Raksts

Mēs pēc Kalvīšlaikiem


Datums:
02. aprīlis, 2009


Autori

Dita Arāja


Viņš nu ir aizgājis. 1.aprīlis bija tā diena, kad kādreizējais premjers un TP priekšsēdētājs Aigars Kalvītis nolika savu Saeimas mandātu un devās prom no politikas.

Tas notika arī simboliskā dienā — pēc Kalvīšlaikos prezidenta krēslā iebīdītā Zatlera „gadsimta” uzrunas tautai. Pēc uzrunas, kuru nevajadzētu teikt, ja vien Latvijā jau vairāku Saeimu garumā nebūtu īstenota bezatbildīga un ciniska politika, kuras viens no simboliem ir tieši Kalvītis.

Aiz viņa paliek Kalvīšlaiki. Laiks no 2004.gada 28.oktobra, kad, Emsim guļot murkšķa miegā, Tautas partija gāza Emša valdību, lai tālāk jau veidotu savējo — Kalvīša Ministru kabinetu. Ar ko vēsture atcerēsies Kalvīšlaikus? Ar neiedomājamu politiskās „elites” augstprātību un cinismu. Ar klaju valsts iedzīvotāju ignorēšanu un savu — partiju un to lielo sponsoru — interešu īstenošanu uz valsts rēķina. Ar KNAB vājināšanas mēģinājumiem un sabiedriskās televīzijas ziņu dienesta padarīšanu par lielākā saplākšņa slavinātāju. Ar prezidenta izvēlēšanos Zoodārzā un korumpēta ķirurga iestumšanu valsts pirmās amatpersonas krēslā. Ar „gāzi grīdā!” politiku, kas nu mūs ir novedusi pie krīzes un iespējama valsts bankrota. Ar piketiem pie Saeimas, aizstāvot KNAB, un Tautas sapulci Doma laukumā, prasot tiesiskumu un Saeimas atlaišanu.

Kalvītis aiziet pēc tam, kad gadu pēc viņa valdības krišanas, publiski demonstrējot vispārēju neieinteresētību tautas priekšstāvja darbā, ir sēdus nogulējis Saeimā. Kalvītis aiziet, bet parlaments paliek, jo tautenieku uzspiestais cilvēks Valsts prezidenta krēslā 9.Saeimu neuzdrošinājās atlaist. Viss jau it kā pareizi — valsts ir tik lielā ķezā, ka varbūt arī lieki nevajag jukas radīt vēl ar parlamenta ārkārtas vēlēšanām, īpaši, ja nav pārliecības, ka tās nestu kādu kvalitatīvi jaunu rezultātu. Un tomēr man kā šīs valsts pilsonim ir svarīgi saprast, vai līdz ar Kalvīti projām dosies arī politisko partiju līdz šim realizētā ciniskā politika. Vai partijas, kas solījušas 8.aprīlī pieņemt grozījumus Satversmē par tautas tiesībām atlaist Saeimu, šo likumpantu uztvers kā disciplinējošu „Damokla zobenu”, kas tomēr varētu tām likt „pierauties” un klaji tautai nerādīt Lagzdiņžestus.

Un tomēr, kā izskatās, cerības mazas. Partiju lielie sponsori un viņu savtīgās intereses valsts resursus izmantot savas labklājības vairošanai jau nav zuduši kopā ar Kalvīti. Sponsori ir, un intereses arī ir. Un tad jau būtībā vienalga, vai Kalvītis Saeimā sēž vai nesēž. Kamēr vien Latvijā būs politiķi, kas savtīga labuma dēļ ir gatavi palīdzēt nozagt mūsu valsti un iepedāļot dziļā krīzē, tikmēr pret mums — saviem darba devējiem — politiķi bijību nejutīs. Un kādēļ gan lai bītos? Paši vien viņus amatos esam cēluši, paši vien viņiem esam ļāvuši mūs apmuļķot un ar reklāmām nopirkt vietas Saeimā. Paši vien esam pieļāvuši, ka mūs lamā par kvaukšķiem, jo par maz esam prasījuši atbildību par politiķu pateiktajiem vārdiem un izdarītajiem vai neizdarītajiem darbiem.

Kalvītis aizgājis, bet divas vēlēšanas būs klāt jau 6.jūnijā. Partiju cinisms nemazinās, un nu mums vairs nav citas iespējas kā paļauties tikai pašiem uz sevi un septiņreiz nomērīt, pirms urnā iemest vēlēšanu biļetenu. Sasprindzināt savu atmiņu un atcerēties Kalvīšlaikus, kas lai mums kalpo ne tikai kā tiesiskuma mērķtiecīgas iznīcināšanas bieds, bet arī kā brīdinājuma zvans — vai prasīsim atbildīgu politiku, lai visi kopā veidotu līdzdalības demokrātiju, vai arī vienaldzībā paraustīsim plecus un atkal ļausim sevi piemānīt ar dārgiem un efektīviem reklāmas trikiem. Ja atkal dabūsim ar to pašu veco grābekļa kātu pa pieri, būsim kārtējo reizi ar savu balsi apliecinājuši — mēs gribam, ka mūs apzog un noniecina. Un tad gan mums būs noskanējis zvans.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!