Foto: Anna Saccheri
Vienotība klusējot grieza zobus, solīja Lembergam dzeltenās kartītes, labi zinot, ka ietekmēt viņu nevar un beigu beigās norīs jebkuru apvainojumu.
Nav taisnība tiem, kas saka, ka ar savu 28. maija lēmumu Valdis Zatlers Vienotībai ir tikai kaitējis. Protams, Zatlers ir sašķēlis tās elektorātu, ar lielu varbūtību nogāzis Dombrovska valdību un turklāt vēl sariebis vienīgajai partijai, kura taisījās viņu pārvēlēt Valsts prezidenta amatā. Taču Zatlers ar šo lēmumu ir Vienotībai izdarījis arī šo to labu: viņš faktiski ir pašas partijas krusttēvs, jo bez viņa iniciētajām ārkārtas vēlēšanām apvienība Vienotība diez vai vispār būtu pārtapusi par partiju. Galu galā, pirms maija bija aprīlis, un aprīlī Vienotību veidojošās Pilsoniskās savienības kongress pēc pilnas programmas nozākāja Jauno Laiku un atlika apvienošanos ar nelietīgajiem un prokrieviskajiem apvienības biedriem uz nenoteiktu laiku. Nez, kā viss vēl būtu beidzies, ja pēc pusotra mēneša Valsts prezidents laimīgā kārtā nebūtu izlēmis pamēģināt, kā tas ir, ja atlaiž Saeimu. Tad visas pretrunas atkal tika aizmirstas, un augustā beidzot izveidota partija Vienotība — un kas cits gan atliek, ja reiz ķeizars karā sauc.
Visas šīs Vienotības iekšējās kaislības ir interesanti vērot, ja cienāt meksikāņu TV seriālus par Luisiem Alberto, Končitām un vienkārši Marijām. Tā vispār nebūtu tēma sarunai — esam jau diezgan skatījušies uz šīm temperamentīgajām kundzēm un godkārīgajiem kungiem. Taču viena lieta mums tomēr liek pie šās tēmas atgriezties: Vienotība šodien ir kļuvusi par “sistēmisku” partiju, kura atrodas pie varas jau ilgāku laiku. Arī tad, kad tiks ievēlēta 11. Saeima, koalīcijas veidošanas lietās visi skatieni vispirms vērsīsies tieši uz Vienotību, nevis ko citu. Tā visdrīzāk tiks ievēlēta nākamajā Saeimā ar kuplu mandātu skaitu — nopietnu, lai gan nebūt ne pašu lielāko. Partija par potenciālajiem koalīcijas partneriem šobrīd ir izteikti nerunīga. Valdis Dombrovskis teic, ka partija neizslēdzot sadarbību ne ar vienu no parlamentā pārstāvētajiem spēkiem; arī anti-oligarhu retorika ir stipri pieklususi. Edgars Jaunups presē gan runā par “ideālām koalīcijām” bez ZZS — taču šajā grēcīgajā pasaulē ideāls nav nekas, un Jaunups to labi zina. Ko gan tas viss varētu nozīmēt? — tāds ir jautājums. Tādēļ nolaizīsim sev pirkstu un mēģināsim pateikt, no kurienes šis vējš pūš.
Cilvēcisko attiecību skaistums
Vislabticīgākā interpretācija teiktu, ka Vienotība un Zatlera Reformu partija (ZRP) ir sadalījušas kampaņu tēmas. Galvenais cīnītājs pret oligarhiem šodien ir Zatlers, un šo godu Vienotība viņam netaisās ņemt nost. Turklāt Vienotība, kas pašreiz koalīcijā strādā kopā ar Lembergu, varētu pati sev radīt nepatikšanas šajā trauksmainajā priekšvēlēšanu laikā, skaļi izrunājoties par oligarhiem. Taču, kad nu tauta pie urnām būs teikusi savu vārdu, tad gan Vienotība parādīs savu īsto seju un beidzot atbrīvosies no oligarhiskā parazīta, kurš jau gadiem plosa tās nevainīgo miesu. Tā aizies koalīcijā ar ZRP un beidzot dos triecienu visai oligarhiskajai politikai. Mūciet, bēdziet, Latvijas oligarhi, slēpieties pa ofšoriem! Varbūt Kaimanu salas neizdos?
