Neatkarīgā Rīta Avīze, 17.07.2004

Vai sabiedrībā, kura ir sadalīta divās kopienās, var pastāvēt kāds, kurš sēž pa vidu?

Līdz ar Latvijas iestāšanos ES un NATO pašmāju politiķi sāka runāt par jaunu mērķu, partiju motivācijas deficītu. Vai kādam to patiešām vajag? Eiroparlamenta vēlēšanas liecināja, ka notikusi nevis integrējošo, bet etnisko motīvu aktualizācija. Šajā sakarā pamācošs ir Tautas saskaņas partijas (TSP) piemērs. Partija izstājās no apvienības PCTVL, lai radītu “organizāciju, kas varētu sadarboties ar dominējošo labējo spēku” (V. Dozorcevs). Lai gan šobrīd TSP ir sava loma valdības noturēšanā, par koleģiālu šo sadarbību saukt grūti. Partijas līderi uzsver, ka TSP idejas ir aktuālas. Taču šo ideju menedžēšanas efekts maz jūtams.

Par TSP politiskajām izredzēm un taktisko lomu Neatkarīgajā diskutē partijas priekšsēdētājs Jānis JURKĀNS, domes loceklis Vladlens DOZORCEVS un politologs Jānis IKSTENS.

Jānis Jurkāns: – Ja atslēgas vārds ir “saskaņa”, “integrācija”, tad bez politisko spēku integrācijas, kas ir vienā flangā, sabiedrības integrācija nav iedomājama. Mums izdevās izveidot šo odiozo struktūru, ko sauc par bitēm. Mēs bijām diezgan tuvu tam, lai tiktu izveidota centriska sociāldemokrātiska partija. Ja studē programmas – nevar nepamanīt, ka – nevis mēs kaut kur gājām,bet viņi (sociālisti, Līdztiesība) tuvojās centram. Problēmas sākās pēc vēlēšanām.Ne ideoloģiskas. Kādam nebija izdevīgi, ka veidojas integrējoša, eiropeiska partija. Kāpēc Ždanoka (un ne tikai viņa) sajāja visu to lietu? Pieņemu, ka skaldi un valdi bija izdevīgs dažiem biezajiem ar lielām politiskām interesēm pašvaldību vēlēšanās. Tālākā mūsu drupināšana to tikai apstiprina. Arī kaimiņvalstī kādam bija interesanti šķelt šo veidojumu, kurš likās būt ļoti spēcīgs. Saskanieši kā līderi tur nebija vajadzīgi.

Neviena no patiesībām, par kurām domājām pirms vienpadsmit gadiem, nav šodien nomirusi, nav neaktuāla. Problēma tā, ka sabiedrība nav gatava integrācijai. Integrācija te ir kā… mantiņa eglītē. Nu, viņa tur ir, viņai tur jābūt. Bet – vai ir tā gaisotne? Tas, kas notika 12. jūnijā, skaidri rāda, ka tāda saskaņa, kā krievs teiktu – nafig nužno.

Jānis Ikstens: – Centriskas, eiropeiskas partijas veidošanas aina, ko Jurkāna kungs zīmē, liekas tāda ļoti sižetiska. Atvainojos – kāds centrisms ar Ždanoku? Tā ir pretruna pēc definīcijas. Otrs centriski eiropeiskais tēls būtu Rubiks? Es to skatītu savādāk. Jā, bija PCTVL, kas bija spēcīgākā un ietekmīgākā slāvu minoritāšu politiskā organizācija.Tai bija labi līderi tādā nozīmē, ka katrs no tiem strādāja savam elektorātam. Taču – bija viena būtiska detaļa. Lai cik labi apvienībai ietu vēlēšanās, lai cik tās vietas Saeimā būtu, bija pilnīgi skaidrs, ka latviešu partijas ar tādu organizāciju, kāda PCTVL tai brīdī bija, nekādās koalīcijās neielaidīsies.

