Raksts

Meklējam tiesībsargu!


Datums:
26. janvāris, 2011


Autori

Jānis Pleps


Foto: Koen

Labu tiesībsargu nevar atrast dienas vai divu laikā. Šīs amatpersonas izvēlē jābūt nopietnām diskusijām, ekspertu apspriešanai un pārliecībai, ka atrastais kandidāts spēs tikt galā ar smagajiem un nepopulārajiem uzdevumiem.

Ikdienā ierasti kā Saeimas nozīmīgākā funkcija Latvijas valsts iekārtā tiek minēta likumu izstrādāšana un pieņemšana. Ne velti viens no ierastajiem parlamenta apzīmējumiem juridiskajos tekstos ir likumdevējs. Taču ne mazāk nozīmīga funkcija ir valsts augstāko amatpersonu apstiprināšana. Atbilstoši parlamentāras republikas konstrukcijai tieši Saeima lemj par to, kuras personas apstiprināt noteiktos amatos. Šiem Saeimas lēmumiem bieži vien ir daudz lielāka un pamanāmāka nozīme nekā atsevišķu likumu pieņemšanai vai grozīšanai. Ne velti jau vairākus Saeimas sasaukumus pēc kārtas ik pa brīdim aktualizējas jautājumi gan par kritērijiem, pēc kuriem noteiktas amatpersonas būtu izraugāmas, gan arī par procedūru, proti, vai par kandidātiem Saeimai nebūtu jābalso atklāti un vai kandidāta noraidīšanas gadījumā nebūtu jāsniedz šāda lēmuma pamatojums.

Arī jaunajai Saeimai priekšā stāv virkne augstu valsts amatpersonu, par kuru apstiprināšanu tai būs jālemj. Pavisam drīz būs Valsts prezidenta vēlēšanas, kuras plašsaziņas līdzekļos jau ir pamanītas un tiek gaidītas. Tāpat šīs Saeimas laikā vairākiem tiesnešiem beigsies Satversmes tiesas tiesnešu pilnvaras. Taču pirmais un tuvākais izaicinājums jaunajai Saeimai ir tiesībsarga vēlēšanas.

Otrās tiesībsarga vēlēšanas

2006. gada 6. aprīlī Saeima pieņēma Tiesībsarga likumu. Šī likuma pieņemšana vainagoja plašu politiķu un ekspertu diskusiju par nepieciešamajiem pasākumiem, kādā veidā paplašināt cilvēktiesību aizsardzības mehānismus Latvijā un neatgriezeniski nostiprināt demokrātiskas tiesiskas valsts standartus valsts pārvaldē.[1]

Tiesībsarga likums stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī, un ar to savulaik sekmīgi strādājušais un labu reputāciju guvušais Valsts cilvēktiesību birojs tika aizvietots ar jaunu ombuda institūciju — Tiesībsarga biroju. Likuma autori un sabiedrība cerēja, ka jaunas institūcijas izveidošana, personalizējot un īpaši akcentējot tās vadītāja — tiesībsarga — personību, nodrošinās vēl straujāku ombuda institūcijas progresu un lielākas ietekmes iegūšanu. Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētājs Gunārs Kūtris publiski akcentēja tiesībsarga nozīmi personas pamattiesību aizsardzībā, lielā mērā pielīdzinot tiesībsarga preventīvo darbību un paustos viedokļus konstitucionālās tiesas lemtajam — ja ne formālā spēka, tad autoritātes un kompetences ziņā gan.[2] Tomēr, kā šodien varam konstatēt, optimistiskās prognozes dažādu iemeslu dēļ nav piepildījušās. Dažādu subjektīvu un objektīvu faktoru dēļ jaunā ombuda institūcija nav spējusi īstenot tai piešķirto uzticības un labas attieksmes mandātu nedz sabiedrības, nedz plašsaziņas līdzekļu un ekspertu acīs.

