Foto: AFI
Es nedomāju, ka pieci ministri - tas ir slikti. Tieši otrādi! Citādi mēs riskētu, ka valsts Sabiedrības integrācijas fondu svītrotu no sava apziņas loka. Ja rodas aizdomas, ka nozares pārstāvis lobē savu virzienu, tad viņš balsošanā nepiedalās.Intervija ar Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktoru Nilu Saksu.
Šā gada 5. jūlijā Saeima akceptēja likumu par Sabiedrības integrācijas fondu. Kas ir šī organizāciju? Par to krustām šķērsām jau paspējuši izteikties daudzi. Kāda ir Jūsu definīcija?
Sabiedrības integrācijas fonds – tie ir naudas līdzekļi, kas tiek sadalīti projektiem ar mērķi, kas, ja mēs to nedaudz atšifrējam, nozīmē veicināt sabiedrības etnisko, sociālo un reģionālo integrāciju.
Saeimā debatējot par šī fonda nepieciešamību, izskanēja pretargumenti, ka labāk finansiāli pabalstīt jau esošās organizācijas, nevis radīt vēl vienu valsts naudu izsūcošu mehānismu.
Redzat, tas ir jautājums par fondiem vispār. Pret tiem, cik man zināms, Latvijā vispār valda diezgan liela skepse. Piemēram, kad es strādāju Izglītības ministrijā, mums diezgan grūti gāja ar Izglītības Inovāciju fondu.
Pamatdoma ir tāda – ir valsts budžets, fonds tiek atbalstīts no tā līdzekļiem. Latvijā pastāv shēma, ka budžeta līdzekļus sadala pa ministrijām, un tās turpmāk strādā atbilstoši tiem uzdevumiem, kas tām uzticēti, un tāpēc arī šie līdzekļi tiek piešķirti.
Taču, pēdējā laikā mēs daudz runājam par sabiedrības līdzdalību, par to, kas jāveic valsts institūcijām, kur rezultāti ir nepietiekami, ja sabiedrība nedarbojas līdzi. Ja mēs gribam panākt, lai katrs sabiedrības pārstāvis jūtas līdzatbildīgs par procesiem, ko risina valsts, tad mums ir jārod iespējas valstiskajām un nevalstiskajām institūcijām piedalīties tajos. Sabiedrībai ir vēlme, bet nav naudas!
Cik zināms, Latvijā šīs organizācijas un pati sabiedrība ir stipri kūtri.
Mēs nevaram sagaidīt, ka pēkšņi vienu dienu šis kūtrums pazudīs, ja netiek radīta labvēlīga augsne tam, ka sabiedrībā radušās konkrētas idejas pārtop projektos, kas, savukārt, gūst finansiālu atbalstu. Līdz ar to Sabiedrības integrācijas fonds ir unikāls un ļoti nepieciešams Latvijai, radot šādu iespēju.
Katra institūcija var iesniegt projektu sabiedrības integrācijas jomā, un, ja šis projekts ir labs un atbilst valsts programmai sabiedrības integrācijas jomā, tad tas tiks atbalstīts. Protams, sākotnēji šie projekti būs mazi un pieticīgi, bet kad sistēma būs iestrādāta, tā attīstīsies. Rezultātā mēs bez uzspiešanas panāksim, ka sabiedrība būs iesaistīta integrācijas procesu risināšanā. Jau šobrīd ir pietiekami daudz iestāžu, kam ir idejas un vēlme darboties, bet nav finansējuma.
Kāpēc padomē tik plaši ir pārstāvēts valsts aparāts, toties nav mazākumtautību organizāciju, kuru dēļ principā šis fonds tika radīts?
Vēlreiz jāuzsver, ka likums par fondu nosaka, ka tā uzdevums ir atbalstīt projektus, kas atbilst valsts programmai sabiedrības integrācijā, tātad trīs lielie pīlāri – etniskā, sociālā un reģionālā integrācija. Forma, kādā šai programmai paredzēts darboties, ir atbalstīt projektus valodas, izglītības, pētniecības un kultūras jomās. Tāpēc nevar uzskatīt, ka šī programma ir paredzēta un darbosies tikai etniskās integrācijas jomā.
