Foto: Bac Clin
Pat ja dalītā atkritumu vākšana šobrīd ir ekonomiski neizdevīga, no tās neizbēgsim. Jaunā Atkritumu direktīva nosaka, ka jāievieš bioloģisko atkritumu atsevišķa vākšana.
Austrijā, mājā, kur bija apmeties mūsu slēpotāju pulciņš, mājas saimnieks pieprasīja sašķirot atkritumus piecos dažādos konteineros: stiklam, metālam, bioloģiskajiem atkritumiem, plastmasai, papīram. Brīžiem tas bija kaitinošs uzdevums, un atkritumi nereti nonāca neatbilstošā konteinerā. Īpaši grūti bija izdomāt, kur liekamas tetrapakas.
Atcerējos savu atkritumu šķirošanas pieredzi Latvijā, Jūrmalā. 2005. gadā savā mājā sākām šķirot atkritumus. Netālu no mūsu mājas bija atkritumu savākšanas placis, kur varējām samest konteineros papīru, plastmasu, stikla pudeles. Tas bija arī izdevīgi, jo varējām izvēlēties mazāku sadzīves atkritumu konteineru un maksāt retāk par izvešanu. Kādu dienu konteineri no plača pazuda. Braukājām un nesekmīgi meklējām citus plačus, tomēr galu galā visi rūpīgi sašķirotie atkritumi nonāca kopējā atkritumu tvertnē. Kopš tā laika šķirojam tikai alus pudeles, papīru (sadedzinām vai atdodam bērna skolai), bioloģiskos atkritumus (kompostējam, iegūstot mēslojumu). Baterijas un vecās elektropreces nododam specilizētiem uzņēmumiem.
Atgriežoties Latvijā un stikla burku iemetot kopējā miskastē, mani pārņēma sirdsapziņas pārmetumi. Kāpēc man Austrijā bija jāšķiro sadzīves atkritumi pat viesu mājā, bet Latvijā — nē? Vai gaidāmas kādas pārmaiņas?
Atkritumu hierarhija
Par iemesliem, kāpēc jāšķiro atkritumi, vides speciālistiem šaubu nav:
1) strauji izsīkstošie resursi, it īpaši naftas rezerves, kas ir galvenā sintētisko materiālu, plastmasu izejviela;
2) atkritumu izgāztuvju nelabvēlīgā ietekme uz vidi;
3) globālās sasilšanas draudi un enerģijas resursu izsīkšanas diktētā nepieciešamība samazināt enerģijas patēriņu. (Materiālu otrreizējā ieguve no atkritumiem prasa daudz mazāk enerģijas, nekā primārā ieguve).
(Pievienotais failspdf)
Eiropas Savienības (ES) atkritumu politika[1] nosaka atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, ko attēlo piramīda zīmējumā. Piemēram, ja es pērku pienu no zemnieka un viņš to ielej līdzi atnestajā traukā, tā šajā hierarhijā ir visieteicamākā izvēle — tā ir atkritumu rašanās novēršana. Ja es pērku pienu veikalā stikla pudelē un vēlāk veikalam šo pudeli nododu, tā ir atkārtota izmantošana (ja piena pārstrādes uzņēmums pudeli izskalo un lieto atkal) vai arī pārstrāde (ja stikla tara nonāk rūpnīcā un tiek pārkausēta jaunās pudelēs). Stikls nedeg, tāpēc enerģiju no tā iegūt nevarēsim, bet ir tehnoloģijas, kas stikla šķembas izmanto ceļa segumam, un to mēs dēvējam par cita tipa reģenerāciju. Kā redzam, vismazāk vēlamā iespēja ir stikla nonākšana atkritumu izgāztuvē. Diemžēl vēl aizvien vairums atkritumu nonāk tieši tur, un tas ir mazāk vēlamais atkritumu apsaimniekošanas veids.
Kā šķiro Latvijā
Šobrīd Latvijā tiek saražoti 800 000 tonnu mājsaimniecības atkritumu gadā. Vairāk nekā puse no tiem ir bioloģiskie atkritumi, bet tikai neliela daļa bioloģisko tiek pārstrādāti.
Aptuveni 20% no mājsaimniecības atkritumiem ir iepakojums[2]. Iepakojuma apriti regulē iepakojuma likumdošana un Iepakojuma direktīva[3], kas nosaka, cik lielu daļu no izlietotā iepakojuma jāpārstrādā. Par izlietotā iepakojuma savākšanu un pārstrādi maksā šī iepakojuma radītājs — uzņēmums, kas Latvijā preci saražojis un iepakojis — vai importētājs — uzņēmums, kas Latvijā ievedis iepakotu preci.
