Raksts

Mazākumtautību bērni “latviešu” skolās – jautājumu vēl daudz


Datums:
22. februāris, 2005


Autori

Ināra Upeniece


Foto: Valda Kalniņa, AFI

Vēl pirms gadiem sešiem vai septiņiem gadiem bija vērojama tendence, ka mazākumtautību skolēni pārnāca uz latviešu skolu 5.–7. klasē, bet tagad arvien vairāk krievu, poļu, baltkrievu un čigānu bērnu jau ar pirmo klasi mācības uzsāk latviešu valodā. Skolu administrācija un pedagogi ir jaunu uzdevumu un problēmu degpunktā.

Vai ir uz pasaules kāds, kurš nav priecājies par varavīksni? Septiņas krāsas kopā veido kaut ko unikālu. Arī sabiedrība ir veidojums no atsevišķiem elementiem, daudzkulturāla kopiena. Cilvēki ierauga varavīksni, kad ir nolijis lietus – dabā ir noticis kaut kas likumsakarīgs un tajā pašā laikā īpašs. Vai lietus un negaiss šobrīd netuvojas arī vispārizglītojošajām skolām Latvijā, vai arī tieši otrādi – notiek tas, kam objektīvi jānotiek? Situācija valsts kopienā mainās un es vēlos dalīties savās pārdomās par mazākumtautību bērniem Latvijas skolās.

Mūsu pilsētā vēsturiski bija izveidojusies viena divplūsmu skola. Pilsētas dome 1994. gadā nolēma izveidot divas skolas – ar latviešu un krievu mācību valodu. Šobrīd visai pilsētas sabiedrībai ir sāpīgs jautājums – cik ilgi pastāvēs mazākumtautību skola, jo skolēnu skaits tajā sarūk ar katru mācību gadu. Skolā ar latviešu mācību valodu ienāk arvien vairāk krievu, poļu, baltkrievu, čigānu tautības skolēnu. Līdz ar to skolas administrācija un pedagogi ir jaunu uzdevumu un problēmu degpunktā.

Izvērtējot šo situāciju, skola mērķtiecīgi ir iesaistījusies divos vērienīgos projektos: ES Phare grantu programmas “Sabiedrības integrācijas veicināšana Latvijā” projektos “Čigānu bērns skolā: esi gaidīts” un “Skolas kā daudzkultūru demokrātiskas kopienas attīstība”. Ir pienācis laiks gan skolēniem un viņu vecākiem, gan pedagogiem ne tikai apzināties faktu, ka mēs visi esam vienlīdzīgi, taču ne vienādi, bet arī augstu vērtēt un pozitīvi apstiprināt atšķirības. Visiem jāiemācās izprast un pieņemt dažādo, nepazaudējot savu nacionālo, lai pilnvērtīgi dzīvotu un radītu šajā sabiedrībā, kā arī nenobītos un spētu būt citas sabiedrības pilnvērtīgiem locekļiem.

Visemocionālākie skolas kolektīvam ir katra jaunā mācību gada pirmie mēneši, jo skolā ienāk pirmklasnieki. Mazi cilvēciņi ar iekšēji un ārēji jaušamu satraukumu un neziņu, kā arī ar milzum lielām cerībām. Dubultā šīs emocijas skar vecākus. Latviešu ģimenēs nepastāv jautājums, uz kuru skolu doties (pilsētā ir tikai viena skola ar latviešu mācību valodu), bet ģimenēs, kurās latviešu valoda neskan, ir jau notikusi pirmā lielā izšķiršanās. Aptaujājot vecākus, kas savus bērnus pieteikuši latviešu skolā (tā mūsu skolu visi pilsētā sauc), parādās viņu izvēles būtisks arguments – mēs domājam par savu bērnu nākotni. Es patiesi šaubos, vai kaimiņskolas audzēkņu vecākiem nerūp viņu bērnu likteņi, drīzāk viņi nav pārliecināti, ka bērns spēs pilnvērtīgi apgūt mācību vielu un pašizpausties, baidās, ka bērnam var veidoties arī psiholoģiskas problēmas.