Jānis Jurkāns: – Atļaušos pārtraukt. Ja no politiskās skatuves aizietu Ždanoka un Rubiks, latviešu attieksme mainītos.

Jānis Ikstens: – TSP atdalīšanās bija, negribu teikt – izmisuma solis, bet solis, lai kaut kādā veidā vismaz vienu daļu slāvu vēlētāju piejaucētu latviešu partijām. Viss jau gāja diezgan labi. Tikai… Šāda piejaucēšana var notikt mierīgos apstākļos. Bet reforma, štābistu aktivitātes, arī TSP konflikts ar Ždanoku šķelšanās laikā un tad, kad Ždanoka cīnījās par PCTVL nosaukumu…

Vladlens Dozorcevs: – Nav tiesa, ka nekas nav mainījies ar PCTVL izveidošanu. Konstrukcijā, kur TSP bija līderis, sociālisti un Līdztiesība ar galējībām (otra valsts valoda u. tml.) nespēlējās.

Stratēģiski šai organizācijai nebija paredzama ilga pastāvēšana. Jā, ja šī organizācija kļūtu par partiju, ja šie divi odiozie cilvēki aizietu no politikas, varbūt situāciju varētu vēl kādu laiku uzturēt. Tomēr arī tad pienāktu laiks, kad TSP vajadzētu atgriezties nišā, ko tā aizņēma pirms PCTVL izveidošanas. Tā arī notika.

Tika gan pieļauta taktiska kļūda. Nebija radīts mehānisms, kas, vienai organizācijai izstājoties, noslēgtu PCTVL brendu. Ja tas būtu izdarīts, tad PCTVL tagad nebūtu. Būtu TSP, sociālisti un Līdztiesība. Citi reitingi. Diemžēl šī problēma mums traucē un varbūt vēl traucēs municipālajās vēlēšanās. Nāksies to pārdzīvot.

Jānis Ikstens: – Mērenām idejām te klāsies sarežģīti. Runāt par integrāciju, kad ne latvieši, ne slāvi nevar īsti pateikt, ko ar to saprot… Nelaime tā, ka dziļākajā būtībā šo jēdzienu piepildījums ir ļoti atšķirīgs. Ja pie tā pieliekam klāt, ka Latvijas iekšpolitikā aktīvi jaucas gan tuvākas, gan tālākas kaimiņvalstis, tad runāt, ka mēs tagad kaut ko saskaņosim, ir tā… altruistiski, ideālistiski. Kā būtu, ja būtu, es nezinu. Es tikai redzu, ka šobrīd mērenām idejām ir ļoti nelabvēlīga augsne.

Vladlens Dozorcevs: – Mērenām idejām ir problēmas ikvienā sabiedrībā. Jūs sakāt – ir problēmas, kas atkarīgas no ārējiem faktoriem. Kādi ārēji faktori spiež uz izglītības problēmu? Nekādi.

Jānis Jurkāns: – Kāpēc šodien tā sauktajām nacionāli labējām partijām, kurām būtu jābūt atbildīgām par visu to, kas nav noticis piecpadsmit gadu laikā, ir izdevīgi turēt šo ideju – Latvieti, nepadodies! zināmā augstumā. ES un NATO ir. Kāpēc sabiedrība nemainās? Nav labklājības. Un tāpēc vajag plāksteri, ko likt latvietim uz brūces par to, ka nav tā, kā viņš cerēja. Tāpēc jābāž viņam visu laiku bubulis priekšā. Pieņem likumu, kad visiem skaidrs, ka tas nedarbosies. Bet – kā tad mēs to mainīsim? Tas neiet kopā ar – Latvieti, nepadodies!

