Foto: vince

Neskaidrās iekšpolitiskās situācijas dēļ iespējams ir tas, ka partijas ievēl tādu prezidenta kandidātu, kura vārds pašlaik nevienam nav zināms. Šāds rezultāts varētu būt labvēlīgs Latvijas demokrātijai.

Jūlijā beigsies pašreizējās Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas otrais pilnvaru termiņš. Satversme paredz, kādā kārtībā jāievēlē pēcnācējs, bet neparedz, kad tam ir jānotiek. Tādēļ pat teorētiski iespējams, ka Latvija uz laiciņu paliks bez augstākās amatpersonas, ko ministru prezidents Aigars Kalvītis vēl pirms kāda laika par “pārāk traģisku” neuzskatīja.

Tiesa, Latvija ir parlamentārā demokrātija, kurā prezidenta amatam paredzētas galvenokārt reprezentatīvas funkcijas, izņemot veto tiesības, kas Eiropā nav izņēmums. Bet izņēmums Latvija ir ievēlēšanas kārtības ziņā, jo veiksmīgam kandidātam ir nepieciešams tikai absolūts vairākums Saeimā, proti, 51 balss. Piemēram, Igaunijā vairākums ir kvalificētāks — divas trešdaļas, savukārt Vācijā prezidentu ievēl speciālā sapulce, kuru vienādās proporcijās veido federālais parlaments un deputāti no federālo zemju parlamentiem. Tas nozīmē, ka Latvijā pie varas esošā koalīcija par prezidentu vienkārši varētu ievēlēt savējo kandidātu — ja vien partneri spēs vienoties, kas, piemēram, neizdevās Krištopana valdībai 1999.gadā.

Triecienu virkne

Tagadējās vēlēšanas notiek uz raibas iekšpolitiskās situācijas fona, jo kopš Jūrmalgeitas 2006.gada sākumā uz Latvijas politiskās skatuves ir nepārtraukti notikuši triecieni. Kopš janvāra iedzīvotāji piedzīvojuši ne tikai Ventspils mēra Aivara Lemberga aizturēšanu, bet arī diskusijas par robežlīgumu ar Krieviju un drošības likumu grozījumiem. Un abi šie aspekti ir dziļi saistīti ar diskusijām par Latvijas konstitūciju [Satversmi]. Jāpiemin, ka Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kura pēc pārdzīvotā diktatūras laika un okupācijas atjaunoja pirmskara konstitūciju. Kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva, kā arī Vācija pieņēma jaunas.

Daudzi vērotāji nespēj saskatīt, ka šie jautājumi, kas tematiski savā starpā nav saistīti, dienas kārtībā parādās galvenokārt tāpēc, ka Latvijai pēc neatkarības atgūšanas ir jāuzbūvē valsts struktūras un sabiedrībai jāizveido pilsoniska sabiedrība un demokrātiska politiskā kultūra. Tāpēc, piemēram, laikraksta Diena lasītājs Indulis Rimicāns 7. aprīlī prasīja, lai prezidente, līdzīgi kā savulaik Kārlis Ulmanis, atlaiž Saeimu dēļ tās nespējas tikt galā ar pašreizējām problēmām. Kad pagājušajā gadā mazākumā esošā Aigara Kalvīša valdība Saeimas vēlēšanās ieguva vairākumu (kas bija tikai ceturtā valdošās koalīcijas uzvara postsociālisma periodā), sākumā radās iespaids, ka Latvijas demokrātija un partiju sistēma sākušas stabilizēties. Taču pie šāda secinājuma varēja nonākt tikai pirmajā acu uzmetienā.

Savukārt uzreiz pēc šī rezultāta ministru prezidents Aigars Kalvītis sajutās savā vietā un varā diezgan drošs un Latvijas radio rudenī paziņoja, ka nākamais valsts prezidents būšot sabiedrībai pazīstams cilvēks, kas pašlaik uz politiskās skatuves nav priekšplānā un kura svarīgākā īpašība būšot prognozējamība. To varēja tulkot tā, ka uzvarējušais politiskais līderis grib Rīgas pilī redzēt sev un savam spēkam labvēlīgu personu.