ZZS pret Vienotību
Skatīt interaktīvo vizualizāciju
Ticu, ka tā arī būs. Vai varbūt ne gluži tā? Skaidrs, ja paraugāmies uz Dombrovska otrās valdības laikā paveikto, mēs varam atrast gana iemeslu, lai Vienotība vairs nedotos koalīcijā ar ZZS. Vispār šī sadarbība ir tā vērta, lai atsauktu atmiņā tās spilgtākos mirkļus. Teju sākusi strādāt, valdība jau 2010. gada novembrī saskārās ar pirmo demisijas pieprasījumu — ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim, kurš, īpaši neaizdomājoties, uz ātru roku bija piekritis etniski raižpilnā trimdas ārsta Aivara Sluča izteikumiem. Tas nekas, ka beigu beigās ZZS pagaidām šo pieprasījumu neatbalstīja. Toties to visai braši atbalstīja apvienības sastāvdaļa Latvijai un Ventspilij, kuru vada izslavēts etniskās tolerances čempions un visu tautību draugs Aivars Lembergs. Nu, no amata jau Kristovski nenometa, taču nervus gan pabojāja visai pamatīgi. Pēc tam uz karstām pēdām decembrī par Augstākās tiesas tiesnesi neapstiprināja Andreju Judinu — ar ZZS gādību, protams. Nē, nu tas jau nu gan bija galējs naivums — ticēt pozitīvam iznākumam. Vai tiešām kāds veselā prātā var iedomāties, ka ZZS balsotu par cilvēku, kurš ir strādājis PROVIDUS!? Jūs vēl Putni par valsts kontrolieri iesakiet, vai Streipu — par NRTVP[ 1 ] priekšnieku…
Nākamā attiecību krīze iestājās februārī, kad budžetā nācās īsināt 50 miljonus. Tas atkal bija gana saistoši. Apspiesto aizstāvji no ZZS dikti gribēja sargāt sociālo jomu, tā vietā piedāvājot atņemt naudu ES struktūrfondu līdzfinansējumam. Šis pēdējais it kā piederot pie valsts pārvaldes izdevumiem, un kas gan lai cits mums būtu pie visa vainīgs un īsināms, ja ne valsts aparāts? Beigu beigās, protams, uzvarēja veselais saprāts. Tomēr tracis bija sacelts un “tautas draugu” ZZS reputācija nostiprināta — ko gan vairāk var gribēt?
Tālāk jau savstarpējas sapratnes un konstruktīva koalīcijas darba paraugi sekoja viens otram. Tajā pašā februārī Vienotība ievilka tiesībsarga kandidāta nominēšanu tik ilgi, ka tā dēvētajiem “koalīcijas partneriem” to būtu tīri vai grēks neizmantot. Šeit jau parādījās sistēma, kura apliecināja, ka ZZS parlamenta frakcija jau sāk veiksmīgi darboties joprojām brīvajā Tautas partijas nišā. Proti, ZZS balsoja pret Vienotības kandidātiem, faktiski nemaz neaizdomājoties par pašu kandidātu — gluži vienkārši tādēļ, ka šo kandidātu ir izvirzījusi Vienotība. Tā bija arī šajā gadījumā: ja Jansonu būtu izvirzījusi Vienotība, tad šodien, visticamāk, tiesībsarga krēslā sēdētu Kovaļevska vai kāds cits. Fonā, veiksmīgi tēlodams dižo un vareno Gudvinu, darbojās Lembergs. Te viņš slavēja Jauno laiku un pēla Pilsonisko savienību, te atkal aizstāvēja Mūrnieci un gānīja Kamparu, televīzijas kameru priekšā skrēja runāties ar aizdevējiem, īsi sakot — rūpējās par mieru un saskaņu koalīcijā. Vienotība turpretī klusējot grieza zobus, solīja Lembergam dzeltenās kartītes, labi zinot, ka ietekmēt viņu nevar un beigu beigās norīs jebkuru apvainojumu. Tajos gadījumos, kad iešana pret Vienotību draudētu ar uzskatāmām nepatikšanām visai valstij (kā gadījumā ar budžetu), ZZS pēc sīvas tielēšanās nobalsoja, kā vajag. Kādēļ gan uzņemties par kaut ko atbildību? Taču ikreiz, kad radās iespēja sabojāt dzīvi Vienotībai bez riska novest valsti bankrotā, tā tika nekavējoties izmantota. Bez kāda īpaša iemesla, vienkārši tāpat — lai Vienotība neiedomātos, ka dzīve ir rožu dārzs.
