Raksts

Mediji: labie, sliktie un neglītie


Datums:
28. aprīlis, 2011


Autori

Jānis Buholcs


Foto: Mark van Laere

Tieši žurnālistikas praksēm būtu jābūt pamatā tam, lai varētu vērtēt medijus.

Anda Rožukalne ir neizpratnē par sašutumu, ko izraisījis viņas „labo mediju saraksts”.[1] „Kur gan teikts, ka nevar veidot citus sarakstus?” viņa jautā, atbildot uz pārmetumiem par to, kāpēc daži mediji sarakstā ir iekļauti, bet citi, ne mazāk cienījami, palikuši ārpusē. Protams, sarakstus var veidot visi. Vienīgi ir jāvaicā, kāda jēga ir no saraksta, kurš, kā izrādās, nemaz nepretendē uz Latvijas mediju vides raksturošanu un kartēšanu. Ja nepastāv skaidri kritēriji kāda medija iekļaušanai sarakstā un ja iekļaušana vai neiekļaušana vēl nenozīmē medija „neatkarības un uzticamības” novērtējumu, tad šāda atsevišķu mediju izcelšana sniedz visai mazu pienesumu diskusijā par Latvijas mediju vidi un to, kas tad ir mūsu mediju vides cerības.

„Histērija” un viedoklis

Mēģinot skaidrot situāciju, sevis rakstīto A. Rožukalne nodēvēja par „visai marginālu publikāciju”, kam vajadzētu nozīmēt, ka publikācija nebija domāta tā, kā tika uztverta. Tomēr būtu savādi, ja autore savu sleju rakstītu bez mērķa vairot viedokļu apmaiņu. Tāpat diez vai auditoriju var vainot tajā, ka tā nepareizi nolasījusi vēstījuma formātu un izklāstījuma pretenzijas, ja publikācija varbūt vispār nebija paredzēta apspriešanai.

Kritiku par pašas sastādīto sarakstu A. Rožukalne dēvē par „histēriju”, kas „rāda vien ļoti zemo tolerances līmeni un mediju pieradumu kontrolēt viedokļus”. Tomēr arī viedokļu plurālisma laikmetā visi viedokļi nav vienādi. Ir tādi viedokļi, kuri ir argumentēti, un tādi, kuri sakņoti subjektīvās sajūtās. Ja par pirmos balsta fakti un par tiem var diskutēt, tad otrajiem šādas informatīvas un diskusiju rosinošas vērtības nav.

Pat ja šāds nebija A. Rožukalnes mērķis, notikušais mudina domāt par kategorijām, uz kuru pamata mediji arī citkārt neoficiāli tiek iedalīti „labajos” un „pārējos”. Ir problēma, ka dažkārt šis iedalījums ir saistīts drīzāk ar ideoloģiskām atšķirībām un formāliem kritērijiem, nevis ar pašu žurnālistiku tās praktiskajā līmenī. Atšķirības profesionalitātē starp dažādiem medijiem ir lielas, un tās varētu būt par pamatu mediju vides vērtēšanai, tomēr ne jau žurnālistu reālo profesionalitāti un neatkarību ar šādu pieeju var noteikt.

Tie mediji, kuriem nebija „laimējies” ietikt sarakstā, ārpusē palika ne tik daudz sava snieguma un vērtību, cik piederības un saišu dēļ. Gluži tāpat kā Latvijas politikā ar birkām tiek iezīmēti „sorosīti”, „oligarhiskie”, „promaskaviskie” un cita veida virzieni, arī mediju vide pielāgojas šiem strāvojumiem un nodrošina platformu politisko diskursu cīņās. Dažkārt „labie” politiskie diskursi sakrīt ar labu žurnālistiku, bet dažkārt pašai žurnālistikai liela uzmanība pievērsta nemaz netiek, un visu noteic politika.

Viedoklis ir, analīzes nav

Viena no pamanāmākajām A. Rožukalnes saraksta kritikām izskanēja no Dienas mediju galvenā redaktora Gunta Bojāra — viņš izteicās, ka sarakstā „grūti ir saprast racionālas mērauklas”.[2] Stāsts par Dienu, tās nedienām un cīņu par atzīšanu ir laba ilustrācija iemesliem, kāpēc šādos sarakstos koncerna medijiem iekļūt ir kļuvis sarežģīti.