Iepriekš minēto triecienu dēļ pastāv liela varbūtība, ka Aigara Kalvīša koalīcija nespēs vienoties par kopīgu kandidātu. Katrs no četriem partneriem, it īpaši Tautas partija, vēlēsies drīzāk pieradīt savu spēku. Pēdējos mēnešos prese iztirzājusi iespējamos kandidātus no visām partijām. Lielākais koalīcijas partneris, Tautas partija, kuras rokā ir gan ministru prezidenta, gan ārlietu ministra krēsli, diez vai atradīs atbalstu no pārējiem partneriem centienos monopolizēt visus svarīgos amatus valstī. Tāpēc nav jābrīnās, ka Tautas partija jau nāca ar priekšlikumu atstāt citai partijai premjera krēslu, pati ieņemot prezidenta pili. Tautas partija kā lielākais spēks īpaši daudz ietekmes valdībā nezaudēs arī tad, ja ministru kabineta sēdes vadīs citas partijas pārstāvis. Tomēr ļoti maz ticams, ka koalīcijas partneri šādam priekšlikumam piekritīs.

Trūkst spilgtu kandidātu

Bet blakus šai varas spēlei ir vērojama visām koalīcijas partijām raksturīga problēma — spilgtu kandidātu viņu rindās vispār nav. Ne tikai tādēļ, ka prasības pret prezidentūru pēc tam, kad amatā ir darbojusies Vaira Vīķe-Freiberga, ir kļuvušas augstākas. Tautas partijas kandidāts Artis Pabriks ir salīdzinoši jauns, tāpat kā presē minētais Māris Riekstiņš. Pirmās partijas (LPP) vai, precīzāk, Latvijas ceļa (LC) kandidāts Ivars Godmanis savas pagātnes dēļ nebūs pieņemams pārējiem. Turklāt iekšējā saskaņa LPP/LC apvienībā ilgtermiņā ir apšaubāma, jo ļoti konservatīvi domājošā tā saucama “mācītāju partija” ir partnerattiecībās ar būtībā liberālu partiju, kas ir ideoloģijas ziņā nedabiska kombinācija. Tā ir izskaidrojama tikai ar to, ka abām partijām 2006. gada vēlēšanās vajadzēja partneri, lai tiktu parlamentā un tas, protams, nedrīkstēja būt skaitliski stiprāks spēks. Tēvzemei un brīvībai/LNNK vispār nav konkrēta partijas biedra, kuru varētu nominēt, bet Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), pateicoties problēmām ar Aivaru Lembergu (bet ne tikai), atrodas uz sabrukšanas ceļa.

Politiķu vidū ir tikai viena spilgta kandidāte — Sandra Kalniete. Viņa ir bijusi deportēta, atšķirībā no tagadējas prezidentes dzīvojusi padomju Latvijā (atgādināsim, ka pašlaik arī Igaunijā un Lietuvā prezidenta amatā ir trimdinieki), un viņai ir ārlietu pieredze. Viņa arī tautā ir populārāka nekā visi pārējie kandidāti. Bet, protams, viņa ne tikai nav nevienas koalīcijas partijas kandidāte, bet viņas politiskā piederība ir Jaunais laiks. Pateicoties pretkorupcijas cīnītāja tēlam un cīņai ar Latvijas oligarhiem, šī partija ir atstumta no valdības jau kopš 8. Saeimas, un tās kandidātei izredzes tikt ievēlētai ar koalīcijas partneru balsīm ir vājas, īpaši ņemot vērā minēto iekšpolitisko fonu.

Ja politiskā elite līdz balsošanai tomēr nevienosies par kādu neatkarīgu kandidātu, kurš varētu būt, piemēram, bijušais Satversmes Tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, tad, visticamāk, varas partijas mēģinās sākumā ievēlēt savu kandidātu. Pēc trijiem balsojumiem jāatkāpjas kandidātam ar sliktāko rezultātu. Bet, kā rāda 1999.gada pieredze, tas nenozīmē, ka vienam kandidātam izdosies atrast nepieciešamo atbalstu. Un tad pienāks Satversmē paredzētais variants, kad uz tālākām balsošanas kārtām nominēs citus cilvēkus. 1999.gadā daļēji vienojās partijas no pozīcijas un opozīcijas — toreiz viss beidzās ar Viļa Krištopana valdības krišanu. Arī šoreiz šāds scenārijs var atkārtoties.