Vērtējot tiesībsarga institūcijas perspektīvas īsi pēc Tiesībsarga likuma spēkā stāšanās, tiesnese Anita Kovaļevska akcentēja pirmā tiesībsarga personības lomu. Viņa rakstīja: „Tiesībsarga institūcijas efektivitāte lielā mērā būs atkarīga no tiesībsarga personības. Tāpēc Saeimai ir pilnā mērā jāapzinās atbildība, ko tā uzņemsies, ievēlot pirmo tiesībsargu. Jācer, ka tas būs rūpīgi pārdomāts lēmums un par pirmo tiesībsargu tiks ievēlēts cilvēks, kas būs piemērots ne tikai savas profesionālās kvalifikācijas dēļ, bet kas būtu patiesa autoritāte sabiedrībā un ar savu morālo stāju un reputāciju varētu rādīt paraugu citiem.”[3]

Diemžēl situācija kļuvusi vēl sarežģītāka — pirmās tiesībsarga vēlēšanas un turpmākā Tiesībsarga biroja darbība ir radījusi pietiekami negatīvu šīs institūcijas reputāciju. Otrā tiesībsarga vēlēšanas šobrīd ir pietiekami kritisks brīdis — jautājums vairs nav par efektīvu ombuda institūciju, bet gan par ombuda institūciju kā tādu. Ekonomiskā lejupslīde ir pierādījusi, ka mūsu valsts nav pietiekami bagāta, lai uzturētu institūcijas, kas nespēj veikt tās funkcijas, kuras sabiedrība sagaida no tām. Ja jaunais tiesībsargs nespēs garantēt „jauno kursu” cilvēktiesību aizsardzībā, tad jautājums par tiesībsarga institūcijas reformu var aktualizēties atkal.[4] Tādēļ apsveicamas ir politiķu un plašsaziņas līdzekļu rosinātās debates par iespējamajiem tiesībsarga amata kandidātiem un šīs institūcijas nākotnes perspektīvām.

Likuma prasības

Dažādos informācijas avotos var atrast dažādu kandidātu vārdus, kā arī pietiekami izvērstas šo kandidātu labās un sliktās īpašības. Mazāk ir izskanējušas debates par to, kādam tad vajadzētu būt tiesībsargam, proti, kādas personiskās īpašības, dzīves un profesionālo pieredzi, zināšanas un prasmes mēs sagaidītu no ideāla tiesībsarga. Taču, iespējams, šāda abstrakta analīze var ļaut mums nonākt līdz slēdzienam par to, kurš tad no kandidātiem būtu pats piemērotākais.

Visupirms nepieciešams ņemt vērā, ka formālās prasības tiesībsarga amata kandidātiem noteic Tiesībsarga likums. Šīs prasības noteiktas Tiesībsarga likuma 5. panta otrajā daļā, proti, „par tiesībsargu var apstiprināt Latvijas pilsoni ar nevainojamu reputāciju, kurš ir sasniedzis 30 gadu vecumu, kuram ir augstākā izglītība, kuram ir zināšanas un praktiskā darba pieredze tiesību aizsardzības jomā un kurš atbilstoši likuma prasībām ir tiesīgs saņemt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam. Par tiesībsargu nevar apstiprināt pilsoni ar dubultpilsonību.”

Attiecīgās prasības formulētas pietiekami vispārīgā veidā, nodrošinot pietiekami plaša kandidātu loka pieļaujamību. Šeit nepieciešams īpaši uzsvērt, ka tiesībsarga amats nav konstruēts kā tāds, kuru var pildīt tikai jurists vai kura sekmīgai pildīšanai nepieciešama jurista kvalifikācija. Iespējams, juridiskās zināšanas var atvieglot tiesībsarga darbu, taču jāņem vērā, ka cilvēktiesības nav tikai juridiska disciplīna. Cilvēktiesībās ir cieši integrētas dažādu sociālo zinātņu idejas un priekšstati, kuru sekmīgā īstenošanā bieži vien nepieciešams plašāks skatījums uz aplūkojamo jautājumu. Var gadīties, ka jurista kvalifikācija var būt tas šķērslis, kas traucē tiesībsarga nozīmīgākās kompetences īstenošanu — raudzīties uz nākotnes cilvēktiesību standartiem un aicināt valsts varas institūcijas īstenot cilvēktiesības daudz plašāk, nekā to paredz juridiski saistošās tiesību normas.

