Foto: Igor Trepeshchenok

Tas, cik strauji un veiksmīgi attīstīsies Āfrika, ir atkarīgs no donoru pārdomātas ilgtermiņu politikas.

Ar šo publikāciju sākam rakstu sēriju par attīstības sadarbību un attīstīto valstu palīdzību Āfrikai. Reizi nedēļā lasītājus iepazīstināsim ar Edgara Skvarika klātienes vērojumiem, kā Āfrikā tiek izlietota donoru nauda un kādi iecerētie mērķi tiek vai netiek sasniegti.

Āfrika ir nabadzīga, tāpēc ir tikai loģiski, ka tai nepieciešama mūsu palīdzība.
Pēdējo piecdesmit gadu laikā Rietumvalstu palīdzības programmu ietvaros ir izlietoti vairāk nekā 2 triljoni dolāru, no kuriem lielākā daļa piešķirta Āfrikai. Diemžēl liela daļa Āfrikas iedzīvotāju joprojām dzīvo lielā nabadzībā. Tas nozīmē tikai vienu — līdzšinējā palīdzības programma nedarbojas, kā iecerēts, un kļūdījušies esam mēs, nevis viņi.

Vajadzīga vienota ES politika

Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žozē Manuels Barrozu 2008. gadā izteica bažas, ka „bez Eiropas palīdzības, var neīstenoties Apvienoto Nāciju mērķis uz pusi samazināt nabadzību pasaulē.”[1] Pēdējos desmit gados Eiropas Savienība (ES) un tās dalībvalstis kopš 2005. gadā pieņemtā Eiropas konsensa attīstības jomā ir dubultojušas savu oficiālo attīstības palīdzību. [2] ES ir pasaules lielākais donors — tās palīdzības apjoms sasniedz 55% no visas pasaules sniegtā atbalsta. Tāpat ES atbalsta programmu efektīva koordinācija ir ES un tās dalībvalstu juridisks pienākums. Tomēr 2010. gada Ģenerālās Asamblejas augstākā līmeņa plenārsēdē vairāku pasaules valstu vadītāji atzina, ka Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā ir gūti panākumi, bet progress nav viendabīgs. Valstis labprāt uzsver, ka, pateicoties palīdzības programmām, miljoniem cilvēku nedraud bads, bet tiek noklusēts, ka tas palielina Āfrikas valstu atkarību no donoru naudas.

Eiropas Revīzijas palātas nesen publiskotajā īpašajā ziņojumā ES attīstības palīdzība pamatizglītībai Subsahāras un Dienvidāzijas reģionā ir paustas bažas, ka ES palīdzība ir sasniegusi pamatmērķus, taču — mazākā apjomā, nekā plānots. Tāpat palāta atzīst, ka par spīti ievērojamajam progresam tomēr tikai 45% no noteiktajiem mērķiem ir veiksmīgi sasniegti. Piemēram, mērķis nodrošināt pamatizglītību visiem bērniem ir sasniegts tikai daļēji, un progress ir pārāk lēns, lai to sasniegtu līdz 2015. gadam.[3]

Pagājušā gada novembrī EK Attīstības politikas ģenerāldirektorāts publicēja Zaļo grāmatu, kuras mērķis ir sākt diskusiju, kā ES var uzlabot un atbalstīt jaunattīstības valstu centienus paātrināt progresu ceļā uz TAM mērķu sasniegšanu.[4] ES attīstības komisārs Andris Piebalgs 11. februārī savā runā uzsvēra Zaļās grāmatas nepieciešamību un atzina, ka savā ziņā ES dalībvalstis ir izgāzušās. „Kā sadarbības partneri, piemēram, Āfrika mūs var uztver nopietni, ja piecpadsmit vai vairāk dalībvalstis strādā ar ierobežotiem resursiem, pārāk daudz laika veltot koordinācijai?” retoriski jautāja Piebalgs. Ir nepieciešama vienota ES politika Āfrikas jautājumos, lai īstenotu plaša mēroga ietekmi.[5]

Sliktāk nekā Eiropā pēc kara

Pirmais ES un Āfrikas samits norisinājās 2000. gadā Kairā. 2005. gada decembrī Eiropas Padome pieņēma ES stratēģiju Āfrikai, un tā bija pirmā Eiropas politiskā rīcība, lai izveidotu platformu un uzlabotu darba koordināciju un ES politikas virzienu un instrumentu saskaņotību attiecībā uz Āfriku.

Liela nozīme Āfrikas neatkarībai no palīdzības programmām ir tirdzniecības līgumiem ar sadarbības partnervalstīm vai blokiem. Lielākā daļa Āfrikas tirdzniecības notiek ar valstīm ārpus Āfrikas, diemžēl nepietiekamie infrastruktūras savienojumi neļauj valstīm izdevīgi sadarboties. Kā norāda ekonomiste Dembisa Moijo (Dambisa Moyo), 1996. gadā kopējais tirdzniecības rādītājs bija 40%, bet līdz 2008. gadam tas nokritās līdz 26% atzīmei.[7] Tomēr ir pārsteidzoši, ka par spīti ekonomiskajai krīzei Āfrikas valstu ekonomiskā situācija nav īpaši pasliktinājusies. Tas lielā mērā bijis iespējams, pateicoties atsvešinātībai no pasaules tirgus notikumiem, izņemot to, ka Āfrikas attīstību ietekmē pārtikas cenu kāpums.

