Raksts

Melna skola, balta skola…


Datums:
11. jūlijs, 2006


Autori

Marija Golubeva


Foto: I.Kundziņa © AFI

Mūsu veiksmes un neveiksmes stāsti diemžēl nav mūsu pašu stāsti. Cik nepatīkami tas nebūtu, lielā mērā katra cilvēka panākumus izglītībā un darbā nosaka vide, kurā nācies augt. Ko darīt, ja šī vide ir izteikti nelabvēlīga?

Par šo visai neoptimistisko jautājumu domāju, kad satikos ar divām Amsterdamas skolēnu mātēm, kas krietnu laiku veltīja sociālās segregācijas pārvarēšanai vienā konkrētā skolā – tajā, kas atrodas vistuvāk viņu mājām. Gaidot laiku, kad bērniem būs jāiet mācīties, viņas sapņoja par to, ka vedīs tos uz to skaisto, jauko ēku, kas atrodas tepat viņu ielā. Kāds kaimiņš apbēdināja – nav vērts par to sapņot, tā skola ir melna. Tā, bez mazākas politkorektuma devas, Nīderlandē mēdz saukt skolas, kur pārsvarā mācās imigrantu bērni, kuru ģimenes nāk no Ziemeļāfrikas, Turcijas vai Surinamas. Tomēr ideja par vietējo skolu abām māmiņām likās pārāk pievilcīga, lai to uzreiz atmestu. Viņas ne tikai apmeklēja skolu un iepazinās ar skolotājiem, bet arī nolēma iesaistīties skolas popularizēšanā starp sava rajona baltām vidusšķiras ģimenēm. Nonāca pat līdz situācijām, kad viņas lielveikalā uzrunāja cilvēkus ar attiecīgā vecuma bērniem. Beigu beigās pašā skolas ēkā viņas sarīkoja nelielu iepazīšanas ballīti vecākiem. Skola gaidīja, ka atnāks kādi 5-10 cilvēki. Atnāca ap 30. No tiem vairākums pēc tam arī sūtīja bērnus vietējā skolā.

Šajā stāstā mani visvairāk iespaidoja nevis divu jaunu, enerģisku sieviešu apņēmība, bet gan tas, cik mierīgi, kā kaut ko pašsaprotamu apkārtējā sabiedrība, ieskaitot valdību un izglītības sistēmu, pieņem sociālu nevienlīdzību veicinošo segregāciju. Pašas stāsta varones bez mazākā apmulsuma lieto apzīmējumus ‘melna’ un ‘balta’ skola. Un ‘melnās’ skolas skolotājas, ar kurām nācās saskarties, arī mierīgi atzīst – nu ja, kaut gan mūsu skola nav slikta, vairākums no tiem bērniem netiks līdz augstskolai. Ko lai dara, viņu vecāku izglītības līmenis pārsvarā nav tāds, lai viņi tiektos pēc augstākās izglītības…

Ne vārda par kompensējošiem pasākumiem, par izglītības politikas plānotāju lomu nevienlīdzīgas izglītības pieejamības situācijā. It kā ir pareizi, ka vecāku neizglītotība fatāli ietekmē viņu bērnu dzīves gaitas. It kā cilvēku ceļš izglītības sistēmas mežā būtu dabas fenomens, kas atkarīgs no laika apstākļiem un varbūt likteņa, ko nevar mainīt ar informēto un apzinīgo pieeju, ar labvēlīgu iejaukšanos.

Izglītības pieejamība visām sociālām grupām un slāņiem jau sen vairs nav uzskatāma par tipiski ‘kreiso’ ideju. Tomēr distance starp realitāti un retoriku šajā jautājuma nesamazinās, drīzāk pieaug, pat tajās valstīs, kur iedzīvotāji maksā lielus nodokļus un valsts joprojām izliekas, ka rūpējas par sociālo drošību. Kā atzīmē Amsterdamas Universitātes pētnieks, amerikānis Bowen Paulle, neskatoties uz visām sociālās politikas atšķirībām, Rietumeiropas pilsētu nelabvēlīgu rajonu skolas, kur mācās pārsvarā bērni no maznodrošinātām ģimenēm, ir visai līdzīgas Bronksas skolām – gan vienas, gan otras negādā par audzēkņu drošību un nepiedāvā viņiem strukturētu, stabilu vidi, kur apgūt elementāras sociālās saskarsmes prasmes. Kā uzskata Paulle, tur, kur nav elementāras drošības un kārtības, ar multikultūru mācību grāmatām līdzēt nevar. Politiķi prot atrast simts un vairāk iemeslu, kāpēc sociāli-ekonomiskās skolu segregācijas pārvarēšana nav iespējama. Un paši turpina sūtīt savus bērnus skolās, kur mācās (gandrīz) tikai citi izglītotās vidusšķiras bērni.

Pētnieku atziņas mudina uz pārdomām – ir nepieciešams, lai skolā būtu vismaz 50% bērnu no ‘labvēlīgām’ – tas ir, no izglītotās vidusšķiras – ģimenēm, lai bērni, kas aug sliktākos sociālos apstākļos, iegūtu normālu izglītību neatkarīgi no šo bērnu izcelsmes, dzimtes un ādas krasas. Viss, kam ir nozīme – sociālo iespēju trūkums (nabadzība) un vecāku izglītība.

Tas liek padomāt arī par dažas labas Latvijas skolas skolēnu sociālo sastāvu. Vai korekcijas klases nav tas pats potenciāli apdraudēto bērnu segregācijas veids? Un vai Latvijas profesionālo skolu audzēkņu neapmierinoši rezultāti centralizētājos eksāmenos neliecina par to, ka arī Latvijā ir izveidojušies daži sociāli nelabvēlīgi nekvalitatīvās izglītības anklāvi, kur jaunākās paaudzes latviešu karjeras izredzes tiek jau iepriekš noteiktas kā viduvējas? Paldies Dievam, Latvijā sliktākas izredzes izglītības sistēmā mazākā mērā nekā Nīderlandē ir saistītas ar etnisko izcelsmi (vienīgais skumjais izņēmums laikam ir romu minoritātes stāvoklis izglītībā), bet savu lomu spēlē gan ģeogrāfija, gan vecāku izglītība un profesija.[1]

Pašlaik, kad ir pieejami struktūrfondu līdzekļi iekļaujošās izglītības veicināšanai un politikas plānotāji runā par zināšanu sabiedrības attīstīšanu, ir iespējams izvairīties no nejaušas sociāli-ekonomiskās segregācijas skolās – gan profesionālajās, gan parastajās. Ja atrisināsim šo problēmu līdz tam laikam, kad Latvijai darbaspēka trūkuma dēļ parādīsies vairākas ģimenes no ekonomiski mazāk attīstītām valstīm, iespējams, Latvijā arī jaunas imigrācijas apstākļos neizveidosies atsevišķas ‘melnas’ un ‘baltas’ skolas.
__________________

[1] I. Dedze, M. Krūzmētra, I. Mikišķo, Savlaicīgu pamatizglītības apguvi traucējošo faktoru kopums, PROVIDUS 2004

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!