Tāpat nepieciešams vērst uzmanību uz tiesībsarga amata kandidātam noteikto vecuma cenzu — viņam jābūt vismaz 30 gadus vecam. Šāds vecuma cenzs Tiesībsarga likuma pieņemšanas laikā bija noteikts visiem tiesnešiem, arī ST un Augstākās tiesas (AT) tiesnešiem. Vecuma cenzs kā tāds ir saistīts ar zināmas dzīves un profesionālās pieredzes nepieciešamību amata kandidātam, lai viņš būtu guvis noteiktu briedumu un amata īstenošanai nepieciešamās sociālās prasmes. Atzīstot, ka šādu amatu pildīšanai ir nepieciešamas noteiktas profesionālās zināšanas un prasme, tiesību un sabiedrisko procesu izpratne, kultūra, redzesloks, pilsoniskā stāja un citi faktori, likumdevējs tradicionāli šo nepieciešamo kompetenču iegūšanu saista ar zināma vecuma sasniegšanu.[5] Tomēr tiesībsarga kontekstā būtu risināms jautājums arī par to, vai 30 gadus jauns tiesībsargs spēs efektīvi un pilnvērtīgi īstenot savas funkcijas un būt gana autoritatīvs, lai viņu uztvertu nopietni.

9. Saeima savulaik veikusi vecuma cenzu pārskatīšanu, nosakot, ka ST tiesneša un AT tiesneša amata kandidātiem jābūt vismaz 40 gadus veciem. Vērtējot šo priekšlikumu attiecībā uz ST tiesnešiem, Venēcijas komisija atzinusi, ka 40 gadu vecuma cenzs nodrošinot pietiekamu dzīves pieredzi un briedumu konstitucionālās tiesas tiesnesim.[6] Salīdzinot tiesībsarga un ST tiesneša funkcijas, jāteic, ka šāda vecuma cenza pārskatīšana būtu nepieciešama arī attiecībā uz tiesībsargu.

Kādam jābūt tiesībsargam

Likuma formulējumi vienmēr ir pietiekami plaši un vispārīgi, definējot tiesībsarga amata pildīšanai nepieciešamās prasības. Šāda pieeja varētu būt attaisnojama, jo likuma mērķis ir nodrošināt pēc iespējas plašāku personu loku, no kura varētu izraudzīt cienījamāko un atbilstošāko kandidātu. Taču tas neliedz mums mēģināt izvirzīt papildus kritērijus, kuri vēl būtu nepieciešami, lai otrais tiesībsargs spētu sekmīgi turpināt tiesībsarga institūcijas nostiprināšanu.

Varētu būt, ka šodienas diskusijās par tiesībsarga amata kandidātiem mums būtu jāpievērš uzmanība dažām kandidātu prasmēm un īpašībām. Dažas no tām varētu būt saistītas ar otrā tiesībsarga pirmo veicamo darbu specifiku, savukārt citas pilnīgi loģiski izriet no ombuda institūcijas jēgas demokrātiskā tiesiskā valstī.

Pirmkārt, tiesībsargam ir nepieciešama autoritāte sabiedrības un valsts amatpersonu acīs. Tiesībsarga lēmumi un rekomendācijas nekad nebūs juridiski saistoši, jo ombuda institūcija nav vēl viena konstitucionālā tiesa vai administratīvā tiesa. Tiesībsargs nedarbojas paralēli tiesu varai, bet sekmīgi papildina tiesu darbību, nosedzot vēl plašāku lauku cilvēktiesību un labas pārvaldības principu ieviešanā.[7] Tādēļ tiesībsarga lēmumu un rekomendāciju izpildi un iedzīvināšanu nodrošina nevis formālais lēmuma spēks, bet gan tiesībsarga personiskā autoritāte un sabiedrības ticība viņam.

