Raksts

Miglas zonā


Datums:
19. jūlijs, 2012


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Truthout.org

Žurnālistu ētikas jautājumi nav pašu mediju profesionāļu iecienīts temats. Par ētikas problēmām runāt ir grūti, jo gandrīz vienmēr nākas kaut ko pārmest kolēģiem.

Dziļas domas, daži trāpīgi akcenti un aktuāli žurnālistikas piemēri raksturo nesen iznākušo LU profesores Skaidrītes Lasmanes grāmatu “Komunikācijas ētika”. Tas ir lielisks darbs, kas iznācis īstajā laikā. Katru dienu taču uzdodam jautājumus par mediju ētiku, vai ne?

Skaidrīte Lasmane Latvijas akadēmiskajā vidē ir mediju ētikas jomā pati zinošākā. Grāmata ir veltīta komunikācijas ētikas izpausmēm, mediju ētika ir tikai daļa no šīs “pasaules”. Autore žurnālistikas ētiku sauc par “miglas zonu” – mediju profesionāļu darbā ir tik daudz dilemmu, ka ētika vajadzīga, lai brīdinātu par bīstamo teritoriju tuvošanos, par miglas zonām, kuru bīstamības nepārzināšana pietuvina žurnālistus “virspusējības un aplamības”[ 1 ] riskam.Tā ir ļoti laba grāmata, kura varētu atrasties katras medija redakcijas plauktā. Turklāt tā nenoputētu, jo tiktu šķirstīta regulāri. Paskaidrošu, kāpēc tā saku – šī nebūs grāmatas recenzija. S.Lasmanes rakstītais izraisīja pārdomas par mediju vides aktualitātēm, tajā ir lasāmas atbildes uz daudziem jautājumiem, ko žurnālisti sev uzdod gan pirms, gan pēc publikācijām. Par visu nav iespējams uzrakstīt, tāpēc pieminēšu zīmīgāko, jo tos pašu jautājumus apsriež arī mediju auditorijas pārstāvji.

Skandālu ētika

Mēs taču visi pamanām skandālus. Tie nav tikai dzeltenās preses saturā, tie ir visapkārt. Esam aizrāvušies un vienlaikus reizēm dusmīgi, ka skandālu veidotāji savu auditoriju redz kā viegli vadāmu, ar ikreiz spēcīgāku sensāciju kairinājumiem. Skandalozu un sensacionālu ziņu iedarbība ir tik spēcīga, ka ikdienas politika, ekonomikas un sociālie jautājumi, arī kultūras jaunumi nereti medijos tiek pasniegti kā sensācija – caur konfliktiem, indivīdu uzvedību, skaļiem paziņojumiem. Grāmatas autore pat piemin izsalkumu pēc šoka un pārsteiguma, kura dēļ tiekam baroti ar satraucošām ziņām vai to interpretācijām medijos. S.Lasmane, analizējot sensacionālisma avotus, piemin valodas izvēli – pārspīlētu un kliedzošu virsrakstu veidošanu, pat tad, ja nekas neparasts nav pavēstāms. Pēc autores domām, tā ir manipulācija ar avotiem, kolēģiem un citiem.

Skandalozitāte un tās izraisītie ētikas riski ir maz saistīti ar sabiedriski nozīmīga satura radīšanu.

Sensacionālisms “vairo ziņas emocionalitāti un spilgtumu, taču var ievainot patiesuma ar kādu tās aspekta sakāpinājumju un pārspīlējumu,” raksta grāmatas “Komunikācijas ētika” autore, piebilstot, ka nereti “sensacionālismam ir apzināta komercpiegarša”. Proti, tas konstruēts ar ziņas kā preces noieta aprēķinu. Patiesuma mērķi atvirzās un pazūd komercmērķu pārspīlētībā”. S.Lasmane ir pirmā, kas uzsver, ka skandalozitāte un tās izraisītie ētikas riski ir maz saistīti ar sabiedriski nozīmīga satura radīšanu. To avots var būt savtīgums. Sensāciju izmanto, galvenokārt, komercnolūkos vai arī žurnālista atpazīstamības un varas nolūkā. Viņa atgādina: “Gadījumā, ja aiz sensācijas nav rodama kāda intelektuāla vai morāla nozīmība, tā paliek par savtīgu motīvu izraisītu pašmērķi”.

Aizrautīgi un neētiski?

Kriminālziņas pieder pie ikdienas mediju sensācijām. Tās bieži kļūst par skandālu. Reizēm, kad noziegumu upuri ir bērni vai noticis īpaši nežēlīgs nodarījums, kriminālziņu saturs pievērš ļoti daudzu cilvēku uzmanību un izraisa pārspriedumus par ētiku. Pie tā pierasts, tomēr dažreiz grūti saprast, kāpēc žurnālists laužas pie izvarota bērna mātes slimnīcā un titros raksta viņas vārdu? Ko sabiedrībai dos ļoti precīzi, lai arī bez adreses zīmes, nofilmēta privātmāja, kurā noticis noziegums? Kāda jēga būs tikko apsūdzēta cilvēka padarīšana par vainīgu pirms tiesas sprieduma?

