Raksts

Maza kašķīga tauta un liela kašķīga minoritāte


Datums:
23. septembris, 2003


Autori

Sergejs Kruks


Foto: E.Rudzītis © AFI

Latviešu prese apkalpo politisko un ekonomisko eliti, bet krievu presei, spriežot pēc tās satura, tāda klienta nav. Tādējādi, orientācija uz populismu ir mēģinājums uzrunāt depolitizēto auditoriju kā patērētāju

Referenduma rezultāti kārtējo reizi komentētājiem ļāva runāt par krievu preses negatīvo ietekmi uz sabiedrības viedokli. Vispirms gan būtu jāatbild uz jautājumu par vistu un olu: vai prese rada sabiedrības viedokli formulējošo publisko sfēru, vai tomēr otrādi. Pret pirmo versiju liecina internets, kuram Latvijā nav izdevies izveidot no tradicionāliem medijiem atšķirīgu un vērā ņemamu “krievu” diskusiju lauku. Tātad, problēma nav tikai un vienīgi medijā. Laikraksts nav publiskās sfēras aizvietotājs, šī sfēra ir kāda cita sociālā institūcija. Šajā rakstā centīšos ieskicēt sabiedrības viedokli veidojošos faktorus un to, ko krievu avīžu teksti varētu liecināt par nelatviešu sabiedrības uzbūvi.

Krievu avīzes nav viendabīgas, tas apliecina arī “krievu” sabiedrības daudzveidību. Teļegraf ir mērens, Vesti Segodņa ir izteikti dzeltena un populistiska. Konkurences iespaidā ar dzelteno Vesti arī Čas ir daudz atturīgāks. Latviešu diskursā, savukārt, “krievvalodīgie” tiek uztverti drīzāk kā homogēns veidojums, jo tradicionāli tiek akcentēta etniskā identitāte. No krieva tiek prasīts vispirms iemācīties spēlēt balalaiku, jo etniskā identitāte esot sociālās identifikācijas pamats. Pat naturalizējoties, viņš vispirms kļūst par “jaunpilsoni” – atšķirīgu pēc definīcijas un vēl joprojām nemākulīgu. Taču krieviem specifisku etnisku interešu, kas veicinātu sociālo solidaritāti, nav. Citas sociālās, politiskās, ekonomiskās intereses ir kopīgas ar latviešiem, bet šajos jautājumos dalībnieku etniskā piederība kļūst par manipulācijas instrumentu. Proti, ja šīs intereses ir pretrunā ar valdošās elites interesēm (tās intereses, savukārt, vienmēr ir pareizas un tāpēc nav apspriežamas), tad viedokļa nesējs tiek definēts etniskajos terminos un izslēgts no politikas kā ļaunais svešinieks. Ja šādas intereses sakrīt, tad etniskais faktors netiek iztirzāts. Sausā atlikumā paliek tikai krievu nedarbi.

Kādi ir saskarsmes punkti? Krievu avīžu tekstos krīt acīs patērētāju sabiedrības vērtības. Latviešu un krievu prese līdzīgi uzrunā lasītāju kā patērētāju. Vesti bez ierastā dzēlīguma raksta par masu kultūras norisēm, atreferē politiskos un biznesa pseidonotikumus. Šādu PR materiālu nekritiska reproducēšana liecina par skaidri definētas neatkarīgās žurnālistiskās pozīcijas neesamību. Tā, visai detalizēti, ar komplimentiem un bijību pret valsts varu Vesti (19.09.2003.) apraksta Repšes un Paksa lidināšanos ar helikopteri.

Taču masu kultūras integrējošās iespējas latviešu politiķi nav novērtējuši. 20. gadsimta kreisā kritika un labējā apoloģētika demonstrēja masu kultūru kā balstu kapitālismam un valsts ideoloģijai. Iespaidīgākais mūsdienu “opijs tautai” ir televīzija. Latvijas likumdevēja noteiktie valodas lietošanas ierobežojumi gan padarīja par neiespējamu šīs institūcijas izmantošanu sociālās pārvaldes procesā.

Racionālā valoda piemīt arī publikācijām par ekonomiku. Tā ir sfēra (nevis politika), kurā visdrīzāk sastapsim krievu avīžu lasītājus. Tātad lietas, kas tieši skar lasītāju intereses, viņu līdzatbildību par lemšanu, kur ir daudz uzskatamāks ieguvumu un zaudējumu aprēķins, maina runas tonalitāti. Tas ir, ja problēma skar lasītāja taustāmās, privātās intereses, laikraksts sāk pildīt publiskā politiskā komunikatora funkcijas. Neaizmirsīsim, ka publiskās sfēras koncepcijas autors filozofs Jirgens Habermass apgalvojis, ka tieši buržuā – cilvēks, kurš apzinās savas privātās intereses, – rada pilsoni, kurš cenšas samērot šīs intereses ar citu sabiedrības locekļu interesēm.

Krievu un latviešu diskursu domstarpību centrā šobrīd ir skolu reforma. Uzskatu, ka šī problēma jau sen ir pārtapusi par varas attiecību kārtošanu, bet nav saistīta ar izglītības problēmas risināšanu. Abas puses ir gatavas kašķēties, lai demonstrētu varu savā nepiekāpībā. Krievi rīko masu protesta akcijas, zinot, ka tas pievērsīs mediju uzmanību un sakaitinās varu. Vara sakaitinājumu neslēpj. Galu galā, notikuma dramatizēšana piesaista auditorijas uzmanību un rada tik nepieciešamo iekšējā ienaidnieka tēlu. Aizvainojošo vārdu un virsrakstu skaits palielinās publikācijās, kas ir veltītas tieši šai tēmai, jo īpaši daudz avīzē Vesti.

Visbeidzot, īsumā ieskicēšu, kas ir kopīgs vai atšķirīgs vietējai krievu un latviešu žurnālistikai. Runājot ar latviešu žurnālistiem, bieži dzirdu aizrādījumus par krievu žurnālistikas kliedzošo neprofesionalitāti. Domāju gan, ka problēmas pamatā ir Latvijā dominējošais uzskats, ka žurnālistika ir tikai un vienīgi tirgus dalībniece un tai nav īpašas sociālas atbildības. Atšķirību rada tas, ka latviešu prese apkalpo politisko un ekonomisko eliti, bet krievu presei, spriežot pēc tās satura, tāda klienta nav. Tādējādi, orientācija uz populismu ir mēģinājums uzrunāt depolitizēto auditoriju kā patērētāju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!