Foto: Andrew Magill
Vides ministrija vēlas nevis atbildēt par gaisa aizsardzības pasākumu nodrošināšanu, bet tikai šos pasākumus koordinēt.
Vācietis Dīters Janeceks dzīvo Minhenē liela autoceļa tuvumā. Divus gadus pēc kārtas putekļu koncentrācijai gaisā pārsniedzot Eiropas Kopienā veselības aizsardzībai pieņemtās robežvērtības, viņš lūdza vietējai pašvaldībai rīkoties, lai situāciju normalizētu. Iestādes iebilda. Sākās tiesvedība, kura ar minhenieša uzvaru pērn beidzās Eiropas Kopienu tiesā[1].
Zinoši, argumentēti, pamatoti
Lietas būtība ir vienkārša. Autoceļš, pie kura dzīvo Dīters Janeceks, ir ar intensīvu transportlīdzekļu kustību. 2005. un 2006.gadā gaisā un, ticami, arī iedzīvotāju plaušās nonāca daudz putekļu. Putekļus vides politikas terminoloģijā sauc par cietajām daļiņām, kā arī klasificē pēc to aerodinamiskā diametra. Putekļu apzīmējums PM ir saīsinājums no angļu valodas particulate matter — proti, cietās daļiņas. Ja puteklītis mazāks, tas nonāks tālāk plaušās vai pat alveolās, un tāpēc tas arī ir kaitīgāks. Dīters Janeceks, visdrīzāk, zināja, ka konkrētam putekļu veidam — tiem, kas mazāki par 10 mikroniem (milimetra simtā daļa) un zinātniski sauktiem par PM10, Eiropas Savienības Gaisa struktūrdirektīvā, pamatojoties uz veselības apsvērumiem, ir noteikts robežlielums. Līdz ar to arī katra dalībvalsts un par gaisa kvalitāti atbildīgās amatpersonas — ierēdņi — vairs nedrīkst, vienkārši klusējot, noskatīties, kā pieaug astmas, onkoloģisko slimību, sirds un asinsvadu saslimšanas, kā arī spontāno abortu statistika, bet nupat jāsāk rīkoties, lai pilsētas būtu piemērotas ne tikai mehāniskajam transportam un „attīstībai”, bet arī iedzīvotājiem. Vismaz tā varētu sagaidīt.
PM10 ir apdraudējums cilvēku veselībai gan Vācijā, gan arī Latvijā. Dīters Janeceks nevis vienkārši cerēja, ka Minhenes pašvaldība, kas tik ļoti lepojas ar BMW, rīkosies, lai ierobežotu autotransportu vai arī labosies pēc pilsoņu un zaļo akcijām, bet gan ar motivētu iesniegumu vērsās savā vietvarā. Interesanti, ka Minhenes pašvaldība uzskatīja, ka iedzīvotājam nav tiesību vērsties pie vietējās varas, lai panāktu, ka tā sagatavo gaisa piesārņojuma samazinājuma plānu. Dīters Janeceks bija labs jurists, un te nu sākās pats interesantākais. Tiesvedībai progresējot, lieta nonāca Eiropas Kopienu tiesā un iedzīvotāja prasība tika apmierināta.
Valsts izvairās no atbildības
Par ko tas viss? Nu par to, ka Rīgā, un, ticami, arī citās pilsētās ar intensīvu autotransportu, piemēram, Daugavpilī un Jelgavā, vai arī pilsētās ar papildus lielu pārrobežu un rūpniecisko piesārņojuma ietekmi kā Liepāja, Saldus un Grobiņa, šīs pašas gaisa kvalitātes normas, iespējams, tāpat tiek regulāri pārsniegtas. Putekļu koncentrācija gaisā nedrīkst būt lielāka par Eiropas Gaisa struktūrdirektīvā minēto robežvērtību — 50 mikrogrami putekļu kubikmetrā.
