Foto: B. Koļesņikovs © AFI
Man bija tas gods gan piedalīties ES direktīvu pārņemšanā, gan izmantot tajos paredzētās normas praksē. Ceru, ka Māra Santa lieta parādīs, ka tiesas ceļā var efektīvi cīnīties pret diskrimināciju.
Godīgi sakot, 2004.gada pavasarī, kad kopā ar kolēģiem mēģināju pārliecināt Saeimas deputātus pieņemt Diskriminācijas novēršanas likumu, sajūtas bija visai pesimistiskas. Ne tikai tāpēc, ka tikai divi deputāti no Cilvēktiesību (!) komisijas uzskatīja, ka jāsoda par diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata. Šķita, ka diskriminācijas problēma nav interesanta vispār – valstī viss ir kārtībā, un punkts. Tomēr jau pēc gada tika pieņemts pirmais spriedums lietā par atšķirīgu attieksmi uz seksuālās orientācijas pamata.
Uzzinājis par atteikumu pieņemt darbā Māri Santu, nolēmu ķerties klāt pie šīs lietas divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, gribēju pārbaudīt, kā praksē darbosies dalītais pierādīšanas pienākums. Otrkārt, bija šaubas, vai seksuālo orientāciju atzīs par aizliegto kritēriju atšķirīgajai attieksmei. Tieši šīs juridiskās problēmas savā rakstā politika.lv veiksmīgi aplūkoja Gita Feldhūne, man atliek tikai papildināt ar to, kā viss izskatījās “no iekšienes”.
Runājot par seksuālo orientāciju kā aizliegto kritēriju, sākotnēji biju gatavs tam, ka tiesa šo argumentu neuztvers. Tam ir savs pamats – izskatot grozījumus Darba likumā, netika atbalstīts labklājības ministres priekšlikums tieši pieminēt seksuālo orientāciju, ko var uztvert arī tā, ka likumdevējs nemaz negribēja šo kritēriju iekļaut likumā. Protams, šāda interpretācija būtu pretrunā gan ar Satversmi, gan ar starptautiskajām saistībām, gan ar ES tiesību aktiem, tāpēc biju gatavs, ja nepieciešams, lūgt uzdot jautājumu Eiropas Kopienu Tiesai. Tomēr nedz atbildētāja pārstāve, nedz tiesa neapšaubīja, ka diskriminācija uz seksuālās orientācijas pamata ir aizliegta, kas jau pats par sevi ir pozitīvi.
Jautājums par dalīto pierādīšanas pienākumu pats par sevi arī neizraisīja šaubas. Grūtāk bija pamatot, ka Rīgas Kultūru vidusskola zināja par Māra Santa seksuālo orientāciju – tik tiešām, nav iespējams sodīt darba devēju par to, ka viņš diskriminē uz tā pamata, kuru pats nezina. Piekrītu, ka diez vai prasība tiktu apmierināta, ja tā balstītos vienīgi uz daudzām mediju publikācijām par M.Santu. Tomēr (un to parasti nepamana šīs prāvas komentētāji interneta forumos) bija vēl pierādījumi tam, ka Rīgas kultūru vidusskolas direktore un M.Sants pazina viens otru vēl 2002.gadā; turklāt jūnija sākumā, kad publikācijas par M.Santu bija visnotaļ izplatītas, viņi piedalījās Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes reliģijas un ētikas skolotāju profesionālās studiju programmas kvalifikācijas pārbaudījumu komisijas sēdē. Diez vai var atzīt par ticamu atbildētāja pārstāves apgalvojumu par to, ka skolas direktore, protams, lasa avīzes, bet apzināti nelasa materiālus, kuros aprakstīts skandāls ar viņai pazīstamo cilvēku. Protams, var atzīt par subjektīvu tiesas viedokli, ka var prezumēt skolas direktores informētību par M.Santa seksuālo orientāciju, taču jebkura pierādījuma novērtēšana ir saistīta ar zināmu subjektivitāti.
