Foto: jim
Ārvalstu žurnālisti paredz ātru Mērdoka mediju impērijas galu. Mēs to varam izmantot kā iespēju drosmīgāk diskutēt par Latvijas mediju darbības konsekvencēm.
Latvijas aktuālā diskusija par oligarhiem nestāv ne tuvu tam problēmu lokam, kas apvijies Ruperta Mērdokam, cilvēkam, ko sauc par ārkārtīgi ietekmīgu mediju dūzi, magnātu, baronu.
Visā pasaulē medijos vienas no galvenajām ir ziņas[1] par noklausīšanās un kukuļošanas skandālu Mērdoka laikrakstā News of the world[2], kas līdz 10. jūlijam bija pasaulē visvairāk pirktais laikraksts un daļa no multimediālās Mērdoka impērijas NewsCorp[3]. Laikraksts slēgts, pēdējais mediju barons[4] Ruperts Mērdoks milzīgos laukumos publicējis atvainošanos, ik dienas kāds no viņa impērijas augsta līmeņa darbiniekiem pamet savu amatu vai/un tiek arestēts, un šo notikumu dēļ atkāpies pat Lielbritānijas policijas boss. Vienlaikus miris noklausīšanās ziņu nopludinātājs.
Šie notikumi lika man sameklēt pirms kāda laika lasīto amerikāņu mediju biznesa analītiķa Maikla Volfa[5] grāmatu Autumn of the Moguls, kas iznākusi 2003. gadā un kurā daudz vietas veltīts Rupertam Mērdokam. Volfs uzrakstījis arī Mērdoka personībai veltītu darbu The Man Who Owns the News. Pārlasot Volfa rakstīto, nācās domāt arī par Latvijas mediju biznesa tradīcijām.
Trauslais titāns
Jau 2003. gadā Maikls Volfs rakstīja, cik trausls ir Mērdoka impērijas spēks. Trausls, pēc autora domām, izskatās gan pats mediju impērijas īpašnieks, kad redzēts rīta skrējienā Ņujorkas Centrālparkā, gan trauslas ir viņa vadītās mediju impērijas vērtības — tās brūkot tāpat kā jebkura monarhija, koloniālā kārtība vai komunisms. Ar ironiju viņš apraksta savas grāmatas redaktora pārbiedēto seju, redzot, ko Volfs uzrakstījis, jo arī Volfa grāmatas izdevējs izdevniecība HarperCollins ietilpst Mērdoka mediju grupā.
Mērdokam pieder Fox, AOL Time Warner, Vivendi, Disney un daudzi citi mediju uzņēmumi, kuru darbībā savijas satura radīšana un tā piegāde virszemes, satelītu un kabeļu tīklos[6]. Mērdoks pārstāv to mediju vadītāju paaudzi, kas 20. gadsimta otrajā pusē apvienoja kinostudijas ar TV kanāliem, ierakstu kompānijas ar radio stacijām un ieguva vietējos un nacionālos laikrakstus. Volfs uzskata, ka Mērdoks ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem, kura dēļ brūk mediju industrijas pamati, jo viņš veidojis uz peļņu vērsto mediju kultūru.
Mediju kultūras fenomens
Latvijā Rūperta Mērdoka uzņēmumam salīdzinoši īsu laiku — no 2007. gada līdz 2010. gadam — piederēja LNT un vairākums TV5 akciju, bet viņa radītie un aizstāvētie mediju darbības principi nav sveši daudzās Latvijas mediju organizācijās. Mērdoks savu ietekmi vienmēr saistījis ar politiķiem. Viņa īpašumā esošie laikraksti gadiem ilgi aizstāvējuši konservatīvo politiku ASV un visas Mērdoka korporācijas avīzes ir aģitējušas par Irākas karu. Arī Latvijā mediji, meklējot un vairojot ietekmi, nereti atrod sponsorus politiskajā vidē un šo mediju sniegtā informācija ir izdevīga politiķiem, nevis auditorijai. Taču šī saikne nereti nav viegli ieraugāma, tā ilgākā laikā nosakāma tikai ar satura pētījumu palīdzību.
Alkas pēc peļņas par jebkādu cenu un ar jebkādiem līdzekļiem ir viens no mediju impērijas aktuālā skandāla īstajiem cēloņiem, jo cilvēku sarunas tabloīda News of the World pārstāvji noklausījās, lai varētu radīt kārtējās laikraksta pārdošanu veicinošās ziņas. Pirmkārt, Mērdoka mediju bizness ir viens no tiem, kas attālināja medijus no sociālās atbildības principa, padarot peļņu par galveno satura dzinējspēku, bet mediju biznesu pielīdzinot citām biznesa jomām un komerciālām interesēm pakļaujot visas mediju darbības sadaļas. Arī Latvijā lielākajā daļā mediju ir ļoti komercializēts saturs, ko tieši, vai piesaistot noteiktu auditorijas apjomu, var pārdot reklāmdevējam. Kopumā Latvijas mediju sistēmā dominē nevis profesionāli principi, bet cenšanās sekot un dažādos veidos izpatikt auditorijai, īpaši tai daļai, kas veido lielākas grupas. To uztvere arī nosaka visiem adresētā satura vienkāršošanu, izklaides dominēšanu, žurnālistikas trivializāciju.