Vēl pirms sešiem vai septiņiem gadiem bija vērojama tendence, ka skolēni pārnāca uz latviešu skolu 5.–7. klasē. Pašreiz aina ir cita, arvien vairāk mazākumtautību bērnu jau ar pirmo klasi mācības uzsāk latviešu valodā.

Mūsu skolā ir desmit sākumskolas klases, tajās mācās 189 skolēni, no kuriem 38 ir cittautieši. Šis skaitlis pieaug, tāpēc izzinām situāciju un mēģinām rast risinājumus problēmām, vislielāko uzsvaru liekot uz sākumskolu.

Aptaujājot desmit sākumskolas klašu audzinātājus, redzam, ka 1. klasē darbā ar cittautiešu bērniem raksturīgākās problēmas ir

  • valodas prasme (pamatā krievu valodā runājošiem bērniem);
  • mācību piederumu trūkums (pamatā čigānu tautības bērniem);
  • lēnāks darba temps;
  • pareizrakstība.

Vairums pedagogu atzīst, ka otrajā un trešajā mācību gadā daļa problēmu vairs nav aktuālas, jo jau no pirmās mācību dienas 1. klasē darbā iesaistās arī atbalsta personāls (logopēds, sociālais pedagogs un, pēc vecāku pieprasījuma, skolas psihologs).

Aptaujā redzams, ka mācību stundu laikā 6 audzinātāji ir pārgājuši uz krievu valodu, lai palīdzētu bērnam saprast kādu jēdzienu. Viena skolotāja nekad nav pielietojusi savas krievu valodas prasmes, bet latviešu valodā citiem vārdiem vienkāršāk skaidrojusi vēlreiz. Ir bijušas iebildes no vecāku puses, ka stundas laiks valsts skolā paredzēts vielas izklāstam latviešu valodā. Ko iesāktu, ja mūsu skolā ienāktu angļu vai somu valodā runājoši bērni?

Mācību process skolā ir organizēts tā, ka periodiski skolēni saņem vērtējumu – savas izaugsmes apliecinājumu. Uz jautājumu: “Vai izliekot vērtējumu, ņemu vērā skolēna etnisko piederību?” atbildes ir viennozīmīgas: “Neņemu vērā”. Taču vairāki skolotāji uzreiz sāk skaidrot situāciju, ka ikdienas “mazajos” vērtējumos ņem vērā bērna individuālos izaugsmes rādītājus, salīdzinot bērnu pašu ar sevi, nevis pielietojot vispārējos kritērijus.

Uzticot sabiedriskos pienākumus, rosinot darboties skolēnu pašpārvaldē, interešu izglītībā, valodu atšķirības netiek ņemtas vērā.

Vairums skolotāju uzskata, lai aktualizētu cittautiešu skolēnu kultūras iezīmes, nav nepieciešami pasākumi konkrētas tautības pārstāvjiem, tie varētu būt pasākumi, aktivitātes visam skolas kolektīvam, izceļot kopīgo un atšķirīgo, mācoties ar to sadzīvot. Skolā vadu krievu sarunvalodas interešu izglītības programmu un 2. pusgadā pulciņa dalībnieki parasti dodas pie sākumskolas bērniem ar priekšnesumiem. Prieks noskatīties, kā atplaukst cittautiešu bērni, jo viņi uztver priekšnesuma saturu, var uzminēt mīklas un parādīt sevi klases biedriem pilnīgi “jaunā gaismā”. Skolas “Popielas” konkursā piedalās arī kaimiņskolas audzēkņi, skan krievu izpildītāju dziesmas.