Ja skar padomes un “elitārisma” jautājumu, tad vēlreiz uzsveru, ka minoritāšu jautājums kopējā fonda darbības kontekstā ir viens no elementiem. Var diskutēt vai fonda padomē minoritātes ir pārstāvētas daudz vai maz. Saskaņā ar likumu fondā darbojas pieci ministri, pieci pārstāvji no reģioniem, un delegāti no piecām nevalstiskajām organizācijām. Ja salīdzina fonda darbību ar valsts programmas izvirzītajiem uzdevumiem, tad manā izpratnē padome ir ļoti sabalansēta.
Kāpēc fondā darbojas šie pieci ministri, un vai fonds nekļūs par kādas valsts organizācijas politisku filiāli?
Es nedomāju, ka pieci ministri – tas ir slikti. Tieši otrādi! Valsts piesaiste fondam ir lietderīga, jo, ja mēs fondu nesaistītu ar valsti, tikai ar pašvaldībām un reģionālo organizāciju struktūru, mēs riskētu ar to, ka valsts pati šo fondu svītrotu no sava apziņas loka un varētu aizmirst.
Aizmirst arī tam atvēlēto naudiņu?
Nav izslēgts. Ja ministri piedalās fonda sēdēs un iepazīstas ar pieteiktajiem projektiem, novērtē, cik tie patiesi vērtīgi, un kāds stāvoklis ir ar finansēm, es tiešām domāju, ka sēžot valdībā un lemjot par budžetu, tas mūsu fondam nāk par labu! Ministriju pārziņā arī ir risināmi jautājumi, kas skar sabiedrības integrāciju, un tāpēc ministru klātbūtne fonda padomē palīdz izvairīties no tā, ka fonds sāk dublēt valsts institūciju funkcijas. Šajā gadījumā man tas šķiet ļoti svarīgi, jo finansējums kopumā no valsts budžeta nav liels. Ir ļoti labi, ka padomē ir cilvēki, kas vislabāk zina, kas notiek attiecīgajā sfērā vai nozarē un var precīzāk lemt, kuri ir tie virzieni, kas jāatbalsta fondam. Man gribētos teikt, ka sabiedrības integrācijas jomā fonda padome ir unikāla struktūra – ar tik augstu reprezentācijas un ietekmes pakāpi.
Fonda nolikumā teikts, ka tikai padome ir tiesīga apstiprināt projektu pieteikumus, noteikt vērtēšanas kritērijus. Tātad padome jeb šie 16 “gudrajie” ir vienīgie, kas izlemj – kam un cik iedot. Vai šis punkts nav pretrunā ar Jūsu noteikto “caurspīdīguma” principu?
Nekādā gadījumā. Fonda padome ir institūcija, kas pieņem lēmumus. Valsts padomei uzticas, dodot naudu un tiesības par to lemt. Likums saka, ka padomes sēdes ir atklātas, tā kā arī žurnālisti tur var piedalīties un vērot.
Nākamais jautājums – fonda padome nav eksperti visos jautājumos, viņiem tādiem nav jābūt. Kā viņi vērtēs šos pieteikumus? Atkal jāatšķir likums, kur teikts, ka iesniegtie projekti tiek nodoti komitejās, kur, savukārt, ir šie eksperti. Sistēma ir aizgūta no Eiropas Savienības programmām.
Kam ir tiesības apstrīdēt fonda lēmumus?
Ja Jūs uzskatāt, ka par daudz ir atbalstīta sociālā integrācija, bet vairāk vajag etniskajai, tad tās ir fonda padomes tiesības šo lēmumu pieņemt vai nē, bet, ja jūs saskatāt, ka padome rīkojas nelikumīgi, tad jāsūdz tiesā.
Fonds jau ir apstiprinājis projektus par turpat 127 tūkstošiem latu. 30 tūkstoši – Neredzīgo bibliotēkai, apmēram 20 tūkstoši Izglītības ministrijas projektiem, tūkstotis čigānu integrācijai. Taču … gan Labklājības gan Izglītības ministri, arī Normunds Rudēvičs ir fonda padomē – man tas īpaši taisnīgi nešķiet.
