiem, lai uzlabotu dzīves apstākļus, ir ilgstoši jāgaida rindās. Tāpat plaši izplatīti stereotipi saistīti ar to, ka imigranti „nozog vietējiem darbavietas,”, „importē noziedzību” u.tml. Kultūras draudu pamatā ir pieņēmums, ka imigranti grauj mītnes zemes kultūras identitāti un integritāti. Bažas par nacionālās identitātes saglabāšanu (arī Eiropas identitātes, domājot par tālāku paplašināšanos un iespējamo Turcijas iestāšanos ES) dominē pār ekonomiska rakstura bažām.
Nedz integrācija, nedz asimilācija nenotiek īsā laikā. Patiesībā daudzviet Eiropā ir vērojama aizvien dziļāka segregācija. Daudzi imigranti nerunā vietējo iedzīvotāju valodā, dzīvo rajonos, kur ir daudz viņu tautiešu, caur satelītprogrammām skatās savas valsts televīziju un tādējādi dzīvo citā informācijas telpā. Uzsverot tieši integrācijas un asimilācijas kļūdas, nevis kultūras atšķirības, atbalstu anti-imigrācijas politikai var panākt arī tajā elektorāta grupā, kas stingri neiestājas pret imigrantiem, bet uzskata, ka imigrantiem ir jāasimilējas vietējā kultūrā viņu pašu un mītnes zemes kultūras integritātes vārdā. Šāda retorika tikusi vairākkārt izmantota arī Vācijas politiķu runās attiecībā pret turku viesstrādniekiem.
Migrācija un ES nākotne
Debates par Konstitūciju parādīja, ka sabiedrības integrācijas jautājumiem ir jāierāda nozīmīga loma brīva darbaspēka kustības un imigrācijas politikā. Vienlīdz būtiski ir risināt problēmas etniskās un sociālās integrācijas jomās, jo nereti nicinoša vai pat naidīga attieksme pret iebraucējiem ir ne tikai etnisku vai reliģisku atšķirību dēļ — šo attieksmju pamatā drīzāk ir stereotipisks uzskats, ka imigranti pieder un viņiem ir jāpieder zemākai šķirai. Tas, savukārt, atsedz citas ar integrācijas mazspēju un neizdošanos saistītas problēmas, kuras vairāki pētnieki sauc par jauna veida rasismu Eiropā. Diskriminācija un rasisms attiecībā pret imigrantiem plašākā mērogā rodas nevis no acīmredzamām atšķirībām, bet drīzāk no tendences atsevišķu indivīdu īpašās atšķirības attiecināt uz visu grupu. Piemēram, plaši izplatīta tendence ir migrantus saistīt ar dažāda rakstura nelegālu rīcību.
Visbiežāk tā ir nejauša, nevis tīši domāta diskriminācija. Liverpūles universitātes socioloģijas profesors Žerārs Delantijs (Gerard Delanty) to raksturo šādi: “Patiesībā galvenie vaininieki ir vairākuma viedokļi un pārliecība, ko izsaka politiķi, valsts institūcijas, mediji un cilvēki savā ikdienas dzīvē. Arī es un tu.” [4]
Eiropas kopīgā identitāte nostiprināsies veiksmīgāk, ja nacionālās valstis daudz nopietnāk strādās ar integrācijas jautājumiem, iekļaujot sabiedrībā jau pašlaik Eiropā dzīvojošos iebraucējus ar atšķirīgu etnisko un reliģisko izcelsmi. „Sarunas par Konstitūciju un paplašināšanās ir savstarpēji cieši saistīti jautājumi,” 14. un 15. decembrī notikušajā ES valstu līderu sammitā uzsvēra Vācijas kanclere Angela Merkele. Arī paplašināšanās un brīva darbaspēka kustība ir tikpat cieši saistīti jēdzieni.
Migrācijas jautājums nepazudīs no dienaskārtības arī turpmāk, iespējams, migrācijas politizēšanas kārts tiks izspēlēta arī turpmākajās debatēs par Konstitūcijas tekstu. Taču šoreiz lielāks uzsvars varētu tikt likts tieši uz Turciju, nevis austrumeiropiešiem, kuri ir pilntiesīgi ES dalībvalstu iedzīvotāji.
