Raksts

Medības


Datums:
09. septembris, 2008


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


Medības ir eksistējušas jau no akmens laikmeta un visticamāk arī eksistēs vēl kādu laiku. Tomēr publiskajā diskursā ik pa laikam parādās negatīvi vērtējumi par medībām un to sociālo nozīmi. Sāra Peilina tiek gānīta par to, ka viņai iet pie sirds makšķerēšana un medības. ASV Austrumkrasta „[kaffe] latte intelektuāļi” rauc degunus: nu kā tā var, medīt taču ir tik vulgāri un vardarbīgi!

Tieši tā – Demokrātu „elitists” Kerijs patiešām nekad nebija redzēts ar bisi rokās, pat pašreizējais prezidenta kandidāts – wannabe Kenedijs – Obama neuzdrošinājās pozēt ar šaujamo. Man rodas nepārvarama sajūta, ka runa nav tikai par medībām kā tādām. Runa ir par ieročiem, kas vēl joprojām ir nozīmīgs jautājums ASV politikā – ierobežot vai neierobežot ieroču tirdzniecību. Nevar noliegt, ka ieroču industrijai ir spēcīgs lobijs un līdzšinējie mēģinājumi ierobežot ieroču tirdzniecību ir atdūrušies pret stingru protestu.

Tomēr vēl vairāk – ieroči daudziem, „ne-intelektuāliem” (jeb kā intelektuāļi teiktu – „anti-intelektuāliem”) ASV pilsoņiem asociējas ar brīvību – proti, 2. Konstitūcijas labojumu, kas dod ikvienam tiesības „turēt un nēsāt ieročus”. Pašaizsardzība un indivīda pašnoteikšanās, ir vēl divi aspekti, kuri jāmin šinī sakarā. Galu galā medības bija un vēl joprojām ir iztikas un peļņas avots. Daudziem medības asociējas ar tradīcijām, pagātni un savā ziņā arī ar raupju vīrišķību. Turklāt nebūt ne ASV vien. Šodien lasot konservatīvo zviedru laikrakstu „Svenska Dagbladet” varam iepazīties ar reportāžu no Zviedrijas ziemeļiem par piecpadsmit gadus vecā (!) Filipa Vīknera medību trofeju – 210 kilogramus smagu lāci:

„[Reportieris:] Kāda bija sajūta?

[Fīlips Vīkners:] Es taču esmu piedalījies [medībās] arī agrāk, bet šī bija pirmā reize, kad es drīkstēju nest ieroci un šaut. Nebija nekāda īpaša sajūta, bet šodien skolā daudzi domāja, ka tas ir forši.

[Reportieris:] Cik tuvu Tu biji [lācim]?

[Fīlips Vīkners:] Aptuveni 25 metru attālumā, tā kā varēja redzēt diezgan labi. Es trāpju viņam plaušās un tētis ar iešāva vienreiz, bet viņa šāviens trāpīja degunā.”

Diez vai ir tā, kā mums, intelektuālajiem eiropiešiem gribētos domāt, ka medības ir kaut kāds barbarisks atavisms no Neandertāles laikiem, kuru piekopj lauķi, kovboji un rednecks ASV. Zviedrijas ziemeļos medībās dodas lielākoties vietējie iedzīvotāji – varat saukt viņus par lauķiem, ja vēlaties. Zviedrijas dienvidos medībās dodas vietējā aristokrātija. Zviedrijas vidienē tie ir zemnieki, kuri regulāri apšauj vilkus, jo pēdējie noplicina fermeru ganāmpulkus. Un ASV jau ir viceprezidents, kurš medī – Diks Čeinijs. Manuprāt, tie, kas tik nikni reaģē uz Sāras Peilinas hobijiem, varētu paskaidrot, kādēļ viņiem nebija nekādas problēmas ar Čeiniju? Vai tas ir tādēļ, ka viņš bija vīrietis un vīriešiem “piedien” medības?

Varbūt, ka problēma ir mūsos, kas nav līdz šim tieši saskārušies ar medību tradīcijām?

Bet pavisam noteikti problēma nav jāmeklē ieročos – neba jau tie nogalina „pūkainus zvēriņus”, studentus un parastus garāmgājējus. To dara indivīdi. Un par to viņi ir arī atbildīgi.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!