Atšķirību starp konstitucionālās tiesas nolēmumiem un tiesībsarga rekomendācijām varētu iezīmēt, izmantojot vēsturisku paralēli. Konstitucionālās tiesas nolēmumu spēks un autoritāte slēpjas šīs institūcijas varā un tradīcijās, kā arī lēmumu saistošajā spēkā. Šādā ziņā konstitucionālo tiesu varētu salīdzināt ar reformācijas laiku Romas katoļu baznīcu. Savukārt tiesībsargs vairāk pielīdzināms protestantu sludinātājam, kas klātesošos pārliecina ar savu ticības degsmi, harizmu un aizrautību. Tādēļ, izraugoties tiesībsarga amata kandidātu, jābūt pārliecībai, ka viņš spēs uzrunāt gan politiķus un plašsaziņas līdzekļus, gan arī sabiedrību cilvēktiesību jautājumos un spēs pārliecināt oponentus par nepieciešamību īstenot pārmaiņas un paaugstināt cilvēktiesību nodrošināšanas standartus.

Otrkārt, tiesībsarga amats kā tāds prasa izpratni par cilvēktiesībām un arī par labas pārvaldības standartiem. Nav iespējams sekmīgi pildīt šādu amatu bez attiecīgām zināšanām un pieredzes šajās jomās. Cilvēktiesību un labas pārvaldības standarti tiesībsarga rīcībā ir kaut kas vairāk par cilvēktiesību normām un labas pārvaldības principiem tiesu rīcībā. Tiesībsargs ir aicināts rīkoties arī jomās, kurās tiesas neiejaucas, — no tiesībsarga mēs sagaidītu rekomendācijas normatīvo aktu projektu sagatavošanā, komentārus par iespējamiem Satversmes un cilvēktiesību pārkāpumiem valsts institūciju darbībā, tiesībpolitiskus aicinājumus cilvēktiesību un labas pārvaldības jomu pilnveidošanā. Tāpat Latvijas situācijā tiesībsargam vajadzētu iesaistīties arī nacionālas valsts konceptuālā veidošanā un mazākumtautību tiesību aizsardzībā.

Šajā apjomīgajā darbības laukā juristam pastāv zināms risks apmulst no pietiekami plašajiem politiskajiem izaicinājumiem — nākotnes demokrātiskas tiesiskas valsts vīzijas veidošanas un īstenošanas. Jurista profesiju vairāk raksturo korekta un apolitiska likumu un principu piemērošana — esošo standartu ietvaros uz normu pamata taisnīgi atrisināt lietas. Tādēļ var izprast likumdevēja izvēli tiesībsarga amatu nenodot ex lege juristu pārziņā. Cilvēktiesību un labas pārvaldības standartu izpratne un vīzija par iespējamiem pilnveidojumiem var būt arī autoritatīviem cilvēkiem bez formālas juridiskās izglītības. Tieši tāpat tiesībsargam var būt noderīga politiskā pieredze un zināšanas par parlamenta, tiesu un citu valsts institūciju ikdienas darbu.

Treškārt, no tiesībsarga mums ir tiesības sagaidīt skaidru nākotnes perspektīvu. Tiesībsargam ir jāspēj iezīmēt gan sava pilnvaru termiņa stratēģiskos mērķus cilvēktiesību un labas pārvaldības principu īstenošanā, gan arī tuvākās prioritātes. Tiesībsarga pašmērķis nav sūdzību izskatīšana, ieslodzījuma vietu monitorings un iedzīvotāju informēšana par cilvēktiesībām. Ja sabiedrība un politiķi no tiesībsarga sagaida tikai šo funkciju īstenošanu, tad atsevišķai ombuda institūcijai nav jēgas. Attiecīgās kompetences var sekmīgi īstenot arī citas valsts institūcijas. Savukārt tiesībsarga misija ir vizionisms — nākotnes perspektīvu iezīmēšana, kā arī cilvēktiesību un labas pārvaldības attīstības nodrošināšana.

Tiesībsarga rīcībā Saeimas Kārtības rullis piešķir nozīmīgu instrumentu — tiesības sniegt ziņojumu Saeimas sēdē par situāciju cilvēktiesību jomā un biroja darbību. Šim ziņojumam būtu jākļūst par gada notikumu cilvēktiesību aizsardzības jomā, kurā tiesībsargs sniegtu savu redzējumu par situāciju cilvēktiesību jomā, konceptuāli iezīmētu nozīmīgākās cilvēktiesību problēmas, kā arī aicinātu Saeimu un sabiedrību uz konkrētiem darbiem cilvēktiesību jomā.

