Raksts

Mēs jaunu Satversmi sev celsim. Kādēļ?


Datums:
14. oktobris, 2001


Autori

Jānis Peniķis


Foto: © AFI

Bojāra konstitūcija tik radikāli atšķiras no tagadējās Satversmes, tās deklaratīvo frāžu un nevajadzīgo sīkumu burzma ir tik sveša Satversmes lakoniskajam stilam, ka tās pieņemšana saraus jau tā trauslo uzticības saiti starp sabiedrību un valsti. Cerams, ka tāds nav projekta autoru nodoms.

Vēsture atkārtojas. 1933.gada novembrī Kārļa Ulmaņa vadītā Zemnieku savienība ierosināja plašus Satversmes grozījumus, daļa no kuriem ieguva atbalstu arī Saeimas balsojumos. 2001.gada nogalē LSDSP vadītājs Juris Bojārs piedāvājis projektu “Satversmes grozījumi. 2002.gada redakcija”. Tikpat Ulmaņa kā Bojāra priekšlikumi tiek dēvēti par “grozījumiem”, bet tie abi faktiski radikāli pārveidotu 1922.gada Satversmes valsts iekārtu. 1934.gada iespējamās konstitucionālās maiņas pārtrauca Ulmaņa paša 15. maija apvērsums. Jācer, ka tik tālu vēsture neatkārtosies 2002.gadā. Bet Ulmaņa ēna guļ pār Bojāra projektu.

Kādēļ vispār raksta konstitūcijas?

Konstitūcijām ir divu veidu funkcijas valsts dzīvē – tiešās jeb normatīvās funkcijas un netiešās jeb politiskās. Labi pazīstamas normatīvās funkcijas ir

  • veidot valsts pārvaldes galvenās iedaļas (likumdošanas, izpildvaras, tiesu u.c. institūcijas) un noteikt to savstarpējās attiecības;
  • noteikt iedzīvotāju attiecības ar valsti – pilsoņu brīvības un tiesību sfēras un līdzdalības iespējas valsts dzīve;
  • dažreiz, bet ne visās konstitūcijās, paust valsts mērķus zināmu sociālo, reliģisko vai ekonomisko vērtību veicināšanā.

Konstitūciju netiešās, bet politiski ārkārtīgi svarīgās, funkcijas ir

  • radīt iedzīvotājos valsts leģitimitātes uztveri, t.i. noturīgu sabiedrības uzskatu, ka šī valsts un tās varas struktūra ir pamatos laba un pareiza, ka tā ir “mūsu valsts”;
  • radīt un uzturēt sabiedrībā pareģojamības un stabilitātes sajūtu – pārliecību, ka valsts vara nav kaprīzi mainīga vai patvaļīga.

Tieši šo divu pēdējo funkciju veikšana vai neveikšana nosaka konstitūciju dzīvotspēju. Konstitūcijas tekstu, t.i. valsts pārvaldes aprakstus, pilsoņu tiesību uzskaites, utt., var sacerēt pēc jebkuras abstraktas juridiskas vai ideoloģiskas shēmas. Ja konstitūcija neiesakņosies sabiedrībā kā leģitīms un stabils valsts varas pamatojums un simbols, tad tās teksts būs tukši salmi. Tātad, konstitūcijas autoriem ne vien jāizprot valsts varas uzbūves principi un to iespējamās politiskās sekas, bet – vēl vairāk – jāspēj uztvert savas sabiedrības dziļākās un noturīgākās politiskās vērtības un kaut cik pareizi pareģot tās attīstības virzienus nākotnē. “Politiskā griba”, uzdrīkstēšanās teikt “mēs to visu saprotam” ir nepieciešams, bet ne pietiekams priekšnoteikums konstitūciju sacerētājiem.

Ulmaņa precedents un Bojāra projekts.