PM10 jeb putekļaino dienu pārsniegumu skaits gadā nedrīkst būt lielāks par 35. Ja tas tāds ir, tad jābūt izvērtētam, pamatotam, finansētam un pārraudzītam gaisa rīcības plānam. Rīgai tāds plāns it kā ir, tikai par plānu to īsti saukt negribas, jo šim dokumentam naudiņu piešķīra ļoti taupīgi un arī rezultāti ir tādi — nekādi. Kā rāda gaisa monitoringa stacija (GMS), Rīgā, Kr.Valdemāra ielā 2006. un 2007.gadā bija 122 PM10 pārsniegumu dienas, bet Brīvības ielā 2006.gadā — 109 un 2007. gadā — 148 putekļu pārsniegumu dienas. Pagājušā gada pirmajos 10 mēnešos Valdemāra un Brīvības ielas GMS attiecīgi reģistrēja 98 un 117 pārsniegumu dienas. Savukārt Rīgas pašvaldības portāla gaisa piesārņojuma sadaļā atrodamas ziņas, ka „diennakts robežlielums (50 mg/m3, atļauti 35 pārsniegumi) 2008.gadā pārsniegts Kr. Valdemāra ielā 69 gadījumos un Brīvības ielā 90 gadījumos.” Te jāpiebilst, ka monitorings vairākus mēnešus nestrādāja.
Taču sniegtā informācija mums vienalga signalizē, ka putekļaino dienu skaits galvaspilsētas centrā ir nenormāli augsts — tas ir reizes četras lielāks par maksimāli pieņemamo, vadoties no starptautiski saistošiem veselības apsvērumiem. Piesārņojums, protams, ir liels arī citur Rīgā, īpaši tur, kur ir intensīva autotransporta satiksme, piemēram, Kalnciema un Daugavgrīvas ielā, 11. novembra krastmalā, Krasta un Maskavas ielā. Te arī sākas īstā problēma attīstītājiem. Kā tad tā — nevarēs neierobežoti palielināt kravu plūsmu uz ostu Daugavas kreisajā krastā? Kam tā zaļā Pārdaugava, ja ostā kravas jānogādā? Šobrīd šis temats ir īpaši aktuāls, jo tieši patlaban tiek lemts daudzu Pārdaugavas iedzīvotāju un namu vai, mūsdienīgi sakot, kopienu liktenis. To lemj Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā nu jau atjaunotā sastāvā, jo daļu vecā departamenta sastāva likumsargi ir noņēmuši no trases.
Vides ministrija par gaisa piesārņojuma pārkāpumu faktu katru gadu gatavo ziņojumus Eiropas Komisijai un turpina uzraudzīt pašvaldību, tostarp Rīgas domes neizdarītos darbus, bet visvairāk — pilnīgo negribēšanu ierobežot galveno gaisa piesārņojuma avotu galvaspilsētā — autotransportu ar iekšdedzes dzinējiem. Izvēle ir — vai nu daudz auto, vai nu tīrāks gaiss un labāka iedzīvotāju veselība. Situāciju Liepājā, piemēram, papildus apgrūtina arī piesārņojošie rūpniecības objekti. Interesanta ir Vides ministrijas nostāja — tā vēlas nevis atbildēt par gaisa aizsardzības pasākumu nodrošināšanu, bet tikai šos pasākumus koordinēt. Vismaz tā ierakstīts valdības noteikumu projektā par gaisa aizsardzību. Bet patiesībā ir vēl trakāk — mūsu valsts lūdz Eiropas Komisijai atļauju Latvijai ieviest vēlāk Gaisa struktūrdirektīvu. Tas nozīmē — direktīvas spēkā stāšanās aizkavēšanos vēl par vairākiem gadiem. Ja Eiropas Komisija apmierinās Latvijas lūgumu, tad PM10 pārsniegumu dienu skaitu vajadzēs ierobežot tikai no 2011. gada maija. Proti — netiks ne tikai adekvāti finansēti gaisa aizsardzības pasākumi, bet valsts Vides ministrijas personā varēs joprojām izvairīties no cīņas ar ietekmīgajām pašvaldībām, attīstītājiem, kvalificētiem advokātiem, bet — pats galvenais — varēs maksimāli ilgi atlikt iedzīvotāju veselības aizsardzībai noteikto pasākumu realizāciju un konkrētu un izmērāmu mērķu sasniegšanu.