Un tomēr ES panākumu saraksts Āfrikā ir ievērojams. Pateicoties EK atbalstam, kopš 2004. gada vairāk nekā 9 miljoni skolēnu ir uzņemti sākumskolā. Komisija ir palīdzējusi izveidot 148 skolas un 1150 skolas ir spējusi nodrošināt ar informācijas tehnoloģijām, kā arī apmācīt vairāk nekā 720 000 sākumskolas skolotāju. Pateicoties veiksmīgai dalībvalstu sadarbībai, ir novērsti vairāk nekā 5,4 miljoni priekšlaicīgas nāves gadījumu, kā arī vairāk nekā 5 miljoni bērnu ir vakcinēti pret bērnu masalām. Kopš 2004. gada vairāk nekā 31 miljonam cilvēku ir pieeja tīram dzeramajam ūdenim. [8] Tas ir īpaši nozīmīgs ieguvums, ņemot vērā faktu, ka atsevišķās Āfrikas valstīs sievietes ūdens sagādei dienā velta vidēji piecu stundu ilgu gājienu. Minētais ir viens veids, kā vienlaicīgi cīnīties ar vairākām problēmām. Īsāks ūdens sagādes laiks ļauj meitenēm apmeklēt skolu katru dienu, nebaidoties no nepārcelšanas nākamajā klasē.

Lai cik spoži neizskatītos ES panākumi, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) publicētajā dokumentā ir redzams, ka likt lielas cerības uz TAM sasniegšanu līdz nospraustajam mērķim 2015. gadā, ja vien netiks pārdomāta līdzšinējā stratēģija, mēs nevaram. [9] Tas, cik strauji un veiksmīgi attīstīsies Āfrika, ir atkarīgs no donoru pārdomātas ilgtermiņu politikas, sadarbības ar valdībām, uzņēmumiem un nevalstiskajām organizācijām. Pirms piecdesmit gadiem ASV ar Māršala plāna palīdzību palīdzēja kara nomocītajai Eiropai, iepludinot tajā gandrīz 13 miljonus dolāru. 2005. gadā Gordons Brauns, tā laika Lielbritānijas finanšu ministrs, aicināja ieviest „Māršala plānu” Āfrikā, dubultojot palīdzības apjomus, atceļot aizņēmuma procentus un izveidojot antikorupcijas plānu.[10] Daudzi analītiķi un ekonomikas eksperti tolaik brīdināja, ka tas vairāk izklausās pēc palīdzības programmas, jo Māršala plāns Eiropai bija mērķēta tikai uz biznesa attīstību. Pat ja palīdzības apjoms tiktu dubultots, visticamāk, nekas nemainītos. Vēl viens iemesls par sliktu Āfrikas „Māršala plāna” izstrādei ir tas, ka liela dala Āfrikas valstu ir sliktākā stāvoklī nekā Eiropa pēc Otra pasaules kara.[11]

Nodrošināties pret negodīgumu

Tomēr nevar sacīt, ka Eiropa un ASV ir vienīgās palīdzības programmas īstenotājas Āfrikā. Ķīnas strauji augošajai ekonomikai ir nepieciešamas Āfrikas zemes bagātības, tādēļ tā strauji sāk palielināt savu ietekmi reģionā. Kvalitatīvi ceļi un jaunas ēkas ir tieši tas, kas nepieciešams novājinātajam reģionam, tomēr jāsaprot, ka nekas netiek darīts bez maksas. Ķīna pretī prasa naftu, ogles un salīdzinoši lētu darbaspēku.[12] Salīdzinoši nesen Ķīna paziņoja, ka Āfrikas koncesiju aizdevumiem piešķirs 10 miljardu dolāru, bet infrastruktūras attīstībai Kenijā piešķirs 7 miljonus dolāru. Tomēr infrastruktūras uzlabošanu Kenijā, visticamāk, veiks Ķīnas, nevis Kenijas strādnieki. Un no šādas kļūdas būtu jāizvairās ES.[13]

ASV kopš 1970. gada Āfrikai ir ziedojusi aptuveni 300 miljardu dolāru. Piemēram, palīdzības apjoms Mali sasniedz gandrīz 50% no visiem valdības izdevumiem. Ja Rietumvalstis turpinās programmu, apjoms līdz 2015. gadam, visticamāk, sasniegs 60%. [14] Tomēr ir viena lieta, kas būtu jāsaprot, — nepārdomātas stratēģijas rezultātā centieni palīdzēt Āfrikai nekad neīstenosies. Tam par iemeslu ir naudas došana gandrīz jebkuram, kas to lūdz. Tāpat, kad valsts ir lielā mērā atkarīga nevis no nodokļu ieņēmumiem, bet gan no donoru maksājumiem, tā sāk ieklausīties donoru, ne nodokļu maksātāju viedoklī. Tas ir viens no faktoriem, kāpēc Āfrikā ir liels pilsoņu kara risks. „Korupcija, militārie izdevumi un egoisms — šie ir galvenie iemesli, kāpēc pasaulē joprojām ir bads,” reiz izteicās bijušais ANO ģenerālsekretārs Kofi Anans.[15]

