Referāts diskusiju ciklā par mazākumtautību izglītības reformu" 2004. gada 3. jūnijā
E. Levits jau 1997. gadā skaidroja Satversmes 1. panta nozīmi un šī raksta atskaites punkts būs dažas viņa tēzes. Tādējādi Levits teica, ka “Satversme ir jāinterpretē dinamiski tajos gadījumos, kuros ar šīs pieejas palīdzību iespējams paātrināt [Latvijas tiesību sistēmas] virzību uz rietumu (kontinentālās Eiropas) tiesību loku”.[1] “Demokrātijas jēdziens Satversmes 1. pantā ir t.s. funkcionālais juridiskais jēdziens. Tā saturs atklājams tikai izzinot, izprotot un normatīvi nosakot funkciju, ko šāds jēdziens apzīmē. … Gavenie principu atzari, kas ir attīstīti no juridiskā jēdziena demokrātija, attiecas uz sabiedrības līdzdalību publisko lēmumu pieņemšanā (it sevišķi vēlēšanām), publiskās varas dalīšanu (ar parlamenta prioritāti) un savstarpēju uzraudzību, publiskās varas pakļautību tiesībām (t.i., tiesību prioritāti jeb virsvadību – rule of law), cilvēka cieņu un vienlīdzību, indivīda subjektīvām tiesībām pret publisko varu, it sevišķi cilvēktiesībām, specifiskiem tiesiskas valsts principiem (it sevišķi samērīguma principu un uzticības principu), sociālo solidaritāti”.[2] Demokrātijas jēdziens tādējādi attiecas gan uz lēmumu pieņemšanas procesu, gan pamatvērtībām demokrātiskā valstī.
Jautājums, uz kuru ir jāmēģina sniegt atbilde gan pēdējo mēnešu Latvijas aktualitāšu, gan šodienas diskusijas kontekstā, ir sekojošs: Vai Satversmes 1. pants sevī ietver konkrētus principus attiecībā uz vairākuma un mazākumgrupām piederošo personu attiecībām Latvijā?
Uzreiz ir jāatzīst, ka, meklējot atbildi uz šo jautājumu, ir grūti izvēlēties, vai sākt ar procesu, vai tiesībām? Lai arī diskusijas mērķis ir runāt par lēmumu pieņemšanas procesu šo attiecību kontekstā, tomēr ir jāatzīst, ka nevar nonākt līdz šim jautājumam, ja puses nav vienojušās par vairākām svarīgām lietām, kā piemēram, kas ir procesa subjekti vai arī kas tiek saprasts ar cilvēka cieņu un vienlīdzību vairākuma-mazākuma kontekstā. Vienkāršāk visus šos jautājumus varētu pārfrāzēt šādi: Vai demokrātiskas valsts modelis Latvijā atzīst mazākumgrupu (minoritāšu) esību un tiesības? Šeit būtu vērts sniegt nelielu piezīmi, ka šis jautājums ir tikpat aktuāls un nav vienkāršs ne tikai Latvijas demokrātijai, bet daudzām Eiropas demokrātijām. Ir ļoti dīvaini redzēt to, kā ļoti cienījamas demokrātijas pie šīs tēmas pacelšanas kļūst nesaprotamas.[3]
Atbildot uz jautājumu par mazākumgrupu tiesībām kā Latvijas demokrātijas sastāvdaļu, ir vērtīgi paskatīties, vai Eiropas Padome, kuru veido demokrātiskas valstis vai valstis, kas ir apņēmušās kļūt par tādām, ir definējusi savu nostāju jautājumā par mūsdienīgu demokrātijas izpratni. Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija preambulā nosaka, ka: ”…lielās pārmaiņas Eiropas vēsturē apliecinājušas, ka mazākumtautību aizsardzība ir nozīmīgs faktors stabilitātes, demokrātiskas drošības un miera nodrošinājums …”. “…[P]lurālai un patiesi demokrātiskai sabiedrībai ir ne tikai jāciena katras mazākumtautībai piederošas personas etniskā, kultūras, lingvistiskā un reliģiskā identitāte, bet jārada apstākļi, kas ļautu paust, saglabāt un attīstīt šo identitāti”.