Raksts

Mans zelts ir mana tauta


Datums:
21. septembris, 2012


Autori

Gunta Leona


Mans zelts ir mana tauta - skaisti vārdi. Izteikti pirms kāda gadsimta. Kā daudz kas, ko radījis Blaumaņrūdis. Ir gan nākamā rindiņa - Mans gods ir viņas gods. Ar to godu šodien ir, kā ir. Tautas gods taču veidojas, summējoties katra indivīda godam. Ja tie indivīdi iztikuši bez goda gadu garumā, no kā tā summa veidojas? Jeb indivīds uzskata, ka viņā gods ir pats par sevi, jo tautai gods ir?

Kā var pieminēt Blaumani, neminot “Purva bridēju”? Sirds ir tāda kāpelīga, pārkāpj sētai, ko prāts uzceļ. Vai tik “Purva bridējā” nav parādīts sievietes liktenis – nolikt savas vieglās dienas. Nolikt malā. Lai gaida labākus laikus. Tie laiki kādreiz pienāks? Bet Blaumanis vienalga skaisti un labi sarakstījis. Šodien ir tādi, kas saka, ka Blaumanis bijis homoseksuāls. Manis pēc viņš savas seksuālās tieksmes varēja apmierināt kaut ar beņķīti. Viņa uzrakstītā skaistumu un labumu tas nemazina. Tie pilnīgi pareizie neprot kaut vienu teikumu uzrakstīt, uz citu aprunāšanu gan naski.
Kaut kad nesen gadījās lasīt kādu raksteli par komentāriem intereneta portālos. Rakstu jau ir daudz, vai pietiekami, tas ir cits jautājums. Rakstā apgalvots, ka komentus anonīmi raksta tie, kam maksā kādas partijas vai citas ieinteresētas organizācijas. Viņi (maksātāji) laikam zina, ka vārdam ir liels spēks. Tikai komentu būtībā nekas nemainās jau gadiem. Ja raksts ir par nacionālo elektronisko saziņas padomi, tad komentos aprunā padomes locekļus un “gāž savu negatīvo enerģiju” uz viņiem. Tas, ka izglītības lietās reformas ir nepieciešamas jau sen pirms daudziem gadiem ir zināms, tikai komentos aprunā pašreizējo ministru. No kā kurš mācās – ministri (politiķi) no tautas vai tauta no politiķiem?
Būs tādi, kas noteiks – galvu saspiedusi. To, ka pašiem galva saspiesta jau gadiem, neredz. Kurš gan pieļāvis to, ka tautu, kaut arī zelta, ved uz nekurieni? Viduvējības neapjauš, ka ir arī vēl kas cits.
Runā, ka zelts nerūs. Bet, ja tauta ir sarūsējusi, tad šis zelts arī. Labi, ka tauta nav , piemēram, porcelāns. Porcelāns pārvēršas drupās no mazākā piesitiena vai kritiena.
Tauta brīnišķīgi var apvienoties, cīnoties par vai pret ideoloģiskām lietām, bet līdz ko cīņa skar naudu, tā tautu veidojošie indivīdi sadalās, attālinās. Te nu esam. Vai tik nav jāpārņem musulmaņu pieredze – kaut kur parāda filmu, musulmaņi, redzējuši vai neredzējuši filmu, demolē un nogalina pa īstam, jo buda tā teica…
Globalizācijas laikā apzobežoties tikai ar skaisto – mans zelts ir mana tauta, laikam ir aprobežoti. Šīs tautas pārstāvji gan visos laikos ir bijuši aprobežoti, naski uz vispārinājumiem un stereotipiem.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!