Lai nodrošinātu finansējuma ilgtermiņa ietekmi Āfrikā, ES ir jādara viss iespējamais un jāorientējas uz jomām, kas rada neapšaubāmu pievienoto vērtību. Tomēr pirms palīdzības piešķiršanas ES būtu rūpīgi jāpārbauda, kā finansējums tiks izlietots, lai nepieļautu korupcijas veidošanos. Piemēram, Vācija, Īrija un Zviedrija ir apturējušas maksājumus Vispasaules fondam AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai, lūdzot sākt izmeklēšanu krāpšanas un naudas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos četrās valstīs — Mauritānijā, Mali, Zambijā un Džibutijā.[16] Tāpat salīdzinoši nesen nevalstiskā organizācija Counter Balance izmeklēja 1,1 miljardu eiro nodokļu maksātāju naudas plūsmu Eiropas Investīciju bankā Āfrikas un Karību jūras valstīs. Tolaik tika atklāts, ka vairāki miljardi eiro nesasniedz noteiktos mērķus, bet „pazūd” Āfrikas bankās un Luksemburgā.[17]

Turpinoties fiskālajai konsolidācijai ES un pasaulē, arvien lielāks spiediens tiek vērsts uz palīdzības apjoma samazināšanu. Tieši tādēļ ES Humānās palīdzības komisāre Kristalīna Georgijeva savā runā 17. februārī uzsvēra, ka palīdzība nedrīkst kļūt politizēta, un par laimi ES no tā veiksmīgi ir izvairījusies[18].

__________________________

[1] EU’s ‘spare 1bn euros’ for Africa, – bbc.co.uk, http://news.bbc.co.uk/1/hi/world/europe/7513562.stm

[2] Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopī- gais ziņojums: “Eiropas Konsenss” (2006/C 46/01) EIROPAS KONSENSS ATTĪSTĪBAS JOMĀ, http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:C:2006:046:0001:0019:LV:PDF

[3] Special Report: EU Development Assistance for Basic Education in Sub-Saharan Africa and South AsiaSpecial Report, http://europa.eu/rapid/pressReleasesAction.do?reference=ECA/..

[4] ZAĻĀ GRĀMATA ES attīstības politika iekļaujošas izaugsmes un ilgtspējīgas attīstības atbalstam ES attīstības politikas ietekmes palielināšana, COM(2010) 629 galīgā redakcija http://ec.europa.eu/development/icenter/..

[5] Andris Piebalgs European Commissioner for Development EU Development policy: Shaping the future together Meeting with Bundestag’s Committee for Economic Cooperation and Development, Members of the Committee for European Affairs and the Budget Committee Bundestag, Berlin (Germany), 11 February 2011 http://europa.eu/rapid/pressReleasesAction.do?reference=SPEECH/..

[6] Republic of Kenya – European Community, Country Strategy Paper and Indicative Programme for the period 2008-2013. http://ec.europa.eu/development/icenter/repository/scanned_ke_csp10_en.pdf

[7] Dambisa Moyo, „Dead Aid: Why Aid Is Not Working and How There Is a Better Way for Africa”: Penguin Books 2009

[8] 3rd Africa EU-Summit 29/30 November, Tripoli MEMO/10/604 http://europa.eu/rapid/pressReleasesAction.do?reference=MEMO/10/604&format=HTML&aged=0&language=EN&guiLanguage=fr

[9] OECD progress on track http://www.oecd.org/dataoecd/49/34/46341636.pdf

[10] Mark Tran, „Brown calls for African Marshall Plan”, The Guardian http://www.guardian.co.uk/society/2005/jun/03/internationalaidanddevelopment.hearafrica05

[11] Michael Maiello, „The Business of Africa”, Forbes http://www.forbes.com/forbes/..

[12] cable 06PARIS3360, DOMINIQUE STRAUSS-KAHN ON CLEARSTREAM, HIS, WikiLeaks.ch http://wikileaks.ch/cable/2006/05/06PARIS3360.html

[13] China pledges funds for Kenya infrastructure, – bbc.co.uk, http://news.bbc.co.uk/1/hi/8444882.stm

[14] Jonathan Glennie, „Can Mali be weaned off aid?”, – The Guardian, http://www.guardian.co.uk/global-development/poverty-matters/2011/feb/17/mali-end-aid-dependence

[15] Rich nations ‘reneging’ over aid, – bbc.co.uk, http://news.bbc.co.uk/1/hi/business/7675103.stm

[16] Sarah Boseley, „Can the Global Fund weather the corruption storm?”, The Guardian, http://www.guardian.co.uk/society/..

[17] David Hencke, „EU aid for Africa ends up in tax havens, watchdog claims”, The Guardian http://www.guardian.co.uk/business/..

[18] ANDREW WILLIS, „EU aid chief: merger with foreign policy ‘over my dead body’”, EUobserver, http://euobserver.com/9/31831