Foto: Len Peralta
Demokrātijas mācībstunda, ko Latvija saņēma 2. jūnijā ārzemju medijiem lika izbrīnā vaicāt „kāpēc tā?”. Vietējam kontingentam šāds prezidenta vēlēšanu rezultāts varbūt bija mazliet pārsteidzošs, taču noteikti ne pārāk šokējošs. Jau ilgāku laiku bija skaidrs: lai kā pie mums būtu, kā pie cilvēkiem mums noteikti nebūs.
Par spīti daudzajiem sašutuma saucieniem pēc Andra Bērziņa ievēlēšanas par Valsts prezidentu, vēlme raudzīties uz notikušo melnbaltās “labo” un “slikto” kategorijās dod arvien sliktākus rezultātus. Uztraucošais šajās vēlēšanās ir ne tik daudz pats vēlēšanu rezultāts, cik degradētā parlamentārisma prakse, par kuru, grozi kā gribi, ir atbildīgas gan partijas, gan vēlētāji. Veids, kā Saeima pieņem lēmumus, novedīs izmisumā jebkuru, kurš amata pienākumu dēļ ir spiests ikdienā runāt par parlamentāro demokrātiju un aizstāvēt to. Nu, kā jūs varat aizstāvēt pašreizējo Latvijas parlamentārismu, ja parlamenta deputātu vairākums sistemātiski slēpj savus lēmumus un melo tieši televīzijas kamerās? Kas tā par pārstāvniecības demokrātiju, kurā neviens (!) no parlamenta deputātiem neuzskatīja par nepieciešamu publiski pamatot izvēli, par kuru beigu beigās nobalsoja 53 parlamentārieši? Lai gan Andra Bērziņa potenciāls prezidentūrai noteikti nav zemāks par Valda Zatlera potenciālu pirms četriem gadiem, parlamentārā procedūra bija vēl kliedzošāk necaurredzama, nekā 2007. gadā. Toreiz viens otrs no Kalvīša koalīcijas vēl vismaz mēģināja stāstīt par Zatlera kvalitātēm, lai vismaz imitētu diskusiju. Šogad tā bija pilnīgs lohotrons: tie daži SC un ZZS deputāti, kas formas pēc kāpa tribīnē drusku patricināt gaisu, lielākoties runāja klajas muļķības, cinisku tuftu par floru, faunu un tamlīdzīgām lietām – tā vietā, lai kaut ar vārdu pamatotu savu izvēli par labu eksbaņķierim. Šādu “vadāmās demokrātijas” līmeni šaipus Zilupes mēs pēdējoreiz redzējām Maizīša nepārvēlēšanas gadījumā; nu tas ir pacelts jaunā, īsti prezidentālā līmenī. Patiesi, Vladimirs Vladimirovičs ar savu no rokas ēdošo Valsts Domi nu, jau varētu braukt pie mums pieredzes apmaiņā. Esiet laipni gaidīts brīvās Latvijas aziātiskajā likumdevējā, biedri priekšniek.
Taču patiesībā histērijai nav vietas, ja atceramies, ka tomēr dzīvojam Latvijā, nevis Šveicē vai Norvēģijā, kā tas liekas daudziem mūszemes demokrātiem. Rezultāts lielā mērā gana loģisks, ņemot vērā vietējo kolorītu un apstākļus. Par tiem tad arī dažas piezīmes.
Aizliegts V
Vislielākais satricinājums šis balsojums, protams, ir partiju apvienībai “Vienotība”. Patiesi, pēc tā šī apvienība varētu arī vairs nepiecelties: šādu publisku piesmiešanu samierināties ir ārkārtīgi grūti. Tomēr varbūt kāds no “Vienotības” biedriem ar vēsāku galvu varētu arī padomāt par šās krāšņās sakāves iemesliem. Iesoējams, nākotnē var noderēt. Galu galā, premjera partijai ar 33 mandātiem Saeimā īsti nepieklājas spēlēt pazemotos un apvainotos mazos brāļus. Varbūt vaina nav tikai sliktajos oligarhos, bet arī pašu nolaidībā un politiskās tehnikas trūkumā?
Vispirms, “Vienotības” lēmums saistīt savu izvēli prezidenta vēlēšanās ar Valdi Zatleru visdrīzāk bija kļūda. Pat tad, ja apvienība patiesi gribēja redzēt amatā dakteri Zatleru, šo kandidatūru nevajadzēja izvirzīt uzreiz. Zatlers varbūt būtu “gājis cauri” kā kompromisa kandidāts kādā otrajā tūrē; turpretī, ja viņu kā bezpartejisku kandidātu nominē Saeimas lielākā frakcija, mazajiem ir tīri vai kārdinājums viņu “norakt” sporta pēc. Vienotībai bija jājāj parādē ar kādu no saviem parādes zirgiem – Sandru Kalnieti, Solvitu Āboltiņu vai ko tamlīdzīgu. Tad arī pārējās partijas spalvu spodrināšanas vārdā būtu spiestas piedāvāt savus parādes zirgus, no kuriem tad neviens neizietu cauri un beigās visi varētu ar skumju seju nopūsties: “eh, nu labi, lai paliek Zatlers…” Taču tagad pēc “Vienotības” atteikšanās izvirzīt savu partijas kandidātu tādus neizvirzīja arī neviens cits, un bezpartejisko “Vienotības” kandidātu uzmest bija vieglāk par vieglu.