[4] Eiropas Cilvēktiesību tiesai arvien biežāk nākas saskarties ar sūdzībām, kas saņemtas no mazākumgrupām piederošām personām vai pašas grupas, par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumiem. Tā nesenā lietā Gorzelik un citi pret Poliju tiesa apstiprināja, ka “cieņa pret mazākumgrupām ir demokrātiskas sabiedrības sine qua non priekšnoteikums …”.[5] Šajā lietā tiesa tomēr nevarēja konstatēt, ka Polija būtu pārkāpusi Konvenciju, jo tā nesatur mazākumgrupas definīciju, tāpat kā, tiesasprāt, arī citi starptautiskie instrumenti šādu definīciju nesatur.[6] Tomēr tiesa uzskatīja par nepieciešamu konstatēt, ka Silēziešiem – prasītāji lietā – ir visas citas iespējas uzturēt savu identitāti, kultūru utt., kas nebija prasības priekšmets. Tādējādi principiālā demokrātijas jēdziena izpratnes līmenī mūsdienu Eiropa atzīst mazākumgrupas un to tiesības. Jautājumi rodas jau konkrētākā demokrātijas principa īstenošanā šajā kontekstā. Latvijai kā Eiropas Padomes dalībvalstij, kurai ir saistoša Eiropas Cilvēktiesību konvencija un kura nevar darboties pretrunā ar Vispārējās konvencijas principiem un mērķiem ir jāpieņem šeit izklāstītais demokrātijas jēdziens un atbilstoši jāpiemēro Satversmes 1. pants. Skatot 1. pantu kontekstā ar 89., 91. un 114. pantiem, ir skaidrs, ka Satversme atzīst un ciena mazākumgrupas un to tiesības.[7]
Kā jau tika minēts Latvijā strīds nav par principiālu mazākumgrupu esības un tiesību atzīšanu, bet gan par konkrēto tiesību būtību un robežām (tiesības uz valodu, izglītību, identitāti, kultūru). Šajā kontekstā Satversmes 1. panta procesuālais aspekts, kas sevī ietver sabiedrības līdzdalību publisko lēmumu pieņemšanā, kļūst īpaši noderīgs. Kāds ir šīs līdzdalības saturs un robežas?
Jebkurā tiesību sistēmā būs situācijas, kad tiesību norma tiks saprasta dažādi. Parasti šādu strīdu atrisina tiesa. Tomēr tiesas process nav vienīgais veids, kā nonākt pie vienošanās. Demokrātiska valsts un tiesību sistēma sniedz daudzas un dažādas iespējas. Demokrātijas jēdziens pasaka priekšā procesu, kas rezultātā noved pie pusēm pieņemama kompromisa, nodrošinot mieru un stabilitāti sabiedrībā. Ir vietā analoģija ar starptautisko tiesību īstenošanas procesu, kura pamatmērķis ir miera nodrošināšana pasaulē. Zināms, ka praksē valstis nav vienlīdz spēcīgas un ietekmīgas. Ja nebūtu starptautisko tiesību sistēmas, kas nosaka valstu suverēno vienlīdzību, pasaulē dominētu dažas, kamēs mazās un vājās valstis pakļautos stipro un lielo gribai. Starptautiskās tiesībās bieži ir situācijas, kad valstu viedokļi par juridiskiem principiem atšķiras. Tomēr starptautisko tiesību sistēma to kompensē ar procesa un procedūru esamību, kuru izmantošanas rezultātā valstīm ir iespējams vienoties par situācijas juridisku izvērtējumu. Praktiski visas valstis šajā prcesā ir piedalījušās, vairākums tomēr pieņem lēmumu, ja vien citādi nav noteikts ar normu palīdzību jau iepriekš; mazākumam (to starpā var būt viena vai divas lielas valstis) ir jāpakļaujas vairākuma viedoklim. Protams, ka šī ir vienkāršota starptautiskā procesa skice, jo politika un intereses ir būtisks šī procesa elements. Tomēr šī mehānisma pamatelemnti ir noderīgi, lai iezīmētu līdzdalības saturu nacionālajā līmenī.
