Raksts

Mēra mode


Datums:
12. maijs, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Lel4nd

Kad mediji intervē Ušakovu un citus politiķus „kā cilvēkus”, notiek viņu depolitizācija un žurnālistu atteikšanās prasīt atbildību no amatpersonas par tās darbu.

Rīgas mērs Nils Ušakovs (Saskaņas centrs) ir mediju mīlēts. Viņš kļuvis arī par 9. maija „jautājuma” publisku risinātāju. Lasot Ušakova pēdējā laikā sniegtās intervijas, gribas domāt nevis par viņa fenomenu, bet mediju veidoto „Ušakova” modi un tās galvenajiem aksesuāriem.

Atkal centrā

Divi žurnāli maijā — Santa un Sestdiena[1] — Nilu Ušakovu padarījuši par galveno varoni. Abas intervijas ir ieturētas šo žurnāla formātā. Patiesībā tās ir labas un saturiski piepildītas. Sestdienas intervija Stand by mērs ir diezgan spraiga, neatlaidīga, pilna ar pretjautājumiem, asu reakciju uz Ušakova īsajām atbildēm, skaidriem norādījumiem, ka daļu no jautājumiem viņš neatbild vai atbildes pārceļ uz pašlaik nesasniedzamu nākotni. Pēc šīs intervijas redzams, ka pilsētas sociālais budžets tiek izmantots mēra popularitātes uzturēšanai.

Savukārt Santas intervija Jaunais Latvijas krievs cenšas atklāt Rīgas mēra dvēseli un dziļākās domas. Žurnāls iegūst dažus stāstus par jaunību, dažas privātas atziņas un jau sākumā atviegloti paziņo, ka „neredzamais ledus starp mums kūst lēni. (..) Beigu beigās ir tikai viens jautājums, uz kuru Nils īsti neatbild”. Pārāk dziļu dvēseli intervijā neatrast, tajā ir viss tas pats un mazliet, mazliet citādāk nekā intervijās krievu medijos šogad vai pirms pāris gadiem. Tā ir jauka un parasta Santas intervija, kas nav kļuvusi par zīmīgu notikumu, bet tajā var atrast Santas līmeņa cienīgus fragmentus.

Viņš visiem patīk!

Gandrīz katrs stāsts par Nilu Ušakovu satur pāris grūti apstrīdamas konsekvences. Viena no populārākajām — viņš patīk. Pozitīvajai attieksmei ir arī skaidrojumi — moderns, jauns, izskatīgs, atvērts… Arī Sestdiena saka, ka Ušakovs „joprojām var lepoties ar pilsētnieku mīlestību un tiek dēvēts par jaunāko laiku labāko pilsētas galvu”.

Mazliet pretrunā universālās patikšanas un pozitīvā vērtējuma vēstījumam atrodams vēl viens vēstījums: mērs kļuvis piesardzīgāks savos izteikumos (Santas intervija), viņš atbild īsi, prot neatbildēt, izvairīties, ja runāt nevēlas (Sestdienas intervija). Šīs domas parādās daudzos medijos, kas piekrīt, ka Ušakovs veikli tiek galā ar nepatīkamiem jautājumiem un Rīgas domes problēmas vai nejēdzības viņam īsti nepielīp.

Ja kāds vaicātu, vai man patīk tādi vīrieši kā Ušakovs un konkrēti Nils Ušakovs, es visticamāk atbildētu apstiprinoši. Neskatoties uz piekrišanu kopīgajai ticībai, ka mērs visiem patīk, esmu sākusi domāt, vai mēram ir jāpatīk? Precīzāk — vai pietiek ar to, ka mērs patīk? Ja mediji uzsver Ušakova popularitāti un reaģē uz mēru, zinot, ka viņš vairākumam patīk, tas būtībā ir politiskajam mārketingam izdevīgs secinājums. Negribu teikt, ka Ušakovs nevarētu patikt, bet šajā „vispārējās patikšanas stilā” arvien grūtāk atrast atbildi uz jautājumu, kā vērtēt Rīgas mēru? Kas ir vērtējuma kritēriji? Kādas prasmes vajadzīgas mēram? Ko viņš tiešām prot? Kas no tā vajadzīgs un labi noder mēra darbā? Kā var saprast, ko Rīgas mērs ir izdarījis? Kādus lēmumus viņš pieņēmis? Kas atkarīgs tikai no Rīgas mēra? Par ko viņš galu galā atbild vai atbildēs? Saruna par to, ko dara mērs, neveidojas, jo dominē stāsts par to, kā viņš dara — kā atbild, kā uzvedas, ka nealgo sev sabiedrisko attiecību speciālistu, kā foto parakstā uzsver Sestdiena. Tā ir meta komunikācija, kurā akcentēta sarunas forma, nevis notikumu būtība un reālie fakti.