Ļoti personisku sleju par Mērdoka nozīmi apšaubāmas mediju prakses attīstībā, uzmācīgiem informācijas vākšanas paņēmieniem un izklaides pārsvaru saturā Guardian šīsnedēļas pirmdienā uzrakstījis Rojs Grīnsleids[7]. City University of London žurnālistikas pasniedzējs, kas 20 gadus kritizējis Mērdoka ietekmi uz mediju darbinieku profesionālo ētiku, saka, ka Mērdoka „filozofija ir vienkārša — ļaujiet tirgum izlemt”. Skatoties uz reitingiem (klikšķiem, realizācijas datiem), dodiet lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem tikai to, ko viņi vēlas! Šādi spriežam esmu dzirdējusi arī dažāda līmeņa Latvijas mediju vadītājus. Tie ir Mērdoka filozofijai raksturīgi vārdi, taču, strādājot pēc šādiem principiem, medijos neizbēgami pieaug zemākas kvalitātes satura īpatsvars.
Otrkārt, galvu reibinošs komerciāls izdevīgums radījis tabloīdus, dzelteno un slavenību presi. Ne velti Mērdoka nu jau slēgtais laikraksts rakstīja galvenokārt par slavenībām, seksuālām novirzēm un dīvaiņiem. Latvijas mediju tirgū ļoti labi veicas slavenību medijiem — tiem formātiem, kas informāciju par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem apvieno ar šo ziņu sensacionalizāciju un dramatizāciju. Slavenību un dzeltenās preses agresivitāti Latvijā vislabāk parāda daži materiāli, kas tapuši sabiedrībā pazīstamu cilvēku bērēs. Tā arī ir daļa no Mērdoka filozofijas. Ne velti, slavējot pētnieciskās žurnālistikas lomu, Mērdoka avīzes noklausīšanās skandālā[8] pieminēta ideja, ka korumpētajiem medijiem nepieciešams Hipokrāta zvērestam līdzīgs principu kopums[9].
Lielo īpašnieku jautājums
Mērdoks ir viens no tiem mediju īpašniekiem, kas pats personīgi iedziļinājies ļoti daudzos procesos un noteicis sev piederošo mediju darbību. Maikls Volfs visvairāk kritizē Mērdoku par pastāvīgu vēlmi iegūt savā īpašumā arvien vairāk dažādu mediju. Volfs atklāj, ka Mērdoks ilgstoši “apstrādājis” ASV varas iestādes, lai tās atļautu viņam iegūt ietekmi lielākajās mediju kompānijās, jo Mērdokam “nepietiek strādāt kādā mediju sektorā, viņam vajag visu”.
Latvijā, protams, nav tāda līmeņa mediju magnātu. Bet jautājums par mediju īpašniekiem pēc skaļajām pārmaiņām mediju tirgū[10] ir ļoti aktuāls. Nav iespējams izvērtēt mediju ietekmi, mediju sistēmas daudzveidību un dažādu mediju pieejamību sabiedrībai, ja aiz daudzajiem nosaukumiem nav zināmi laikrakstu, portālu, TV un radio kompāniju, kabeļtelevīzijas un citu satura piegādātāju īstie īpašnieki. Mediju darbinieki ļoti reti un neveiksmīgi protestē pret jaunā īpašnieka ietekmi uz saturu, jo kā profesionāļi nokļūst neapskaužamā situācijā. Daļa darbinieku tomēr arī pēc īpašnieka un profesionālo principu maiņas cenšas turpināt strādāt atbilstoši profesionālajiem standartiem. Tā par Mērdoka nopirkto mediju žurnālistiem stāsta Maikls Volfs. Ārzemju korespondentiem, attālo filiāļu darbiniekiem un vēl dažiem tas izdodas, bet pārējie mēģina izdzīvot un sadarboties, “kļūst par kolaborantiem, kvislinga medijiem”, bet kolaboracionisms ir emocionāli ļoti smags, tas sagrauj personības.
Daudzās Eiropas valstīs mediju īpašnieku caurspīdīguma jautājums ir pašsaprotams. Stingri noteikumi definēt savu biznesa vēsturi (maksātnespējas procesus, īpašumus citos biznesa sektoros) skar ne vien īpašniekus, bet arī mediju vadītājus Vācijā un Lielbritānijā. Vācijā jaunais īpašnieks nedrīkst mainīt iepriekš noslēgtos līgumus ar redaktoriem un apdraudēt redakcionālo neatkarību, Lielbritānijā mediju īpašnieki nedrīkst būt saistīti ar politiku, reliģiskām organizācijām un reklāmas aģentūrām.
Ruperts Mērdoks kā mediju īpašnieks gan nekad nav slēpies, toties viņa darbība un tās sekas lieliski ilustrē mediju īpašnieku atklātības jautājuma svarīgumu un mediju kultūras pārmaiņu pazīmes. Ārvalstu žurnālisti paredz ātru Mērdoka mediju impērijas galu. Mēs varēsim sekot, vai un kā tas notiks, bet varam arī to ieraudzīt kā iespēju drosmīgāk diskutēt par Latvijas mediju darbības konsekvencēm.
___________________
[1] http://edition.cnn.com/2011/WORLD/..
[2] http://www.newsoftheworld.co.uk/
[4] http://edition.cnn.com/2011/WORLD/..
[5] http://www.newser.com/about/michael-wolff.html
[6] vairāk informācijas: http://www.americanprogress.org/issues/2004/07/b122948.html
[7] http://www.guardian.co.uk/media/greenslade/2011/jul/18/rebekahwade-newsoftheworld
[8] http://www.thestar.com/news/world/article/..
[9] http://www.guardian.co.uk/commentisfree/..
[10] Laikraksta “Diena” pārdošana un vairākkārtēja vadības maiņa; krieviski rakstošo laikrakstu “Čas” un “Telegraf” izdevējfirmu nonākšana jaunu īpašnieku rokās.