Man var pārmest uzbāšanos ar nevajadzīgiem padomiem post factum. Labprāt piekristu tam, tomēr joprojām skumdina fakts, ka par šādiem taktikas jautājumiem apvienībā neviens nedomā – pat šodien, lai neatkārtotu kļūdas nākotnē. Tā galvenais iemesls, uzdrošinos domāt, ir tas, ka šāda scenārija gadījumā apvienībai “Vienotība” vajadzētu kā mūrim nostāties aiz sava kandidāta – nevis aiz “visiem labā” un pelēcīgā daktera Zatlera. Taču vienoties par savu kandidātu “Vienotībai” – tas ir gandrīz neiespējams uzdevums! Tur visi visus slepeni nīst, vieni ar otriem nerunā, baidās viens no otra, raksta ķengājošas rezolūcijas, pie pirmās izdevības uzmet lūpu, neiet uz biroju atklāšanām – īsi sakot, vienotība.
Otrkārt, būtu vērts padomāt, vai šo raibo taboru nebūtu vērts jau laikus izformēt, lai tas nenovestu pie vēl smagākām sekām nākotnē. Šajā apvienībā jau tāpat ar politisko taktiku tā ir, kā ir, un vēl cīnīties divās frontēs – tas ir skaidrs zaudējums. Proti, šajā apvienībā ir viena grupa, kas ir ar mieru kopā ar oligarhiem cīnīties pret krieviem, un otra grupa, kas ir ar mieru kopā ar krieviem cīnīties pret oligarhiem. 10. Saeimas vēlēšanās šīs grupas uz mirkli apvienojās, taču tagad to domstarpības kļūst arvien kliedzošākas. Ar šo faktu būtu vērts rēķināties, raugoties uz 11. Saeimu. Loģiski būtu, ja šajās vēlēšanās saskaņā ar Zatlera iedoto uzstādījumu dominētu pretkorupcijas tematika. Taču tas prasītu vismaz apsvērt vienīgo iespējamo alternatīvu oligarhiem – proti, Saskaņas Centru. “Vienotības” brūnajam galam, neatkarīgi no partejiskās piederības, acīmredzot būtu lēni un ar cieņu jāpievienojas Raivja Dzintara leģionāriem. Ir laiks, tautieši. Citādi būs vēl sliktāk, un apvienībai būs arvien grūtāk kādam iestāstīt, ka viņi patiesi grib sasniegt kādus reālus mērķus, nevis tikai pārgrieztām acīm vaimanāt par krievu un oligarhu sazvērestību.
Protams, Saskaņas Centrs ne tuvu nav eņģelīši; taču, ja reiz šās apvienības mērķis ir piedalīties valdībā, tās šodienas izvēle par labu oligarhiem ir tikai loģiska. Kurš gan cits viņus ņems? Tomēr SC vēlētājs nebūt nav sajūsmā par savas partijas iešanu oligarhu pavadā – ne mazums šā kontingenta bija diezgan šokēti par savu deputātu slepeno līdzdalību Bērziņa ievēlēšanā vakardien. SC gan savā ziņā ir kļuvis pats par savu sazvērestības teoriju upuri: tur pat daži visai saprātīgi cilvēki tiešām tic ventspilnieku propagandētajām blēņām, ka visi KNAB rosinātie kriminālprocesi ir “Vienotības” un mistisko sorosoīdu inspirēti. Tas liek viņiem darīt lietas, kuras ilgtermiņā varētu pat kaitēt viņu partijai – proti, “ručīt” Šleseru un paslepus balsot par prezidentu.
Heil Zatler
Šo rindu autoram nav nekādas informācijas par Zatlera kunga pēdējās nedēļas lēmumiem, kura nebūtu jau izskanējusi publiskajā telpā. Līdz ar to varam tikai spekulēt, kādēļ tad īsti viss sanāca tā, kā sanāca. Brīnīties par neievēlēšanu pēc sestdienas paziņojuma īsti nevajadzētu. Viena otra “oligarha” histēriskais tonis pēdējo dienu laikā liecināja, ka vēlme atriebties par kaitējumu ir kļuvusi teju vai mežonīga.
Tā acīmredzot ir Latvijas realitāte jau ilgāku laiku, ar kuru jau ir saskārušās dažādas Latvijas amatpersonas jau ilgāku laiku: tu vari, cik uziet, runāt par abstraktu korupciju un valsts nozagšanu. Taču, ja tu sāc jau saukt konkrētus oligarhu vārdus un noziegumus, uz Saeimas atbalstu vari necerēt: to uz savas ādas ir pieredzējis Jānis Maizītis, Aivars Endziņš, un kopš vakardienas – arī Valdis Zatlers. Prezidentam bija vairāk jāmācās no savas mīļākās grāmatas, proti, no Mario Pjūzo “Krusttēva”, kur arī ir daudz runas par lojalitāti, nodevību un tās konsekvencēm. Arī dons Andris, dons Aivars un dons Ainārs šādus jokus nemūžam nepiedos.
