Raksts

Migrācijas pašreizējā un paredzamā ietekme uz Latvijas sabiedrību


Datums:
25. janvāris, 2006


Autori

Aija Lulle


Referāts konferencē "Vai Latvija iet Īrijas pēdās: darbaspēka migrācija" 2006. gada 20. janvārī

Labdien visiem!

Vispirms dažas piezīmes iepriekš runāto.

Es gribu teikt lielu paldies Īrijas Nodarbinātības dienestam par viņu piemēru. Bija interesanti redzēt kā Īrija aicināja atpakaļ savus cilvēkus. Galvenā atziņa – mēs sakārtojam savas mājas, mums ir spēcīga ekonomika. Tas ir arī tas, uz ko ir jāiet Latvijai. Vēl pāris piezīmes par Arņa Kaktiņa pētījumu. Ir ļoti interesanti redzēt kvantitatīvos datus, lai tālāk tos varētu skaidrot un interpretēt. Es, tāpat kā iepriekšējais runātājs Ivars Indāns, esmu viena no pētniecēm, kas Stratēģiskās analīzes komisijā veica pētījumu par latviešiem Īrijā ar kvalitatīvām metodēm. Ieraugot kvantitatīvos datus sapratu, ka ir ļoti daudz lietu, kurās būtu jāiet dziļāk un vairāk jāpēta.

Pirmkārt, skaidri parādās šī stereotipiskā attieksme pret iebraucējiem. Atvērtajos jautājumos par to, kādus cilvēkus jūs nevēlaties redzēt Latvijā, pirmajā vietā mēs redzam Ķīnu, Āfrikas valstis un Vjetnamu. Ķīna, Āfrikas valstis – tie ir savādākie, tie nav mūsējie, viņi izskatās pavisam citādi, mēs viņus nesaprotam. Vjetnama – vēsturiskās atmiņas, jo mēs atceramies vjetnamietes strādājām Rīgā, pārdodot pulksteņus.

Es pavisam īsi gribētu palūkoties uz migrāciju kā sociālu procesu, kas noritēja Latvijā pēc II Pasaules kara un kā tas noritēja Rietumeiropā. Rietumeiropā, pirmkārt, ekonomiskie efekti – ieplūda darbaspēks, lai iekārtotu izpostīto Eiropu. Darbaspēka ieceļošana bija kā stabilizējošs faktors kapitālisma ekonomikā. Ieceļotāji devās un reģioniem un valstīm, kur notika straujš ekonomiskais uzplaukums, industrializācija. Sociālie efekti – tas bija darbaspēks, darba šķira, izteikta segregācija. Politiskie efekti – imigrantiem nebija tādu pašu politisku tiesību kādas tās bija vietējiem. Tādejādi, liela sabiedrības grupa tika vismaz daļēji izslēgta no dalības politiskajos procesos. Kas notika Latvijā? Latvijā notika pavisam cits process. Latvijā ieplūda darbaspēks, kuram bija visas politiskās tiesības, tādas pašas kā vietējai sabiedrībai, tā nebija tikai segregēta strādnieku šķira.

II Pasaules karš ir beidzies jau sen, bet es gribētu runāt par migrācijas un migrantu “seju”, kas ir Latvijā. Šī seja lielā mērā ir vecā migranta seja, kāda bija Rietumeiropā pēc II Pasaules kara beigām. Ar migrantu sabiedriskajā diskursā, publiskajā telpā mēs bieži izprotam mazkvalifricētu vīrieti, kas pastāvīgi dzīvo saņēmējvalstī, kurā viņš ir iebraucis. Tā nebūt vairs nav, jo pasaule ir būtiski mainījusies un arī migrācijas procesi būtiski mainās.

Es gribētu uzsvērt vairākas būtiskas lietas par migrāciju un migrantu “seju” šodien. Pirmkārt, ir sākusies jauna migrācijas un brīvas pārvietošanās fāze, kuru mēs varam izprast tikai globālā kontekstā. Tā ir brīva darbaspēka kustība, tā ir ieceļošana un izceļošana, tas ir transnacionāls modelis, dzīvojot gan vienā, gan arī otrā valstī, vai vairākās valstīs vienlaikus. Tā ir starptautiskas kompānijas politika un prakse gan ievedot savus darbiniekus, gan nosūtot tos uz citām valstīm.