Iespējams, pārspīlēju, bet vienveidīgā mediju attieksme un saturs, kas raksturo Rīgas mēra darbību, nedod nevienu atbildi uz jautājumiem par mēra darba patieso kvalitāti. Varētu domāt — ja mērs patīk iedzīvotājiem un ir veikls komunikācijā, tad racionālie jautājumi kļūst nesvarīgi, jo dominē politikai izdevīga attieksmes iracionalitāte.

Ko vēl pajautāt?

Bet viss nav tik vienkārši, jo visiem rakstiem, sižetiem un intervijām ir divas puses. Ušakova puse ir konsekventa — viņš uzvedas vienveidīgi un sniegtās informācijas slānis ir samērā plāns, bet atklātības līmenis — ļoti kontrolēts. Tomēr arī žurnālistu jautājumi ir līdzīgi. Iespējams, šī vienādā uzvedība rada arī vienādu saturu. Atšķirīgāks saturs ir februārī tapušajai Ir.lv intervijai[2]. Patiesībā to balsta atšķirīgi jautājumi, uz kuriem mēram nākas atbildēt vai arī izvairīšanās nav pārāk veikla. Savukārt žurnāla Ir rakstā par mēru var atrast vērtējumu viņa reālajiem lēmumiem un padarītajiem darbiem.

Šķiet, ka Ušakova modes balsts ir mediju vienādā pieeja, vienādie jautājumi, kurus uzdod un uzdod, saņemot tās pašas atbildes. Ar mēru parasti runā par lielo politiku vai viņu pašu, jautājumi par darbu domē ir mazākumā.

Piemēram, Santas intervijā no 27 jautājumiem 18 attiecas uz Ušakova personību, atmiņām, atziņām, bet tikai 6 jautājumi veltīti Rīgai un darbam domē, savukārt 3 jautājumi ir par politiku. Toties Sestdienas intervija ļoti atšķiras, jo sarunas centrā ir politika — no 55 jautājumiem 30 veltīti Saskaņas centra politikai, integrācijai, dažādām strīdīgām politisko diskusiju problēmām, 24 jautājumi attiecas uz notikumiem Rīgā un tikai 1 ir par mēru kā personību.

Šī proporcija ir pieskaņota aktuālajām norisēm, tomēr, kad sarunas centrā ir lielā politika, Rīgas mērs parādās kā tās pārstāvis, nevis par iedzīvotāju naudu algots galvaspilsētas vadītājs. Iespējams, esmu palaidusi garām, bet nevaru atrast interviju, kurā būtu atbildes ne vien par pašreizējām saimnieciskajām nebūšanām, bet arī par Rīgas attīstību, stratēģiju, tās filozofiju.

Kad mediji intervē Ušakovu un citus politiķus „kā cilvēkus”, notiek viņu depolitizācija un žurnālistu atteikšanās prasīt atbildību no amatpersonas par tās darbu. Kā reiz rakstīja politologs Ivars Ījabs — kad mediji parāda politiķus kā parastus cilvēkus, mēs piedodam viņu neizdarītos darbus, jo politiķi kļūst līdzīgi katram no mums.

Lai gan mērs patīk daudziem, jo tā rāda politisko reitingu virsotnes, viņam dota vara, par kuras izmantošanu saprātīgi būtu bieži un skaidri prasīt atbildību, kā arī skaidri norādīt, kas attiecas uz šo atbildību. Šādas informācijas ir pārāk maz, jo mediju modē dominē citi temati.

_________________________

[1] http://www.diena.lv/lat/politics/sestdiena/usakovs-baudu-tik-lielu-uzticibu-avansa

[2] http://www.ir.lv/2011/2/10/armani-socialdemokrats-2


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!