Jānis Ikstens: – Man nekad nav bijis skaidrs, kāpēc veselīgs nacionālisms ir perverss. Manuprāt, perversa ir šāda pieeja. Jo, ja paskatāmies uz Eiropu – tā ir nacionālu, nāciju valstu vēsture. Tā nav Amerikas vēsture. Līdz ar to šīs idejas šajā kontinentā visos laikos bijušas ļoti nozīmīgas.

No kā nāk satraukums? No priekšstata, ka politika ir tāda viendimensionāla parādība. Nav tā. Politikā var būt daudzas dimensijas. Un – jautājums, kāda ir Saskaņas partijas nākotne, ir jautājums par to, kāda dimensija Latvijā šobrīd ir svarīgāka. Vienas dimensijas piekritējiem jāmēģina pierādīt sabiedrībai (un nevienā brīdī nedrīkst pārmest sabiedrībai, ka tā muļķe, jo tad dabūs divtik bargi atpakaļ), ka etniskie jautājumi ir sekundāri, ka svarīgi ir mēreni sociāldemokrātiski ideāli, kurus Saskaņas partija mēģina proponēt.

Jānis Jurkāns: – Jāni, jūs sakāt, ka veselīgs nacionālisms nav nekas slikts. Bet ir arī tā saucamās politiskās modes jēdziens. Haiders Austrijā, Džanfranko Fini Itālijā, Lepēns Francijā, Šēnhūbers Vācijā… Viņi uzskata, ka ir veselīgi nacionālisti. Bet šodien tā nav politiskā mode. Politiskiem spēkiem būs jāpakļaujas politiskai modei, vai tie grib vai nē. Naturalizācijas tempi tiks paātrināti, minoritāšu konvencija ratificēta, un nepilsoņiem ļausim vēlēt ja ne šajās, tad nākamajās municipālajās vēlēšanās…

Jānis Ikstens: – Kādreiz jau viss kas notiks. Bet – es mēģinu iestāstīt, ka nevar skatīties uz Latviju – te viņa tāda maziņa ir. Tas viss ir jāieliek kādā plašākā atskaites sistēmā, bez kuras nevaram saprast, kas notiek.

Vladlens Dozorcevs: – Tā saprotu, ka jūs neredzat TSP ideoloģijai perspektīvu. Jo – vara ekspluatē nacionālo ideju, nacionāla valsts ir Eiropai, ne Amerikai raksturīga, un – ne mēs paši risinām problēmas, bet iedarbojas ārēji faktori. Esmu pārliecināts, ka tā nav precīza jautājuma nostādne.

Mums ir problēmas, uz kurām neviens nereaģētu, ja mēs paši visu pareizi darītu. Pašiem pareizi jārīkojas, tad nebūs ietekmes ne no tēvoča Sema, ne no tēvoča Volodjas. Nekad nepiekritīšu, ka izglītības problēma ir no ārpuses inspirēta. Kā tad tapa šis idiotiskais likums? Saeima atcēla naturalizācijas logus, un tajā pašā dienā radikāļi revanšējās ar “tikai valsts valodā”. Kāda tur Krievijas ietekme? Pašu ražotas muļķības.

Jānis Ikstens: – Šeit runa ir par vienas partijas politiskajām izredzēm. Un mans ļoti īsais vēstījums ir tāds – kamēr tiek uzkurinātas nacionāla rakstura kaislības – caur skolu reformu, caur otru oficiālo valodu, caur vēlēšanu tiesībām un vēl nezin ko, šī etniskā dimensija dominēs.

Vladlens Dozorcevs: – Tātad jūs domājat, ka šajā situācijā mūsu partijai nav izredžu?

Jānis Ikstens: – Šajā konkrētajā situācijā, protams, nebūs. Paskatieties uz EP vēlēšanām – ar ko Cilevičs bija sliktāks par Ždanoku?

Jānis Jurkāns: – Ja nebūs, ja pieprasījums pēc saskaņas nepieaugs, dzīvosim ļoti sūdīgā atmosfērā. Bet… naturalizācijas process ies uz priekšu, un tie, kas naturalizēsies, tie, es domāju, būs tuvāki mums nekā radikāļiem. Gribas tam ticēt.