Ir būtiski apzināties, ka saucieni par migrācijas ierobežošanu vairs neatskan tikai no galēji labējām partijām vai rasistiskām kustībām. Teju ikvienā ES valstī nacionālās valdības vai nu izvairās runāt par migrācijas jautājumiem vai arī izplata pretrunīgus vēstījumus, izmantojot migrācijas un brīva darbaspēka kustības jautājumus pēc vajadzības, ņemot vērā politisko dienaskārtību. Tieši šādā veidā daudzi politiskie spēki ar nolūku neadekvāti vienkāršo un politizē migrācijas jautājumus, tādējādi izvairoties no konkrētu jautājumu risināšanas. Nākamgad Francijā būs prezidenta vēlēšanas. Arī tajās, domājams, kandidāti var mēģināt kāpināt emocionālo toni tieši ar migrācijas jautājumiem. Jau šobrīd Francijas iekšlietu ministrs Nikolā Sarkozī nāk klajā ar dažādiem izteikumiem, mudinot pielikt punktu „haosam”, ko rada brīva iedzīvotāju kustība.
Turcijas uzņemšanas kontekstā ik pa laikam politiķu runās parādās pagaidām izplūdis koncepts par „ES absorbcijas spēju” (EU absorbtion capacity). Šis termins, šķiet, ir atvasināts no kluba teorijas. Ja slēgts klubs paplašinās, kluba locekļi saņem mazāk labumu un klubs pats saskaras ar aizvien lielākām grūtībām. Proti, klubā pastāv kāds noteikts daudzums labumu un, jo vairāk imigrantu ierodas, jo mazāk labumu paliek vietējiem iedzīvotājiem. Turklāt ES absorbcijas spējas kontekstā šāda izpratne tiek attiecināta arī uz iebraucējiem no citām ES dalībniecēm, nevis tikai no trešajām valstīm. Tas ir pretrunā ar šodienas realitāti. Tā nav Eiropas Savienības vēlamā nākotne — šāda izpratne drīzāk iezīmē nenovēršamu ES galu.
Ja ES dalībvalstis un to iedzīvotāji darbotos pēc kopīgiem principiem un vienotas likumdošanas, tad šādas ES ieguvumi pieaugtu. Tātad, būtiskākais izaicinājums Eiropas Konstitūcijas debatēs ir tādu rīcības modeļu atrašana un ieviešana dzīvē, kas palīdzētu gūt labumu no brīvas darbaspēka kustības un migrācijas sniegtajām iespējām un vienlaikus nebūtu drauds nacionālu valstu attīstībai.
Pozitīvi, ka ES līderu sanāksmē izskanēja apņemšanās strādāt pie vienotas Eiropas imigrācijas politikas, veicot praktiskus soļus, lai labāk koordinētu rīcību attiecībā pret nelegāliem imigrantiem, īstenotu labāku ārējo robežu apsardzi un integrētu ES jau tajā esošos legālos imigrantus. Valstu līderiem būtu arī jārunā par atbildību, kāda tiem jāuzņemas par migrācijas un brīva darbaspēka kustības jautājumu apzināti greizu atspoguļošanu un izmantošanu savu īslaicīgu politisko mērķu sasniegšanai.
Tieši migrācija un brīva darbaspēka kustība ir zīme, ka novecojošās Eiropas fundamentālās brīvības ir pareizas un darbojas, lai stimulētu tās ekonomiku un kultūras daudzveidību. Tieši migrācijas fenomens ir zīme, ka ES ir nākotne.
Publikācijā daļēji izmantots autores referāts, kas tika nolasīts Vidzemes Augstskolas un Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotajā konferencē „Migrācijas ietekme uz Eiropas politisko domu un lēmumpieņemšanas procesu.” Par rakstā paustajiem viedokļiem ir atbildīga autore.
________________________
[1] 2005. gadā Francijā 54.8 % un Nīderlandē 61.7 % vēlētāju referendumā noraidīja Līgumu par Konstitūciju Eiropai.
[3] Michal P. Garapich (2005) Soldiers and plumbers Immigration business and the impact of EU enlargement on Polish migrants. Centre for Research on Nationalism Ethnicity and Multiculturalism (CRONEM) University of Surrey. Pieejams elektroniski http://www.surrey.ac.uk/Arts/CRONEM/view-garapich.pdf (15.12.2006)
[4] Delanty, Gerard 2006. A new, ‘European’ racism? Elektroniski pieejams http://www.liv.ac.uk/researchintelligence/issue29/pdf/ri29p3.pdf (15.12.2006)