Kopš Dienas pārdošanas 2009. gadā to ir vajājušas daudzas nelaimes. Sākotnēji nebija zināms, kam tad īsti uzņēmums pieder, un investoru Roulendu piemeklēšana bija tikai viena daudzo neveiklību un muļķīgo kļūdu virknē. Nespējot noregulēt konfliktu ar redakcijas darbiniekiem, uzņēmuma vadība atļāva sabrukt laikraksta Diena pirms tam tik ļoti rūpīgi koptajam tēlam. Arī vēlāk vadība visai savdabīgi izvēlējās redakcijas darbiniekus, piemēram, augstos amatos ielika cilvēkus ar politiski angažētu biogrāfiju.[3] Pēc tam vienus atlaida, bet citus atkal pieņēma vietā. Piemēram, nav saprotams, ko laikraksta komentētāju pulkā dara Sandris Točs, kurš vēl nesen bija Rīgas Centrāltirgus mārketinga un komunikācijas vadītājs.

Likumsakarīgi, ka pārmaiņu laikā mainījušās arī laikraksta Diena redakcijas politiskās simpātijas. Tomēr atbalsts kādam politiskajam spēkam ir nevis nāves grēks, bet realitāte teju vai ikvienam medijam, un redakcijai ir tiesības uz savu nostāju. Vienīgais, kas ir no svara — vai redakcija saskanīgu nostāju ar kāda politiķa vai partijas uzskatiem ietur tāpēc, ka viņu vērtības un uzskati saskan, vai arī tāpēc, ka redakcija atrodas politiskā spēka pakļautībā un tai tiek noteikts, kā ir jāraksta. Taču, raugoties no malas, bieži vien ir teju vai neiespējami noteikt reālas ietekmes, kas apdraud medija redakcionālās politikas patstāvību. Citus datu avotus pamatotu spriedumu izdarīšanai atrast ir grūti, tāpēc atliek tikai minēt, vadoties pēc simpātijām vai personiskas pazīšanas.

Tas, ko ar Dienas piemēru vēlos norādīt, ir — kā virspusīgā mediju izvērtējumā secinājumi pārāk bieži tiek izdarīti par formu, nevis saturu. Piederību „labajiem” medijiem tādējādi noteic tādi formāli kritēriji kā īpašnieka zināmība vai politiskā nostāja, nevis tas, ko un kā pats medijs vēsta. Un tiklīdz mediju uzņēmums pieļauj kļūdas, kuru laikā zaudē svarīgos cilvēkus, bet brīvajos amatos ieceļ cilvēkus, kuri pēc savas biogrāfijas tur neiederas, tā viss ir pagalam. Diena var mēģināt pārliecināt, ka izdevniecības saturā „neparādīsies politiķu angažēta vai citādi ietekmēta žurnālistika, kā arī žurnālisti un redaktori savā darbā vadīsies pēc medijos izstrādātiem ētikas noteikumiem”[4], tomēr tas neko daudz vairs nemainīs.

Ideālā pasaulē, lai varētu izteikt secinājumus par kāda medija žurnālistikas kvalitāti, kāds šos redakcijas solījumus būtu pārbaudījis, veicot satura analīzi, jo, ja ar mediju ir problēmas, tad problemātisks pirmām kārtām ir saturs. Ja Diena kopš 2009. gada ir kļuvusi „atkarīgāka un neuzticamāka”, tam ir jābūt redzamam izdevuma dienaskārtībā, iekļauto viedokļu izvēlē, komentāros un citos elementos, ko mediji izmanto notikumu un procesu konstruēšanā. Galu galā — ja pieņemam, ka mediji ir svarīgi to sabiedriskās ietekmes dēļ, tad tie arī ir jāanalizē tā, kā to vēstījumus uztver auditorija. Un diez vai pa gabalu ir nosakāms, ko auditorija šajos vēstījumos nolasa. Tāpat kā tas, vai īpašniekiem ir kāda ietekme uz redakciju, ja īpašnieks ir politikai tuvu stāvošs cilvēks.

Mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, tāpēc nopietnu šāda veida pētījumu ir mazāk nekā vajadzētu. Toties publiskajā telpā netrūkst viedokļu. Viedokļu, kas balstīti vēsmu uztvērumos un formālos kritērijos. Tāpēc arī mediju īpašniekiem un redaktoriem ir jāņem vērā, ka šādi elementi, par kuru ietekmi uz saturu grūti izdarīt universālus secinājumus, ir svarīgi, ja viņi savu izdevumu grib redzēt „labo mediju sarakstos”.

Kritēriji, kas veicina diskusiju

Varam jau strīdēties, kuram ir jāpierāda, ka viņš nav kamielis un, Saeimas deputātes Lienes Liepiņas (Vienotība) vārdiem runājot, „lietas nav tādas, kādas tās izskatās”. Tomēr šādi mums nenonākt līdz svarīgākajiem jautājumiem par mediju kvalitāti un uzticamību, un pazīmēm, pēc kā to noteikt.

Ja mediji tiek kategorizēti pēc formāliem kritērijiem un sanāk, ka masu saziņas līdzeklim X kādā „neatkarības un uzticamības” aspektā ir problēmas — reālas vai iespējamas, vai ar to pietiek, lai šo izdevumu marginalizētu? Vai no šāda medija vairs nav sagaidāmi labi, kvalitatīvi, analītiski materiāli? Un vai šis būtu iemesls, lai tādu mediju atzītu par sliktāku pēc būtības nekā ir kāds cits medijs, piemēram, kāda komercradiostacija, kas lielākoties atskaņo mūziku, kam ar formālajiem raksturojumiem viss kārtībā, bet kura saturā nav īsti nekā tāda, ar ko lepoties.

Tieši žurnālistikas praksēm būtu jābūt pamatā tam, lai varētu vērtēt medijus. Cik oriģināls ir medijs savas dienaskārtības noteikšanā? Vai tajā ir labi uzrakstītas ziņas un tādas, kuras nevar izlasīt citur? Vai medijs stāsta par to, kas ir svarīgs man kā pilsonim? Vai publicētie fakti ir patiesi? Galu galā — vai valoda ir skanīga un svešvārdiem, žargonismiem nepiesārņota? Nez, cik īss masu saziņas līdzekļu saraksts sanāktu, ja tā sastādīšanā tiktu ņemti vērā šie un vēl citi satura kvalitāti ietekmējošie elementi?

Mediju kvalitāti var ietekmēt līdzekļu trūkums, kura dēļ izdevumiem var neatmaksāties algot talantīgus un spējīgus žurnālistus, lai šķetinātu sarežģītus jautājumus. Medijus ietekmē rutīna un vienveidība, kas izvedumu padara nespējīgu pielāgoties tirgus un auditorijas prasībām vēl ilgi, pirms brīvais tirgus ar pieprasījuma un piedāvājuma likumiem šo mediju nogalina pavisam. Kvalitāti ietekmē ne vienmēr skaidri pamanāmi uzpirkšanas gadījumi, kad žurnālists vai izdevums par kādu notikumu vai tematu nolemj vēstīt tāpēc, ka stāsta varonis viņam ir piešķīris kādus labumus vai vienkārši samaksājis. Kvalitātei nāves spriedums ir faktu nepārbaudīšana, melu vai nepamatotu baumu publiskošana. Mediju degradē arī ir atkāpšanās no žurnālistikas materiālu veidošanas pamatprincipiem — vispusīguma, izteikšanās iespējas došanas visiem jautājumā iesaistītajiem, ziņu un viedokļu nošķīruma. Pat ja uzskaitījums izklausās triviāli, šāda veida kritēriju definēšana labāk palīdzētu sarakstu sastādīšanā. Tādu sarakstu, par kuriem ir iespējams diskutēt.

*Autors strādā Neatkarīgajā Rīta Avīzē. Publikācijā izteikts viņa personiskais viedoklis.

____________________

[1] http://politika.lv/temas/mediju_kritika/..

[2] http://politika.lv/temas/mediju_kritika/..

[3] http://www.politika.lv/temas/mediju_kritika/18285/

[4] http://www.diena.lv/lat/politics/hot/a-s-diena-mediju-redaktoru-atklata-vestule

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!