Tomēr Zatlers ar savu savu pagājušās nedēļas iniciatīvu ir diezgan pamatīgi izspārdījis vietējās politikas skudrupūzni ilgākā termiņā. Gribi vai nē, tomēr jūlijā ir sagaidāms referendums par Saeimas atlaišanu, savukārt septembrī – 11. Saeimas vēlēšanas. Zatlera politiskā nākotne, un, es uzdrošināšos teikt, vieta Latvijas vēsturē, ir tieši atkarīga no šo vēlēšanu rezultāta. Tieši tādēļ pats muļķīgākais, ko Zatlers šobrīd varētu izdarīt, ir apvainoties un noiet no politiskās skatuves. Neatkarīgi no tā, vai viņš tiešām grasās iesaistīties partiju politikā vai nē, laiks līdz vēlēšanām viņam būtu jāveltī savas pozīcijas skaidrošanai un aizstāvībai. “O” vārdu Latvijā tāpat vien amatpersonas mutē neņem, bet, ja reiz tas ir paņemts, no tā atteikties būtu visai neapdomīgi. Zatleram aizejot no prezidenta amata, viņa reputācija strauji kritīsies, un, pirms tas notiek, būtu vērts pastrādāt nākotnes vārdā.
Par Zatlera iešanu partiju politikā līdz šim pamatā ir runājuši viņa oponenti, ironizējot par Zatlera atgriešanos ministru prezidenta amatā un tamlīdzīgi. Taču pati doma viņam varētu šķist vismaz apsverama. Kā operējošs ķirurgs viņš tāpat vairs lāga strādāt nevarēs, un Latvijas politiskajā faunā ir ekoloģiskā niša visdažādākajiem zvēriem.
Dakteris Bērziņš
Sestdien iniciētā Saeimas atlaišana tīši vai netīši atviegloja amatā nokļūšanu jaunajam Valsts prezidentam Andrim Bērziņam. Dienās pirms ievēlēšanas visiem mutē bija tikai Zatlers un oligarhi, turpretī Bērziņa figūra joprojām bija plaši pazīstama diezgan šaurās aprindās.
Pašlaik Latvijas publiskā sfēra ir visnotaļ polarizēta attieksmē pret Andra Bērziņa prezidentūru. Vieni, kā Toms Ostrovskis, uzskata Bērziņu par oligarhu spiegu, citi, kā Aigars Freimanis, runā par viņu kā tautu vienojošu konservatīvu prezidentu. Tomēr tā visa, kā liekas, ir vēlmju domāšana: par Bērziņa gaidāmo rīcību mēs varam tikai spekulēt. Viņš ir cilvēks, ar labām un ne tik labām īpašībām. Arī kā prezidentam viņam nav jābūt dievam; viņam ir tikai uz četriem gadiem jāpilda dažas skaidri noteiktas funkcijas. Runām par to, ka viņš šīs funkcijas nespēs pildīt, nav nekāda pamata – daktera Zatlera straujās evolūcijas piemērs šeit ir gana daiļrunīgs.
Šo salīdzinājumu būtu vērts turpināt. Ir skaidrs, ka Bērziņš noteikti daudz labāk par savu priekšteci saprot Latvijas politisko procesu – gluži vienkārši tādēļ, ka jau ilgāku laiku pats dažādos statusos atrodas šā procesa tuvumā. Tas ir neapšaubāms jaunā prezidenta pluss. Taču šis pluss vienlaikus ir arī riska faktors. Proti, ja Zatlera gadījumā bija šaubas par kompetenci, tad Bērziņa gadījumā ir jārunā drīzāk par vērtībām. No vienas puses, viņš tīri labi pazīst Latvijas politikas “varenos”, pārzina to stiprās un vājās puses, interešu īpatsvaru tajā vai citā jomā, un tamlīdzīgi. Viņš pie nepieciešamības var parunāt ar Šķēli vai Lembergu kā (daudz maz) līdzīgs ar līdzīgu – atšķirībā no Zatlera, lai viņš man piedod. No otras puses, šīs ciešās saiknes var būt potenciāls arī interešu konfliktiem – galu galā, 90. gadu korporatīvā kultūra, Valmieras grupa un tamlīdzīgas lietas ir gana saistošs temats, lai prezidents par to izteiktos. Valsts Prezidenta statuss tomēr saistās ar zināmu vērtību aizstāvību, un pašlaik nav pamata domāt, ka Bērziņš pats to nesaprot.
Tādēļ šodien ir vietā nevis histērija, bet gan vērīga attieksme pret jaunievēlētā prezidenta darbību. Par viņa vērtīborientācijām varēs spriest jau visai drīz – kad prezidents veidos savu komandu, kad viņam nāksies komentēt KNAB konfliktu, gaidāmo referendumu un citas skarbas lietas. Līdz tam mirklim nav vērts pārāk aizrauties ar sazvērestības teorijām.
Damokla zobena ēnā: Zatlera četri gadi I