Jānis Ikstens: – Gribas tam ticēt. Bet tas tā ne vienmēr ir. Var, protams, pārmest sabiedrībai, ka tā nav atteikusies no tā, nav attīrījusies no šitā… Bet – sabiedrība ir tāda, kāda ir. Pārmest sabiedrībai… to var atļauties snobs Jurkāns. Bet politiski tas viņam diez ko nepalīdzēs.

Nav gan tā, ka Saskaņa būtu viena šajā te, ja tā var teikt, integrētāju nišā. Uz to pusi sāk taustīties Latvijas ceļš, uz to pusi taustās Pirmā partija, varbūt uz to pusi turpinās taustīties sociāldemokrāti (LSDSP). Pietiekami daudz konkurentu. Jautājums – kā Saskaņas partija sevi izcels? Protams, viņiem ir tādas organizācijas reputācija, kura ar šo ideju sevi saistījusi ilgu laiku. Tā ir daudz ticamāka nekā Latvijas ceļam, kurš vazājas apkārt un mēģina pēc sakāves labot kļūdas…

Vladlens Dozorcevs: – Mums nevajag neko mainīt. Ja politiskā situācija valstī būs labvēlīga un mērenāka, mēs varam pateikt, ka tas ir mūsu mērķis. Mēs sasniedzam šo mērķi. Jābūt partijai, kura vienai pusei un otrai pusei var pateikt – brek. Tādai partijai obligāti jāpastāv.

Mums tagad ir divi virzieni, kurus ekspluatēsim Pirmais ir – dabiska integrācija. Tāpēc, ka te jau pastāv divkopienu valsts ar visām klasiskām pazīmēm.Izņemot divas: dalīta dzīves telpa un dalīta politiska pārstāvība. Otrais virziens – sociālie aizsardzības mehānismi. Mums ar to pietiek.

Jānis Ikstens: – Vai sabiedrībā, kura ir sadalīta divās kopienās, var pastāvēt kāds, kurš sēž pa vidu?

Vladlens Dozorcevs: – Šajā politiskajā situācijā, kamēr nav atrisinātas problēmas, starpnieks vienmēr būs vajadzīgs.

Jānis Jurkāns: – Ja jūs jautājat par konkrēto situāciju, par mūsu attieksmi pret koalīciju un rīcību kaut vai 21. jūlijā… Kas tad tur būs? Mandātu apstiprināšana? Viegli. Ministri? Par Pabriku mēs nebalsosim ne par kādu naudu. Tur nav variantu, jo viņš, pat neatnākot uz frakciju, ir visu izdarījis, lai mēs par viņu nebalsotu. Domāju, apzināti.

Vladlens Dozorcevs: – Viņš teica, ka negrib izmantot mūsu balsis.

Jānis Jurkāns: – Mēs nevaram par viņu nobalsot, jo, ja es būtu ārpus politikas un analizētu viņu kā iespējamo profesionālo diplomātu, tad viņš ar visiem saviem šodienas izteikumiem ir ļoti tālu no tā. Viņam pietrūkst to bāzisko priekšnoteikumu, lai būtu ārlietu ministrs ar visām tiesībām pārstāvēt valsti kā trešā persona pēc prezidentes un spīkera. Viņam nav šo kvalifikāciju. Kāpēc nav? Tāpēc, ka viņš, tāpat kā daudzi citi, mēģina pielāgoties politiskajai konjunktūrai, nevis pacelties virs tās.