Uz antioligarhu politiku

Tālākā diskusija par iespējamiem rezultātiem ir zīlēšana kafijas biezumos. Iespējams, ka tikai pēc neveiksmīgiem ievēlēšanas mēģinājumiem koalīcijas partneri vienosies par “mazāko ļaunumu”. Bet iespējams arī, ka, protestējot pret Tautas partijas centieniem pārņemt pēc iespējas vairāk amatu, kādi koalīcijas deputāti kopā ar opozīciju balsos par neatkarīgu kandidātu, kurš varētu būt arī Endziņš.

Tomēr, ņemot vērā 1999.gada piemēru un ZZS iekšējo situāciju, kāpēc gan atsevišķas pie varas esošas partijas nevarētu uz pašreizējo iekšpolitikas triecienu fona pāriet uz antioligarhu politiku un ievēlēt Jaunā laika pārstāvi — Sandru Kalnieti, vienlaikus izveidojot arī jaunu koalīciju? Tajā varētu būt, piemēram, tad jau iespējami sašķeltās ZZS deputāti, kas meklē jaunu politisko mājvietu. Steiga, kādā tika atcelts strīdīgais Satversmes 81. pants[1], prezidentes asā kritika, kā arī sabiedrības reakcija, proti, savāktie paraksti un izsludinātais referendums, liek vērotājam domāt, ka noteikta daļa Saeimas deputātu ir uztvēruši notiekošo par pietiekoši nopietnu un nākotnē sagaidāms, ka politiķi, deputāti un valdība varētu rīkoties citādi.

Latvijas Pirmās Partijas līderis Ainārs Šlesers jau senāk uzsāka sabiedroto meklējumus. Tāpēc “mūžīgā opozīcijā” pabijušie tā saucamie kreisie spēki, kas kopš neatkarības regulāri ir pārveidojuši savas partijas un nosaukumus, varētu piedalīties gan politiskās spēlēs prezidenta vēlēšanās, gan vēlāk jauno politisko spēku nodibināšanā un valdības izveidošanā.

Ļoti iespējams, ka līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām partiju sistēma vēl pārkārtosies. Un šeit vēl viens iespējamais ietekmējošais faktors ir tas, vai sakarā ar tā saucamo Lemberga stipendiātu atmaskošanu vēl amatā esošā prezidente vai tās pēcnācējs nenolems 9.Saeimu tomēr atlaist. Pēc Satversmes tas atkal ir iespējams tikai ar referendumu, pēc kura, ja rezultāts būs negatīvs, prezidentam jāatstāj amats. Vaira Vīķe-Freiberga varētu šādu ierosinājumu atļauties otro reizi, jo viņai nav, ko zaudēt. Bet kā rīkotos nākamais prezidents?

Skaidrs ir tikai viens — jaunu Saeimu pirms prezidenta vēlēšanām nevarēs ievēlēt un Satversmi ar prezidenta vēlēšanu kārtības noteikumiem arī līdz tam neizmainīs. Proti, tagadējam Saeimas sasaukumam lielā mērā tomēr ir nopietna ietekmes iespēja pār to, kas turpmāk Latvijā notiks — vai nu valsts virzīsies tālāk pa demokrātisko ceļu vai arī uzņems kursu uz oligarhiju.

Tiem vēlētājiem, kuriem tas var šķist nepieņemami, jāatgādina, ka tomēr 2006.gada oktobrī [Saeimas vēlēšanās] daudzi atbalstīja ZZS tieši dēļ Lemberga, pret kuru jau toreiz prokuratūra bija uzsākusi izmeklēšanu. Tātad neviens nevar nopietni apgalvot, ka nav bijis zināms, kas Latviju sagaida.

Galu galā tieši neskaidrās iekšpolitiskās situācijas dēļ tikpat iespējams ir tas, ka kādas partijas un deputāti beigu beigās vienosies par prezidentu ievēlēt tādu kandidātu, kura vārds pašlaik nevienam nav zināms un kas sabiedrībai būs liels pārsteigums. Šāds rezultāts Latvijas demokrātijai varētu būt arī labvēlīgs risinājums.

__________________________
[1] Satversmes 81.pants piešķir valdībai likumdevēja pilnvaras ārpus Saeimas sesijas — tieši šo pantu drošības likumu grozījumiem izmantoja Aigara Kalvīša valdība