Tālāk es gribētu uzsvērt, ka līdzšinējie dalījumi starp migrantu tipiem, ko dzirdējām arī runās pirms tam, kļūst arvien nenozīmīgāki mūsdienu pasaulē. Mēs esam pieraduši un joprojām cieši pieturamies pie migrantu dalījuma – ekonomiskie migranti, sīkāk dalot tos pēc kvalifikācijas, augsti kvalificēti, mazkvalificēti. Stereotipiski domājot, migrantu ģimenes locekļi ir mātes ar bērniem, kas dzīvo mājās un neko nedara. Tie ir bēgļi, nelegālie imigranti, īslaicīgi vai ilglaicīgi migranti. Mūsdienās dalījums izšķīst, tas vairs nav tik krasi izteikts, kāds tas ir bijis un kā to mēs turpinām uztvert. Šie jaunie, sajauktie tipi ir cieši saistīti ar jauno ekonomikas pārveidi attīstītajās valstīs pēdējo divdesmit gadu laikā. Ļoti būtiski aug pakalpojumu sektors, kurā ienāk arī sieviešu darbaspēks. Ja mēs paskatāmies skaitļus, tad redzam, ka sievietes un vīrieši ir līdzvērtīgi migrācijas straumes dalībnieki, sievietes varbūt pavisam nedaudz mazāk. Strauji, ārkārtīgi strauji pieaug informāciju tehnoloģijas sektors. Arī mūsu valstī pieprasīti ir gan kvalificēti, gan nekvalificēti darbinieki.

Vārdā “migrants” publiskajā diskursā ielikta negatīva nozīme. Arī lietojot epitetus “darba rokas”, “darba vagoni”, domājam par cilvēkiem, kas brauks un strādās melno darbu. Šie epiteti izslēdz lielu daļu cilvēku, kas jau strādā Latvijā. Ārvalstnieki, kas strādā starptautiskās kompānijās, kas ir darba “smadzenes” un kurus publiskajā diskursā mēs vispār izvairāmies saukt par migrantiem.

Tālāk, skatoties pētījumus Eiropas valstīs un citur pasaulē, kur migranti tiek pētīti paaudžu paaudzēs, mēs par cilvēkiem, kas ieceļoja pēc II pasaules kara, nelietojam vārdu “migrants”, tādēļ, ka mēs ārkārtīgi baidāmies no negatīvā lādējuma, kas ir ielikts vārdā, lai gan jau ir pagājušas divas, trīs paaudzes.

Es gribētu minēt un oponēt iepriekš izskanējušajam, ka tikai ekonomiski, sociāli un demogrāfiski faktori ir lielais spiediens, kādēļ notiek izbraukšana. Mūsdienās tā vairs nav. Kā tad mēs varētu izskaidrot migrācijas ķēdes, kad šie ekonomiskie, sociālie un demogrāfiskie faktori vairs nav tik spiedīgi un nav būtiski? Un tad mums pietrūkst instrumentu, lai mēs to izskaidrotu tikai ar spiedienu un pievilkšanas faktoriem. Mums problēma ir jāliek plašākā kontekstā, globālā kontekstā, jādomā par valstu savstarpējo atkarību un sadarbību, par starptautiskā biznesa lomu migrācijas plūsmās. Es gribu arī uzsvērt, ka dēļ visa iepriekš minētā valstu imigrācijas politikas kļūst aizvien kompleksākas un pretrunīgākas, jo valstīm ir jābalansē starp demogrāfiskiem apsvērumiem un spēju integrēt minoritātes un saglabāt nacionālo identitāti, kas Latvijas gadījumā ir ārkārtīgi būtiski. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka etniskās kopienas un jaunu etnisko kopienu veidošanās Eiropā ir neatgriezenisks process. Nav iespējams saglabāt etniski viendabīgu valsti, aizslēgt to pavisam un neielaist iekšā nevienu. Tādēļ vissvarīgākais jautājums, kas izvirzās priekšplānā, domājot par nākotni un par migrācijas plūsmām gan no Latvijas, gan uz Latvijā, tas ir integrācijas jautājums, tas ir jautājums par dzīvi multikulturālā sabiedrībā.

Es gribētu noslēgt savu teikto ar secinājumu, kādu izdarīja dramaturgs Makss Frišs pēc lugas “Gastarbeiter” uzrakstīšanas par viesstrādniekiem Vācijā. Viņa atziņa bija tāda, mēs gribējām gastarbeiter (viesstrādniekus), bet mēs dabūjām cilvēkus! Tas, ko mēs iegūsim, arī būs cilvēki, nevis darba rokas un darba spēks!

Paldies!


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!