M.Santa neaicināšana uz darba interviju būtu saprotama, ja darbā pieņemtais pretendents būtu stiprāks izglītības vai profesionālās pieredzes ziņā. Šajā lietā tā tas nebija, tāpēc gan prasītāja, gan tiesas ieskatā varēja prezumēt, ka ir bijusi atšķirīga attieksme pret pretendentiem, vadoties no viņu seksuālās orientācijas. Līdz ar to pierādīšanas pienākums pārgājis atbildētājam.
Atbildētājs savukārt nebija spējīgs pierādīt, ka atšķirīga attieksme nav bijusi. Arguments, ka pirms darba sludinājuma publicēšanas ir bijusi vienošanās ar citu pretendentu, faktiski zaudējis jēgu līdz ar sludinājuma publicēšanas brīdi – tas nozīmēja, ka skola turpina meklēt atbilstošu kandidātu reliģiju vēstures skolotāja amatam. Un šīs meklēšanas ietvaros būtu vismaz jāaicina uz interviju pretendents, kuram ir gan laba izglītība, gan praktiskā darba pieredze.
Pats interesantākais ir tas, ka šo prāvu varēja novērst, ja skolas direktore vismaz telefonsarunā paskaidrotu M.Santam, kāpēc līgums ir noslēgts ar citu personu. Tomēr tolaik viņai nebija laika izskaidrot savu rīcību. Tagad tas ir jādara tiesā.
Apsveicama ir tiesas rīcība, nosakot kompensācijas par morālo kaitējumu apmēru. Faktiski lielā mērā ir ņemts vērā mans arguments – Ls 2000 ir summa, kas varētu atturēt arī citus darba devējus no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē. Es patiešām esmu priecīgs, ka Māris Sants, ja spriedums stāsies spēkā, saņems šo kompensāciju.
Tomēr šajā lietā man vissvarīgākais šķiet pats princips – diskriminācija ir stingri aizliegta. Es būtu gatavs pārstāvēt arī heteroseksuālu personu, ja darba devējs šīs personas kandidatūru noraidītu seksuālās orientācijas dēļ (kaut arī šādai diskriminācijai varbūtība ir daudz zemāka). Es būtu gatavs pārstāvēt cilvēku lietā par diskrimināciju arī uz cita pamata (rase, etniskā izcelsme, vecums, invaliditāte, reliģiskie vai politiskie uzskati utt.). Bija svarīgi radīt precedentu.
Gribētu nomierināt darba devējus, kurus tagad biedē, ka spriedums M.Santa lietā pavērs durvis afērām un novedīs pie darba konfliktiem[1]. Pirmkārt, atļaut diskrimināciju darba vietā varētu tikai tad, ja Latvija atrastos starptautiskajā izolētībā. Vai pārējās ES dalībvalstīs komercdarbība sarūk, kad tiek īstenoti tie paši principi, kuri turklāt ir ieviesti krietni agrāk nekā Latvijā? Otrkārt, ja darba devējs tiešām rūpējas par kvalitāti un pieņem darbā vislabāko pretendentu (tieši tāpēc tiek publicēti darba sludinājumi, vai ne?), tad nebūs problēmas pierādīt to tiesā. Treškārt – ja biznesa attīstība tiek būvēta uz diskriminācijas pamata, tas ir tikpat amorāli, kā plānot veiksmīgu biznesu uz blēdības vai narkotiku tirgošanas pamata.
Man ir patiess prieks, ka – atšķirībā no daudziem raksta sākumā pieminētajiem Saeimas deputātiem – minētos argumentus izprot pēdējā laikā daudzkārt negatīvi pieminētā tiesu vara. Ar spriedumu Māra Santa lietā tā pierādījusi, ka ir gatava jauniem izaicinājumiem un nebaidās iet uz priekšu.
_____________________________
[1] Skat., piem., Paiders J. Māra Santa prāva paver durvis jaunām tiesu sistēmas afērām. Neatkarīgā Rīta avīze, 19.05.2005.
Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.