Viens no svarīgiem faktoriem ikviena bērna veiksmīgai ienākšanai skolā ir klases audzinātāja sadarbība ar skolēna vecākiem. Visbiežāk uzdotie ir vecāku jautājumi par bērna sekmēm, vai bērns tiek līdzi saviem klases biedriem, kā palīdzēt. Dažkārt vecāki lūdz pārtulkot terminus, uzdevumus krievu valodā, bērnu vairāk iesaistīt dažādās aktivitātēs, pastrādāt ar bērnu individuāli pēc stundām. Lūdz skolotāju veikt ierakstus dienasgrāmatā krievu valodā. Skolotāji ir ievērojuši, ka čigānu tautības vecāki parasti neizrāda interesi par bērnu mācību darbu. Pamatā skolotāji atsaucas vecāku lūgumiem.

Ir ģimenes, kurās vismaz viens no vecākiem vai vecvecākiem runā latviešu valodā un spēj sekot līdzi bērna izaugsmei. Taču ir gadījumi, kad vienīgais latviešu valodas nesējs ģimenē ir bērns. Šādas situācijas, kad bērns darbojas kā tulks, pārrunu vadītājs, var novest pie lomu maiņas ģimenē, kad, iespējams, var zust cieņa pret vecāku autoritāti un var rasties komunikācijas plaisa. Pagaidu risinājumu šādām situācijām skolā esam raduši, jo visi sākumskolas skolotāji labi runā krievu valodā un ir spējīgi pilnvērtīgi sarunāties ar vecākiem.

Deviņi skolotāji atzīst, ka sadarbībā ar cittautiešu skolēnu vecākiem nebūtu ieteicamas atšķirīgas darba formas, vienīgi biežāk jātiekas individuāli. Viens audzinātājs ierosina organizēt speciālas lekcijas, apmācības, lai vecāki apgūtu valodu, iepazītos un izprastu latvisko kultūru. Pašreiz strādājam pie pieprasījuma izzināšanas. Ja būs vecāku vēlmes, tad sadarbībā ar pašvaldību meklēsim risinājumus.

Astoņi klašu audzinātāji atzīst, ka nav vērojama tendence cittautiešu skolēnu vecāku mazākai aktivitātei klases vai skolas pasākumos. Skolas padomē no 30 vecākiem 7 nav latvieši. Tas nekad īpaši nav uzsvērts, jo jau ar 1. klasi visiem ir vienādas tiesības un pienākumi. Protams, sabiedrībā valdošie stereotipi un mīti ir vērojami arī skolā, tieši tāpēc kā vienu no galvenajiem uzdevumiem audzināšanas darbā redzam veicināt bērnos izpratni par daudzveidību, tās novērtēšanu un atzīšanu.

Man interesantas likās skolotāju atbildes uz jautājumu, vai un kādi pasākumi skolā būtu jāveic, lai cittautieši adaptētos skolas vidē. Daudzi atbildēja, ka nav saskārušies ar šādām problēmām, ka bērni veiksmīgi ienāk klases un skolas kolektīvā. Vai tiešām tik vienkārši? Situāciju vēl pētīsim. Citi skolotāji ierosina aktivizēt sadarbību ar vecākiem, vairāk iesaistīt bērnus dažādos pasākumos. Daži uzskata, ka pietiek ar skolas organizētajiem adaptācijas pasākumiem visiem skolēniem, kas jau tiek veikti katra mācību gada sākumā. Viens skolotājs adaptācijas pasākumus cittautiešu bērniem uzskata par “ķeksīša” aktivitāti. Skolotāja, kas šajā mācību gadā ir iesaistījusies projektā “Čigānu bērns skolā: esi gaidīts” raksta tā: “Skolotāji varētu iepazīties ar cittautiešu tradīcijām, dzīves uztveri, lai veidotos sekmīgāks kontakts ar šiem skolēniem un viņu vecākiem”.

Ļoti ceru, ka šī mācību gada noslēgumā, kad abu iepriekš minēto projektu darba grupas būs iepazīstinājušas visus kolēģus un skolēnus ar daudzkultūru izglītības nostādnēm, skolā un arī mūsu pilsētā gaisotne būs cita, varavīksne iemirdzēsies! Pagaidām neatbildētu jautājumu vēl ir daudz.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!