Uz visa šā fona balsojums kopā ar Saskaņas centru pret Šlesera izdošanu kratīšanai faktiski tāds rutīnas darbiņš vien bija. Negribētos domāt, ka Vienotības deputāti patiesi ir tik lētticīgi, lai iedomātos, ka viņu “partneri” ņems un balsos pret šķiriski tuvo Šleseru pat tad, ja viņš visus pierādījumus jau sen ir iznīcinājis. Arī šis pasākums beigu beigās būtu beidzies mierīgi — piektdienā, 27. maijā Valdis Dombrovskis solījās ar partneriem pirmdien tā drusku aprunāties. Taču tad notika neparedzētais. Negaidīti detonēja Valdis Zatlers, kurš no diezgan neizteiksmīga prezidenta pēkšņi bija iejuties Zeva Pērkoņgrāvēja lomā un iniciēja Saeimas atlaišanu. Jau tajā pašā vakarā aicinājumu izmest ZZS no koalīcijas izteica tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs — jāatzīst, ne bez savas loģikas. Taču Vienotībai nekādi tādi manevri noteikti nebija pa spēkam, un tā, ciešā apskāvienā ar “oligarhu” Lembergu, turpināja dreifēt pretim nezināmajam. ZZS turpretī gana omulīgi lika lietā savu administratīvo resursu, ļoti “izpalīdzēja” Dombrovskim airBaltic lietā, jau kuro reizi uzturēja intrigu ar “premjera kandidātu” — īsi sakot, gatavojās vēlēšanās saņemt savu garantēto daudzumu balsu no ne pārāk gudriem Latvijas pilsoņiem.
Tas ir īsais stāsts par Vienotības līdzšinējo koalīcijas politiku. Protams, nebūtu pareizi apgalvot, ka visas Dombrovska valdības nelaimes būtu cēlušās no “koalīcijas partneriem”. Tālu no tā! Vienotībā ir vesela virkne slimīgi ambiciozu cilvēku, kuri kāda prestiža amata dēļ būs gatavi pārdot tēvu un māti, ne tik vien sadarboties ar Lembergu. Tas tad arī lika Vienotībai atdot ZZS visas īsteni problemātiskās ministrijas. Tāpat arī šajā partijā nav vienprātības par veselu virkni principiāli svarīgu jautājumu. Kad vēlēšanas būs aiz muguras, atkal izrādīsies, ka paši nav savā starpā neko sarunājuši nedz par Saskaņas centru, nedz par Nacionālo apvienību, nedz par ekonomiku, nedz augstskolām, nedz par kaut ko citu. To visu mēs zinām un pazīstam — ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Taču pats intriģējošākais ir jautājums par nākotnes koalīcijām: vai Vienotība patiesi gatavo jaunu koalīciju ar ZZS?