Visu pušu vienlīdzīgas līdzdalības elements ir ļoti svarīgs. Pie kam, jo plašāka viedokļu pārstavība, jo lielāka procesam autoritāte un leģitimitāte. Līdzdalības formas arī ir visdažādākās, sākot ar apaļiem galdiem un beidzot ar interešu grupām valsts un pašvaldību iestādēs. Šajā sakarā izdomai nav robežu (EDSO Lundas rekomendācijas var but noderīgas). Kā ir teicis atzīts mūsdienu domātājs, “sabiedrības veselību, tās labklājības līmeni nosaka idejas, kuras tiek īstenotas ikdienā sabiedrības pašveidošanās procesā”.[8] Līdzdalība ir sabiedrības pašveidošanās nepieciešams elements, demokrātijas būtiska izpausmes forma, kas sekmē lēmumu pieņemšanas caurskatāmību. Tā ir politiskās kultūras un lojalitātes veidošanās nepieciešams elements, kas īpaši svarīgs etniski plurālās jaunās demokrātiskās sabiedrībās.
Kādas ir robežas līdzdalībai? Varētu teikt, ka Satversmes normas un principi un vairākuma galīgais lēmums ir šīs robežas. Kā var redzēt vairākuma lēmumu ierobežo pati Satversme, jo jebkurš lēmums, kas ir tai pretrunā var nonākt tiesas sistēmā vai pat starptautiskās instancēs. Bet šajā stadijā jau atkal nonākam pie sarunas par tiesību, īpaši, cilvēktiesību un mazākumtiesību satura un robežām. Atgriešanās pie tiesībām pēc būtības ir dabīga, jo demokrātijas procesuālais aspekts nedarbojas atrauti no citiem pamatprincipiem, piemēram, tiesību virsvadības principa.
Sasummējot, tas, uz ko aicina šis raksts, ir efektīvu līdzdalības formu viedošana mazākumgrupām aktuālu jautājumu risināšanā. Viens no pirmajiem jautājumiem, kuru būtu nepieciešams izdiskutēt ir Satversmes 91. un 114. pantu saturs un robežas tiesību uz izglītību kontekstā.
______________________________
* Ņemot vērā turpinošās diskusijas valstī par to, kas ir un kas nav minoritāte vai mazākumtautība, autore lieto neitrālo un visaptverošo terminu ‘mazākumgrupa’. Tā var būt gan etniska, gan lingvistiska vai reliģiska.
** Autore ir Eiropas Savienības pamattiesību neatkarīgo ekspertu grupas eksperte.
______________________________
[1] E. Levits, “Tiesību normu interpretācija un Satversmes 1. panta demokrātijas jēdziens”, Cilvēktiesību Žurnāls, # 4, 1997, 63. lpp.
[2] Ibid., 64.lpp.
[3] Francijas piemērs vairākuma ir jau zināms. Vācija un pat Zviedrija nav izvairījušās no kritikas šajos jautājumos. Skat. piem. Eiropas Savienības pamattiesību neatkarīgo ekspertu grupas ziņojumu par 2003. gadu ES dalībvalstis http://europa.eu.int/comm/justice_home/cfr_cdf/doc/synthesis_report_2003_en.pdf
[4] Tulkojumu latviešu valodā skat. Cilvēktiesību Žurnāls, # 7/8, 1998, 167 lpp. et seq.
[5] Gorzelik and Others v. Poland (Application No. 44158/98), Judgment of 14 February 2004, para. 68.
[6] Šāds tiesas viedoklis jau ir saņēmis daudz kritikas un diskusijas par šo spriedumu turpināsies.
[7] Par to, kas ir mazākumgrupa Latvijā un kādas ir to minimālās tiesības skat. I. Ziemele, “Mazākumgrupu tiesiskās aizsardzības nodrošināšana Latvijā: dažas mācību stundas Eiropai”, Likums un Tiesības, 3. sējums, nr. 10 (26), Oktobris, 2001, 290. – 298. lpp.
[8] P. Allott, The Health of Nations. Society and Law between the State, Cambridge University Press, 2004, x.