Ja rodas aizdomas par to, ka padomes pārstāvis lobē savu virzienu, tad padome vienojas par to, ka attiecīgi ministrs jeb nozares pārstāvis balsošanā nepiedalās.
Vai tā notika arī pieņemot šos projektus?
Tieši tā. Projektu var atbalstīt tikai tad, ja par to balso absolūtais vairākums no padomes locekļiem. Nevis no klātesošajiem, bet vispār absolūtais vairākums. Tas nozīmē, ka jābūt vismaz 9 balsīm “par” no tiem, kas tajā brīdī sēž ap galdu. No vienas puses, šī sistēma mums ļoti traucē, jo baidāmies, ka nebūs kvoruma, bet tai pat laikā parāda, ka ir atbalstīti tikai tie projekti, kurus lielākais vairums no klātesošajiem ir atzinuši par labiem.
Jūs sakāt – 12 tūkstoši latu Izglītības ministrijai. Paņemsim valsts programmu un paskatīsimies, kas ir tās galvenās pamatnostādnes, kuras fondam ir jāatbalsta. Kā viens no galvenajiem uzdevumiem tur ir latviešu valodas mācīšana cittautiešiem. Šie paši 12 tūkstoši sadalās vairākos projektos, kas orientēti uz bilingvālās izglītības attīstību. Projektus vēl ir iesniegušas skolas, Naturalizācijas pārvalde. Kopā sanāk apmēram 43 tūkstoši latu tieši valodu projektam. Pārmest, ka no tiem 12 tūkstoši ir Izglītības ministrijai, ka arī pats ministrs sēž padomē, nu nebūtu īpaši pareizi. Tālāk – jau pašā sākumā bija diskusija, ka fondam vajadzētu dot būtisku ieguldījumu sociālās integrācijas sekmēšanā. Proti, panākt to, lai visiem sabiedrības pārstāvjiem būtu vienādi sasniedzami ikdienas pakalpojumi. Tā kā valsts programmā ir ierakstīts, ka viens no atbalsta veidiem ir kultūra, mēs nevaram par fonda līdzekļiem uzbūvēt kultūras namu vai sporta halli, būsim reālisti. Taču padomes lēmums bija tāds, ka tiek atbalstīti projekti, kuriem bija ilglaicīga ietekme. Līdz ar to – bija iesniegts projekts atjaunot grāmatas, informatīvos materiālus neredzīgajiem, padome šajā jautājumā bija ļoti vienprātīga. Uzreiz bija skaidrs, ka fonds izdarīs ļoti labu darbu, lai neredzīgie varētu tikt pie informācijas. Un atkal to saistīt ar Labklājības ministru, kas sēž padomē, ir pilnīgi nevietā.
Vai šiem projektiem ir kādi “finansu griesti” jeb finansu pieprasījumi varbūt pat par 100 – 200 tūkstošiem?
Manuprāt, šādus griestus būtu nepieciešams noteikt. Kad fonds piesaistīs arī PHARE līdzekļus, tad doma ir tāda, ka viena projekta izmaksas nevar būt mazākas par 100 tūkstošiem eiro. Ir ļoti vērtīgi atbalstīt nelielas iniciatīvas, un mēs to darīsim, bet vienlaicīgi mums ir jāizvirza arī prasība, ka fonds atbalsta lielus projektus, kas no iesniedzējiem prasa pavisam citādu darbības līmeni, un ietekmi reģionā, kurā viņi strādā.
Bet fonda maciņš taču nav bezizmēra?
Tad man uzreiz jālūkojas nākotnē. Nākamgad finansējums no valsts budžeta būs par 40 procentiem lielāks, proti, 282 tūkstoši latu, tad 100 tūkstoš eiro no PHARE, bet 2003. gadā jau 1,5 miljoni eiro. Nākamgad no valsts dotās naudas mēs varam atbalstīt tik pat daudz projektu, kā šogad.
Kā Jums izdosies pārliecināt ārzemju investorus, ka Sabiedrības integrācijas fonds ir LABS, un viņiem ir jāatver naudas maisi?