Gaidot prāvu Latvijā
2005.gadā Rīgas pašvaldībā pietrūka tikai dažu balsu, lai, uzlabojot gaisa kvalitāti, par 72 000 latu iegādātos četras jaunas putekļu monitoringa stacijas, kas labāk ļautu aptvert gaisa piesārņojuma situāciju galvaspilsētā. 2005.gada 20.decembrī Rīgas domes sēdē pret to nobalsoja 21 domnieks. Valsts un pašvaldības iestādes par gaisa piesārņojumu zina, bet nav gatavas šo jautājumu risināt. Tikmēr transporta intensitāte pieaug, un līdz ar to palielinās arī ar sirds un asinsvadu slimībām, onkoloģiskajām saslimšanām un alerģijām sirgstošo skaits.
Politiķu kolektīvā bezdarbība, mūsu valstī (ne)risinot gaisa kvalitātes neapmierinošo situāciju lielajās pilsētās, ir patiesi šokējoša un, pēc autora domām, arī neētiska un ciniska. Kāpēc politiķi no laba prāta neko nedara, lai ierobežotu autotransportu un uzlabotu gaisa kvalitāti? Tranzītu cauri vecpilsētai būtu pavisam viegli ierobežot, piemēram, nosakot, ka stundu pēc iebraukšanas var izbraukt tikai pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem iebraukts. Vajadzētu arī paplašināt sabiedriskā transporta pārklājumu un kursēšanas biežumu, īpaši — piepilsētas vilcienus, nevis nezin kāpēc veidot pasažieru vilcienu sastāvus no četriem vagoniem, kad vairums iedzīvotāju atceras, ka vēl pirms gadiem 20 vilcieni kursēja krietni biežāk un vagonu bija krietni vairāk. Kāpēc ļauj aizbūvēt pilsētas zaļās zonas? Varbūt mums Rīgas domē vajag deputātus un amatpersonas, kas ir gatavi jau tagad mainīt aplamos lēmums?
Iespējams, viens no amatpersonu vienaldzības iemesliem ir tas, ka tik varenajā televizorā nerāda pret gaisa piesārņojumu īpaši jūtīgus iedzīvotājus un nepaskaidro, ka pat tikai mazliet tīrāks gaiss ir milzīga vērtība visiem, bet īpaši — šiem cilvēkiem. Autors pats pa īstam gaisa piesārņojuma lomu apzinājās tikai pēc tam, kad no konkrētiem cilvēkiem bija uzzinājis, kā viņi savu dzīvi pakārto gaisa piesārņojumam, jo to prasa šo cilvēku veselības stāvoklis. Pilsētas viņiem ir atvērtas tikai uz pāris stundām tikai noteiktās vietās un — tikai esot apbruņotiem ar medikamentiem. Medijiem ir milzīga loma šīs problēmas skaidrošanā, diemžēl gaisa piesārņojuma ietekme izpaužas individuāli un ilgākā laika posmā, tāpēc plašsaziņas līdzekļos to nemaz nav tik viegli atspoguļot. Nu labi — vairāk putekļainu dienu gadā, nu labi — logi netīrāki, nu labi — runā par onkoloģisko, sirds un asinsvadu saslimšanu statistiku, bet — nav jau konkrētu putekļu, ko parādīt, tāpēc svarīgi jautājumi, piemēram, televīzijā zaudē detektīvseriāliem.
Lai nu kā, bet, ja nu veselais saprāts nelīdz, tad arī mūsu valsts iedzīvotājiem ir sekmīgs precedents — minhenieša Dītera Janeceka lieta, kuras sprieduma rezolutīvajā daļā ir teikts: robežvērtību vai trauksmes sliekšņu pārsniegšanas riska gadījumā tieši skartajām personām ir jābūt tiesībām pieprasīt kompetentām valsts iestādēm izstrādāt rīcības plānu, lai panāktu, ka šīs iestādes veic pasākumus pret gaisa piesārņojumu.
Cerot uz kādreiz iedzīvotājiem un viņu veselībai draudzīgākām pašvaldībām, pagaidām reālajā dzīvē Latvijā mums atliek tikai gaidīt minhenieša lietai līdzīgu tiesvedību, ko varbūt būs rosinājis kāds Bolderājas vai Daugavgrīvas ielas iedzīvotājs.
_________________________
[1] Lieta C-237/07.