1922.gada Satversmi 20 mēnešos izstrādāja īpaša Satversmes sapulces ievēlēta komisija 26 locekļu sastāvā. Ir skaidrs, ka gala rezultāts pilnībā neapmierināja nevienu partiju, bet Satversmes sapulces sīvajās debatēs un balsojumos izkristalizētais teksts atspoguļoja tā laika plašāko iespējamo vienošanos par to, kādai jābūt Latvijas valsts iekārtai. Šī vienošanās acīmredzot darbojās apmierinoši kādus desmit gadus. Zemnieku savienības un dažu citu spēku kritika 1930-to gadu sākumā pamatoti norādīja uz reāliem trūkumiem Satversmē, galvenokārt uz Ministru kabineta nestabilitāti un izpildvaras vājumu iepretim Saeimas “visvarenībai”. Problēma ar Ulmaņa 1933.gada grozījumu projektu bija, pirmkārt, ka tas pārcentās ar pārāk lielas varas nodošanu Valsts prezidentam (un attiecīgi Saeimas vajināšanu), un otrkārt, ka Ulmanis negribēja vai nespēja pieņemt kādu kompromisa versiju, kaut gan Saeima 1934.gada maija sākumā jau bija pieņēmusi otrajā lasījumā Ulmaņa priekšlikumu par tautas vēlētu prezidentu ar zināmām paplašinātām pilnvarām.

Uz šī precedenta fona visai nepievilcīgs, maigi sakot, ir Bojāra un viņa līdzstrādnieku projekts. Vispirms, piedāvātie Satversmes “grozījumi” nav grozījumi, bet pilnīgi jauna konstitūcija, piecas reizes garāka par pašreizējo. Bojāra apgalvojums (Lauku Avīze, 18.09.01.), ka no tagadējas Satversmes “ap 90% veco normu ietvertas kā ir, vai tās tikai redakcionāli nedaudz labotas” aizsit elpu katram, kurš izlasījis jauno tekstu.

Otrkārt, tāpat kā Ulmaņa bezkompromisa grozījumu versija, Bojāra konstitūcija radikāli mainītu politiskās varas dalījumu un attiecības starp Valsts prezidentu, Ministru kabinetu un Saeimu. Tautas vēlētajam Valsts prezidentam Bojārs piešķir izpildvaras funkcijas un līdzdalību likumdošanā, kuru apmēri Latvijas iekārtu krietni vien tuvinātu ASV prezidentālajam modelim. Valsts prezidenta varas paplašināšana liela mērā panākta ar Ministru kabineta un daļēji ar Saeimas varas sašaurināšanu. Doma, ka tagadējo Satversmi derētu uzlabot ar stabilākas izpildvaras – Ministru kabineta un premjera – nostiprināšanu ir nopietni apsverama. Bet nav saprotama politiskā “loģika”, kas mērenas reformas vietā ieteic radīt jaunu faktiskas izpildvaras nesēju Valsts prezidenta personā.

Treškārt, Bojāra projekts neatrisina smago Saeimas vēlēšanu sistēmas jautājumu līdz ar patiesi kritiskajām attiecībām starp sabiedrību un tās vēlētajiem pārstāvjiem. Izlasot projekta 49. un 50. pantu, kļūst skaidrs, ka tā autori neizprot t.s. “jauktās” vēlēšanu sistēmas principus. Tā vietā, lai radītu “ciešāku saiti starp vēlētājiem un pārstāvjiem”, viņu ieteiktā sistēma faktiski atstās pusi deputātu pašreizējo partiju pavadā un vēl atļaus rasties 50 jaunām minipartijām.

Beidzot, un galvenokārt, konstitūcijas iegūst leģitimitāti ar laiku, ar sabiedrības pierašanu pie valsts pareģojamības un stabilitātes. Ir pamats domāt, ka Latvijas Satversme vismaz tuvojās šim stāvoklim 1930-to gadu sākumā. Ir pamats domāt, ka tā vismaz tuvojas tam tagad, desmit gadus pēc savas atjaunošanas. Bojāra konstitūcija ir tik radikāli atšķirīga no tagadējās Satversmes, tās deklaratīvo frāžu un nevajadzīgo sīkumu burzma tik sveša Satversmes lakoniskajam stilam, ka tās pieņemšana saraus jau tā trauslo uzticības saiti starp sabiedrību un valsti. Jācer, ka tāds arī nav projekta autoru nodoms. Bet ja nav, tad kādēļ tā vietā nerunāt par saprātīgām un vajadzīgām reformām?


Partiju viedokļi par Satversmes grozījumiem

Satversmes grozījumi


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!