Viņa izgāšana nevar būt iemesls valdības krišanai. Pieņemu, ka viņu arī nevirzīs. Domāju, ka viņš arī pats ir diezgan gudrs, lai nelīstu ārā, ja nav drošs, ka dabūs piecdesmit vienu procentu. Ja jūs jautāsiet, ko darīs oranžie, Tautas partija, šajā situācijā, tad mana prognoze būtu – neko nedarīs. Jo – Tautas partijas lielākais ienaidnieks šodien nav Saskaņa. Ienaidnieks ir konkurents. Mēs esam dažādos lauciņos. Tātad – vai oranžajiem ir izdevīgi pievienoties Jaunajam laikam un to vēl vairāk pacelt? Pievienojoties viņi savas akcijas neuzlabos, bet Repšes (un šodien arī TB/LNNK) akcijas gan. Kas atliek? Atliek šķelt, drupināt gan Jauno laiku, gan arī Tēvzemi kaut kādā veidā. Tas notiks arī tāpēc, lai izkļūtu laukā no mūsu balsojumu atkarības.

Vladlens Dozorcevs: – Tai valdības atbalstīšanai arī ir savs galapunkts. Līdz septembrim gaidīsim, kā viņi atrisinās skolu reformas problēmu. Jāatver likums, vairāk nekas… Ja atrisinās, turpināsim atbalstīt. Ja ne, tad skatīsimies.

Jānis Jurkāns: – Mēģināšu prognozēt. Nu, nemainīs viņi likumu. Sanāksim, sāksim spriest. Aizcirst durvis ir viegli. Kas notiek? Šadurskis kļūst par ministru? Ko mums teiks mūsu vēlētājs, kad apjēgs? Jūs taču, veči, sataisījāt vēl lielākas ziepes. Emša valdība tomēr ir mīkstāka. Ar visu Pirmo partiju, ar zaļajiem… Tā nav tik nacionāla.

Vladlens Dozorcevs: – Var pienākt laiks, kad nevarēsim paskaidrot cilvēkiem, kāpēc atbalstām valdību, kura neko nedara, lai atrisinātu diezgan vieglu problēmu. Turklāt domāju, ka pastāv ne tikai divi valdības varianti… Ja ne šī, tad Kariņa valdība. Ir arī trešais. Pārgrupēšanās tajā pašā koalīcijā.

Jānis Ikstens: – Tad jau Jurkāna kungs skaidri definēja Saskaņas problēmu. Konkrētajā situācijā – ko darīt ar Emša valdību, ko darīt ar Pabriku un visu pārējo? Ja atbalsta šo valdību, tad agrāk vai vēlāk vēlētājs prasīs – kur rezultāti? Savukārt Tautas partija nekādus rezultātus TSP nevar dot, vai arī tai pusgadu pirms pašvaldību vēlēšanām ir jāiedarbina milzīgs propagandas aparāts. Rīga, kas ir galvenā balva pašvaldību vēlēšanās, ir ļoti politiska. Ja Tautas partija kaut ko grib darīt Rīgā, tad tā nekādus rezultātus Saskaņai piedāvāt nevar. Saskaņa it kā ir pie tās koalīcijas, bet panākt neko nevar. Līdz ar to vēlētājs teiks – johaidī, nu, tad mēs esam par Ždanoku. No otras puses – nu labi, mēs tagad aizejam ar augsti paceltu galvu. Tālāk ko? Mēs neko neizdarījām, mēs neko nemēģinājām. Nu, labi, mēģinājām, bet atkal neizdarījām. Atkal – tad labāk par Ždanoku.

Neizdevīga situācija, kura veidojas tāpēc, ka etniskās lietas tiek eskalētas. Saskaņai savos slāvu vēlētājos jārada iespaids, ka ir vienīgā, ar ko latviešu politiķi šad tad ielaistos. Tā tiktu marginalizēta PCTVL un Saskaņa varētu teikt – nu, labi, mums kaut kas izdevās, kaut kas ne, bet mūs vismaz uzklausa. Tātad – balsojiet par mums. Bet, kā to praktiski politiski izpildīt, to, sorry, to es šobrīd nevaru pateikt.