Aritmētika un māksla
Šis jautājums kādam no gaiši zaļajiem varētu likties teju vai aizvainojošs. Protams, ne! Tā bija piespiedu laulība, mēs taču patiesībā gribam kopā ar tīrajiem un godīgajiem! Tomēr ar šo gribēšanu diemžēl var būt par maz. Ideālā koalīcija, ja ticam Jaunupam, ir koalīcija ar diviem partneriem — Vienotību un ZRP. Pie nepieciešamības droši vien varētu piesaistīt nacionālistus. Ja izvēle tiešām būs starp nacionālistiem un SC, tad, esiet droši — izvēle kritīs uz pirmajiem, nevis otrajiem. Taču var gadīties arī tā, ka izvēles nemaz nav: proti, koalīcijai V+ZRP+NAVLTBLNNK var nemaz nesanākt 51 balss. Ņemot vērā pašreizējos partiju reitingus, šāds scenārijs liekas gana iespējams — lai gan varam būt arī lielāki optimisti. Kas notiktu tādā gadījumā?
Vispirms, šādā situācijā būtiski pieaugtu Valsts prezidenta loma. Tieši viņam būs jānosauc nākamais premjera kandidāts pēc saviem ieskatiem. Taču iedomāsimies, ka viņš mīļā miera labad nosauc Valdi Dombrovski, uzticot viņam pašam izvēlēties koalīcijas partnerus. Ja topošajai koalīcijai Vienotība + ZRP + NAVLTBLNNK nav 51 balss, tad tā nevar pastāvēt kā koalīcijas kodols, jo nespēj sev piesaistīt ceturto partneri. ZRP neies koalīcijā ar Lembergu, savukārt NAVLTBLNNK (un visdrīzāk arī pati Vienotība) neies koalīcijā ar SC. Koalīcija Vienotība + ZRP + SC, kuru kā otro labāko runā Jaunups, patiesībā ir visai maz ticama. Skaidrs, ka arī Vienotībā ir ļaudis, kuri uz skaidri atrunātiem noteikumiem gribētu pārkāpt etniskā dalījuma burvju līniju un vismaz pamēģināt strādāt ar SC. Taču šiem ļaudīm Vienotībā noteikti nav vairākuma. Lieta tā, ka vesela virkne Vienotības līderu ar lielu ietekmi uz savas partijas biedriem ir balstījuši savu karjeru uz okupācijas seku un “krievu nelaišanas” tēmas, un, ja šī tēma tiek vismaz daļēji noņemta no dienaskārtības, tad šiem ļaudīm politiskā karjera faktiski ir beigusies. Priekšvēlēšanu laikā šīs intonācijas šoreiz ir mazāk dzirdamas; kampaņā nav vērojami melnbaltie “Urbanoviča un Dombrovska” pretnostatījumi. Acīmredzot tas pārāk klaji kontrastētu ar vispārējo anti-oligarhu atmosfēru. Taču, kā teikts Eža kažociņā — pagaid’, kamēr laiks tas noies. Kad lieta nonāks līdz koalīcijas veidošanai, mēs vēl redzēsim daudzus interesantus manevrus.
Protams, visu beigu beigās izšķirs aritmētika un tas, kuru Ministru prezidenta kandidātu nominēs Valsts prezidents. Taču nekas neliecina, ka Vienotībā pēdējā gada laikā būtu notikušas kādas principiālas pārmaiņas. Tas, savukārt, nozīmē, ka Vienotība drīzāk varētu atteikties no sadarbības ar ZRP, nekā sadarboties ar SC. Šā vienādojuma atrisinājums ir koalīcija Vienotība + NAVLTBLNNK + ZZS. Tā, protams, ir vienīgi hipotēze, balstīta daudzos pieņēmumos un atrunās. Taču, raugoties uz Vienotības pašreizējiem izteikumiem par iespējamām koalīcijām, tā ir, kā minimums, apsverama hipotēze.
_____________________
Ak, mirkli, apstājies: 9. Saeima in memoriam I
Mūsu jautrais Titāniks: 9. Saeima in memoriam II