Raksts

Mans zelts


Datums:
21. augusts, 2011


Autori

Dita Arāja


Šai dienai nav piemērotāku vārdu kā tie, ko vairāk nekā pirms 100 gadiem ir sacījis vecais labais Blaumanis. Vārdi, kas sacīti, kad vēl nebija Latvijas. Kad vēl pat nebija domas par neatkarīgu valsti.

Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods.
Kas postīdams viņu šausta,
Uz pekli lai rauj to jods.

Pirms 20 gadiem mums doma bija. Bija Latvija de iure. Un bijām mēs un neziņa. Un tad mums klēpī iekrita Neatkarība. Un tagad, pēc 20 gadiem, mūsu neatkarība ir tāda, kādu nu to mēs esam pratuši un spējuši veidot. Man šajos 20 gados joprojām neatbildēts ir jautājums, kā daži cilvēki šo svētumu – savu valsti, tās neatkarību – ir uzdrīkstējušies izmantot, lai apzagtu mūs visus. Kāds cilvēks man reiz sacīja – tas ir tikai normāli, ja juku laikos cilvēki pamanās izmantot situāciju. Nu šis cilvēks ir pievienojies vienai no oligarhu partijām. Pievienojies laikā, kad Latvijā beidzot esam sākuši runāt par ļaunumu, ko daži zaglīgi cilvēki ir uzdrīkstējušies nodarīt mūsu valstij.

Lai kāds arī būtu mūsu katra rīcības motīvs, mūsu lielajam atskaites punktam vienmēr ir jābūt Latvijai. Mēs visbiežāk esam sīki un vāji savās ikdienas vēlmēs un rīcībās, bet Lielais mērķis – Latvija – mums var palīdzēt noorientēties. Varbūt daļa no paaudzēm, kuru greizos priekšstatus par labu un ļaunu ir veidojis padomju laiks, šo arī nekad nesapratīs. Bet tāpēc ir bērni un jauni cilvēki, kuriem padomju reālijas šodien nav saprotamas. Un labi, ka nav. Mums ir pienākums viņiem iedot vērtību pamatu, uz kura viņi droši un stingri var turēties, kad kāds mēģina iestāstīt, ka situācijas izmantošana ir normāla lieta. Nav. Jo mūsu sīkajām iegribām pāri stāv mūsu valsts, kas ir pati augstākā mūsu vērtība. Mūsu zelts.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!