Pirmkārt – fonda darbības atklātums. Mēs domājam visu publicēt internetā. Otrs – lai finansu atskaišu mehānismi atbilstu tiem pamatprincipiem, kādus šie donori ir pieraduši redzēt pie sevis mājās. Finansu plūsmas mēs vēl izstrādājam. 2002. gadā ir paredzēts īpašs PHARE projekts, kur ar ES ekspertu palīdzību visas naudas procedūras organizēs tā, lai tās atbilstu ES principiem. Tas, starp citu, tiek uzskatīts par priekšnoteikumu, lai 2003. gadā saņemtu manis minēto PHARE finansējumu.
Kāda būs šī atskaites sistēma?
Tā balstīsies uz sekojošu principu. Projektu īstenotājiem būs jāiesniedz starpatskaite, kurā redzēs gan progresu projektu īstenošanā, gan finansējuma izlietojumu. Projektu noslēdzot, protams, būs gala atskaite. Katra gada beigās būs atskaite par fonda darbību. Fonds ir gatavs noformēt šo dokumentu arī tā, kā to prasa attiecīgā donoru organizācija jeb ziedotājs.
Jūs pats nesen presei teicāt, ka necerat uz īpašu atbalstu no Eiropas Savienības dalībvalstu puses, kāpēc tāda skepse?
Tad ir jāprecizē. Tā nav skepse, bet reālā situācija. Eiropas Savienība Latvijai palīdz caur Eiropas Savienību kā organizāciju, un, kamēr mēs neesam ES, pastāv divpusējās sadarbības iespēja. Uzskatāms piemērs ir Latviešu valodas apmācības programma, kura ar ANO starpniecību ir piesaistījusi lielus līdzekļus. Gan jau 2002. – 2004. gadā dalībvalstis fondam kaut ko ziedos. Taču es nedomāju, ka mēs šeit varam runāt par miljoniem.
Sanāk, ka ārzemnieki vēl nemīņājās pie fonda namdurvīm ar naudas žūksnīti rokās?
Tas jau būtu ļoti skaisti, ja fonda atvēršanas brīdī ārā pulcētos cilvēki ar vēlēšanos ieguldīt. Vēlreiz jāuzsver, ka fonda pamatā ir valsts un ES finansējums, taču fonda likums paredz arī pašam piesaistīt līdzekļus, un te es to lietu gribētu dalīt divās daļās. Vieni ir ārvalstu donori, otri pašmāju ziedotāji, kas diemžēl nav īpaši aktīvi. Taču būtu ļoti vērtīgi saņemt kaut nelielus mērķa ziedojumus – piemēram, invalīdu atbalstam. Lai kaut vai bibliotēkā jeb muzejā iebūvētu kāpnes, pa kurām var tikt iekšā cilvēks ratiņkrēslā. Pēc tam mēs ziedotājiem speciāli atskaitītos, kur viņu līdzekļi ir ieguldīti. Es tiešām gribētu aicināt Latvijā esošās organizācijas ziedot kaut nelielas summas.
Bet ziniet, kā tas ir ar tiem ziedotājiem. Es piemēram, ziedošu tūkstoti, bet fonds atbalstīts manu projektu par 10 tūkstošiem.
Tā nebūs. Es nezinu kā to vispār ir iespējams izdarīt. Atbalstītie projekti rāda, ka mēs tiešām esam paveikuši daudz laba. Var jau būt, ka es pārāk ideālistiski skatos, jo man šī ir tikai otrā nedēļa jaunajā darbā. Melni kaķi man krūmos nerādās.
Tā tēlaini izsakoties, cik sver Nila Saksa vārds fonda padomes lēmumu pieņemšanā?
Nullīte – neko. Esmu sekretariāta direktors. Tad, kad mani aicināja darbā, es ļoti skaidri pateicu, ka būtu nekorekti, ja es padomei uzmāktos ar saviem ieteikumiem. Mans uzdevums ir fondam sagādāt maksimāli daudz kvalitatīvas informācijas, lai padome varētu pieņemt pareizos lēmumus.