Ceturtkārt, sekmīgai tiesībsarga darbībai nepieciešama pilsoniskā drosme un aktivitāte. Cilvēktiesību un labas pārvaldības jautājumi nav vienkārši un garlaicīgi. Sabiedriskās dzīves attīstība, jaunas tehnoloģijas, vērtību maiņas un globalizācija raisa jaunus izaicinājumus. Visbiežāk asākās sabiedrības debates raisās tieši par cilvēktiesību attīstības tendencēm — homoseksuālistu tiesības, mazākumtautību tiesības, vārda un pulcēšanās brīvība, kā arī virkne citu jautājumu raisa iznīcinošus pārmetumus pretējo viedokļu aizstāvjiem gan sabiedrībā, gan arī politikā. Tiesībsargam ir jābūt šo aso un agresīvo diskusiju centrā, formulējot iespējamos risinājumus un meklējot kompromisus.

Piektkārt, tiesībsargam nepieciešama kolektīva vadības un sabiedrisko attiecību prasmes. Spēcīgs tiesībsargs nav iedomājams bez lojāla biroja atbalsta, kas īsteno tiesībsarga formulētos mērķus un nodrošina tiesībsarga atbalsta funkciju, kā arī bez plašsaziņas līdzekļu atbalsta. Tiesībsargam jāspēj būt sabiedrības uzmanības centrā, nekavējoties komentēt aktuālos cilvēktiesību jautājumus, kā arī kļūt par ietekmīgu spēlētāju tiesībpolitiskajās diskusijās.

Kurš tad būs?

Minētie kritēriji politiķiem manāmi sarežģī tiesībsarga atrašanu. Acīmredzami, ka labu tiesībsargu nevar atrast dienas vai divu laikā. Šīs amatpersonas izvēlē jābūt nopietnām diskusijām, ekspertu apspriešanai un pārliecībai, ka atrastais kandidāts spēs tikt galā ar smagajiem un nepopulārajiem uzdevumiem.

Vai šādu kandidātu varētu atrast? Domājams, ka Latvijas tiesnešu, cilvēktiesību un valsts pārvaldes praktiķu, kā arī akadēmiskajās aprindās iespējams sameklēt daudzas spožas, erudītas un harizmātiskas personības. Cits jautājums ir par to, vai šīs personas būtu gatavas kandidēt un vai politiķi būtu gatavi tās atbalstīt tiesībsarga amatā. Jebkurā gadījumā līdz otrā tiesībsarga kandidātu vārdu uzzināšanai atlicis pavisam neilgs laiks.
_______________________________________________

[1] Plašāk sk.: Kukule S. Vai Latvijai nepieciešams tautas tiesībsargs. Jurista Vārds, 2004.gada 16.novembris, Nr.44(349); Kovaļevska A. Tiesībsargs. Vai Latvijā būs efektīva ombuda institūcija. Jurista Vārds, 2007.gada 2.janvāris, Nr.1(454).

[2] Кутрис Г. Защита прав человека – существенная функция Конституционнго суда и Правозащитника Латвии. Grām.: Constitutional Justice in the New Millenium. Almanac. Erevan: Njhar, 2007, p. 74 – 77.

[3] Kovaļevska A. Tiesībsargs. Vai Latvijā būs efektīva ombuda institūcija. Jurista Vārds, 2007.gada 2.janvāris, Nr.1(454).

[4] Plašāk sk.: Pastars E., Pleps J. Tiesības uz tiesībsargu. http://www.politika.lv/temas/cilvektiesibas/tiesibas_uz_tiesibsargu/

[5] Sal.: Satversmes tiesas 2003.gada 4.februāra sprieduma lietā Nr.2002-06-01 secinājumu daļas 2.4.punkts.

[6] Opinion on Draft Amendments to the Law on the Constitutional Court of Latvia adopted by the Venice Commission at its 80th Plenary Session (Venice, 9-10 October 2009). http://www.venice.coe.int/docs/2009/CDL-AD(2009)042-e.pdf

[7] Plašāk sk.: Kovaļevska A. Tiesībsargs – alternatīva vai papildu mehānisms tiesām. http://www.tiesibsargs.lv/lat/publikacijas/runas/?doc=142

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!