Par spīti tam, ka Latvijas iedzīvotāji atkritumus šķiro maz, oficiālā statistika par iepakojuma atkritumiem ir optimistiska — 2007. gadā tika pārstrādāti 45% iepakojuma atkritumu[4]. Pats datu avots Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra — gan atzīst, ka statistika nav korekta: „Pēc apkopotiem datiem Latvija izpilda noteiktās normas, bet jāņem vērā, ka viss radītais izlietotais iepakojums netiek uzskaitīts, tāpēc, ziņojot Eiropas Komisijai, ir jānovērtē arī neapzinātā radīta izlietotā iepakojuma daļa“. Nav minētas aplēses, cik liela ir statistikā neiekļautā iepakojuma daļa.
Iedzīvotāju nešķirotos atkritumus šķiro atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi. Galvenais uzņēmumu arguments — finansiāli izdevīgāk ir savākt vienu lielu atkritumu konteineru un to rūpnieciski sašķirot, nevis pārvadāt katru veidu atsevišķi un tad vēl pāršķirot iedzīvotāju slikti sašķirotos atkritumus. Tomēr, ja iedzīvotāji šķiro godprātīgi, atkritumi ir piemērotāki otrreizējai pārstrādei, jo konteineros tie bojā viens otru, mazinot pārstrādes efektivitāti. Austrija nav vienīgā valsts, kur iedzīvotāji šķiro atkritumus, tāpēc rodas jautājums: kāpēc Austrijā, Vācijā, Beļģijā pašvaldības spēj nodrošināt dalīto atkritumu vākšanu un vai tiešām tās ir izvēlējušās finansiāli neizdevīgāko variantu?
Šķirošana ir neizbēgama
Pārdomas raisa pieredze Bauskā, kas līdz šim bija viena no pirmrindniecēm atkritumu šķirošanā[5], bet šobrīd, ekonomiskās krīzes apstākļos, apsver, kā rīkoties turpmāk. Bauskas atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums SIA Vides serviss laikrakstam Bauskas Dzīve pauž viedokli, ka atkritumu šķirošana ir finansiāli neizdevīga, vainojot Latvijas iepakojuma apsaimniekošanas sistēmu. Atlīdzība, ko saņem iepakojuma šķirotājs, nesedz radušās izmaksas. Atkritumu apsaimniekotāju asociācija gan esot iesniegusi prasību ministrijai mainīt šo sistēmu, un tuvākajā laikā arī ir cerības panākt jūtamu uzlabojumu finansējuma jomā. Tomēr pagaidām līdzekļi, ko varētu ieguldīt attīstībā, aiziet maksā par šķirošanu. Līdzīgas sūdzības esmu dzirdējusi arī no elektronisko atkritumu apsaimniekotājiem.
Nacionālajā vides politikas plānā 2004.-2008.gadam[6] viens no uzdevumiem ir „veicināt šķirotas atkritumu savākšanas sistēmas ieviešanu pašvaldībās“. Iegūts ERAF līdzfinansējums deviņiem dalītās atkritumu vākšanas punktu izveides projektiem, kas paredz izveidot gandrīz 800 šādus punktus. Par prieku man 144 no tiem būs Jūrmalā[7]. Jācer, ka līdztekus šiem projektiem tiks pilnveidota arī likumdošana, paredzot adekvātu samaksu par iepakojuma pārstrādi, tādējādi nostiprinot vienu no svarīgākajiem vides politikas principiem “piesārņotājs maksā“ un nodrošinot, lai atkritumu šķirošana un pārstrāde būtu arī ekonomiski pamatota.
Pat ja šobrīd tā ir ekonomiski neizdevīga, no dalītās atkritumu vākšanas vienalga neizbēgsim. Jaunā Atkritumu direktīva nosaka, ka jāievieš bioloģisko atkritumu atsevišķa vākšana kompostēšanai vai pārstrādei, piemēram, enerģijas ieguvei, un līdz 2020. gadam jānodrošina pārstrāde vismaz 50% no mājsaimniecības atkritumiem — papīram, metālam, stiklam, plastmasai. Tāpēc jāmeklē jaunie atkritumu šķirošanas konteineri un laikus jāmācās, kur likt tetrapaku — pie papīra vai plastmasas. Bet, ja nevarat atrast dalītās vākšanas punktus savā dzīvesvietas apkārtnē, tad noteikti prasiet savai pašvaldībai!
____________________
[1] 2008. gada 19. novembra direktīva 2008/98/EK par atkritumiem
[2] http://www.europarl.europa.eu/highlights/lv/707.html
[3] 1994. gada 20. Decembra direktīva 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu
[4] http://www.meteo.lv/upload_file/parskati/slodzes/Parskats_par_iepakojumu_2007.pdf
[5] http://www.bauskasdzive.lv/portals/vietejas/raksts.html?xml_id=6840
[6] MK 2004.gada 4.februāra rīkojums Nr.81
[7] http://www.building.lv/readnews.php?news_id=102267