Vēl pavisam nesen kā recenzente lasīju LTV “Panorāmas” žurnālistes un ziņu raidījuma vadītājas Lauras Vondas bakalaura darba pētījumu par kriminālziņu reportieru un drošības dienestu sadarbības problēmām. Darba centrā bija mediju ētikas jautājumi, žurnālistu uzvedība noziegumu tuvumā, informācijas iegūšanas metodes un, uz ētikas asmeņa balansējošu vai ētikas “miglas zonā” nomaldījušos, publikāciju seku analīze. Daudz vairāk par darbā apskatītajiem piemēriem, mani pārsteidza autores, kura pati ir gadiem ilgi ziņojusi par kriminālnotikumiem, sašutums un pārsteigums par kolēģu rīcību.

Žurnālisti gan atzīst, ka producentu un redaktoru prasību dēļ viņiem nākas apzināti veidot maksimāli spilgtus materiālus, censties iegūt ļoti detalizētu informāciju, kas, iespējams, nav noderīga auditorijai.

Pirmkārt, Lauras Vondas analizēto publikāciju autori neatzīst acīmredzamus ētikas pārkāpumus, kurus par tādiem atzinuši juristi, tiesībsargs Juris Jansons un citi speciālisti. Ātruma, konkurences un aizrautības dēļ žurnālisti regulāri pārkāpj ne tikai profesionālās ētikas normas, bet arī atsevišķus tiesību aktus. Piemēram, iejaucas cilvēku privātajā dzīvē, tā konstatē Laura Vonda. Ārpus pētījuma bakalaura darba vajadzībām intervētie žurnālisti gan atzīst, ka producentu un redaktoru prasību dēļ viņiem nākas apzināti veidot maksimāli spilgtus materiālus, censties iegūt ļoti detalizētu informāciju, kas, iespējams, nav noderīga auditorijai un var atstāt nevēlamas sekas sižeta varoņu dzīvē. Otrkārt, Laura Vonda fiksējusi, ka darbam izvēlētos apšaubāmas kvalitātes žurnālistikas piemērus, to autori atsakās komentēt. Žurnālisti, kuri katru dienu pieprasa skaidras atbildes no citiem, nevēlas runāt par pašu darbiem pat tad, ja jautājumus uzdod kolēģe!? Skumji, neētiski, bezatbildīgi… Savukārt to žurnālistu komentāri par saviem, it kā, ētikas pārkāpumiem, kuri piekrita izkaidrot savu rīcību, ļāva saprast un pieņemt profesionālo situāciju sarežģītību.

Ētika – tikai starp savējiem?

Žurnālistu ētikas jautājumi nav pašu mediju profesionāļu iecienīts temats. Par ētikas problēmām runāt ir grūti, jo gandrīz vienmēr nākas kaut ko pārmest kolēģiem.Tomēr ik pa laikam profesionāļu lokā ētikas jautājumi tiek intensīvi apspriesti. Ļoti pozitīva bija spraigā domu apmaiņa Latvijas Žurnālistu asociācijas biedru e-pastā, uzreiz pēc pēc kāda jaunieša pašnāvības Vanšu tilta pakājē jūnijā. Viedokļi bija ļoti dažādi, bet kopumā tā bija viena no kompetentu cilvēku daudzpusīgākajām diskusijām par aktuālo mediju praksi.

Ētika jau nav nekas sastindzis un nemainīgs.

Kad par šo “iekšējo diskusiju” ieminējos S.Lasmanes grāmatas iznākšanai veltītajā diskusijā Latvijas Universitātē, saņēmu pārmetumus – kāpēc plašāka sabiedrība nav zinājusi, ka žurnālistiem tas ir svarīgi? Kāpēc diskusija un tajā paustie, daudzkārt atšķirīgie viedokļi nav publiskoti? Tieši tāpēc, šķietot, ka žurnālisti tikai dragā pāri notikumiem un cilvēkiem, kas uz īsu brīdi nokļūst kādas viņu darba epizodes centrā, nerūpējas par sekām. Kaut arī tāds iespaids var rasties, tā nav visa patiesība. Varu piekrist, ka atklāta saruna ar ieinteresētiem cilvēkiem, kuri arī domā par žurnālistikas ētiku, varētu būt auglīga un vajadzīga. Citādi no malas grūti izprast, kādi lēmumi rada situācijas, kad žurnālistists var apzināti vai neapzināti pārkāpt profesionālās ētikas normas. Ētika jau nav nekas sastindzis un nemainīgs. Arvien dažādi piemēri liek pārvērtēt ētikas principus atkal no jauna.

“Komunikācijas ētika” ir grāmata, kuras autore ar dziļu pietāti raksta par žurnālistiku, tā ļoti gudri un iejūtīgi izvērtē pašas vārīgākās žurnālistu darbības epizodes, neuzpiežot vienu vienīgo ētikas modeli. Pieminēju tikai dažus tajā publicētos fragmentus, bet grāmatā apskatīti visi žurnālistikas un ētikas dilemmu krustpunkti. Tāpēc nevaru piekrist Skaidrīte Lasmanei, kura teica, ka ētikas jābūtībai un žurnālistu darba realitātei ir maz kopīga. Ja tā, tad atbildīgajai un svarīgajai profesijai būtu maz jēgas, turklāt viņas grāmatā iekļautā mediju darba analīze pierāda pretējo. Lai kādi riski, ar šo izdevumu var ļoti droši iet cauri “miglas zonai”!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!