Lai arī pagājuši gandrīz 20 gadi kopš pēdējiem Dziesmusvētkiem, kuros piedalījos dalībnieka – dejotāja - lomā, man vēl aizvien ir dīvaina vai pat drusku neērta sajūta sēžot skatītāju tribīnēs. Jo svētkos taču jādejo, nevis jāskatās, kā to dara citi! Katru reizi, kad dzirdu Audēju dejas mūziku, man kaklā sakāpj smeldzīgs kamols, atceroties tā laika emocijas – tik spēcīgs ir Dziesmusvētku piedzīvojuma nospiedums sirdī.
Tautas dejas veidoja nozīmīgu manas dzīves sastāvdaļu visu skolas laiku, sākot ar mēģinājumiem vairākas reizes nedēļā, līdz vasaras nometnēm, beidzot ar konkursu skatēm, koncertiem un Dziesmu un deju svētkiem. Es atceros savu pārsteigumu, kad uzzināju, ka lielie Dziesmu svētki notiek tikai reizi 4 gados – man likās, ka tie notika katru gadu! Jo katru gadu bija jāgatavo programma, jāuzvar skatēs, jāpiedalās kopmēģinājumos Spilves lidlaukā, un katru vasaru taču bija milzu koncerti Daugavas stadionā un Mežaparka estrādē. Objektīvi ņemot, svētki bija dažāda kalibra – jauniešu, skolēnu, Rīgas, lielie – bet es šādiem sīkumiem nepievērsu vērību. Man vasara nozīmēja kārtējos dejošanas svētkus.
Es atceros garos mēģinājumus skolas zālē bargās skolotājas vadībā, kur valdīja gandrīz militāra disciplīna un par nepareizi izpildītu soli draudēja publiska kaunināšana citu dejotāju priekšā. Es atceros skaistos tērpus, ko mums šuva toreizējā Teātra biedrībā, un aksesuārus, ko vajadzēja piemeklēt klāt pašiem – noteikta platuma sarkanas atlasa lentītes, garos apakšsvārkus un baltas zeķubikses, ko dažkārt varēja dabūt Bērnu Pasaulē. Es atceros, ka mēs mēģinājām ierosināt skolotājai, lai ļauj pie Nīcas tautastērpa vilkt sarkanās kurpes, kas bija domātas krievu tautastērpam – mums vienkārši likās, ka tās labāk piestāv sarkanajiem svārkiem, bet mūs toreiz riktīgi izbāra par tādu ķecerību un kopš tā laika nekad neaizmirsīšu, ka pie latviešu tautastērpa der tikai un vienīgi melnas kurpes. Es atceros vasaras nometnes Jāņmuižā, kur pa dienu bija jāravē cukurbietes, bet pēcpusdienās jādejo, tajā skaitā „nakts mēģinājumos”, kas sākās deviņos vakarā. Dušā toreiz tikām reizi nedēļā, jo mūsu kopmītņu korpusā tādu nebija, bet par laimi netālu bija Gauja, kur tad arī nomazgājām biešu vagu putekļus un dejošanas sviedrus. Es atceros kopmēģinājumus Spilves lidostā, saulē un lietū, šausmīgās tualetes ar šķirbainām sienām bet bez tualetes papīra, un sausās pārtikas paciņas, kas sastāvēja no trīskapeiku bulciņas, desas gabala, gurķa šķēles, vārītas olas un smilšu gredzena ar riekstiem. Nezin kāpēc olu ēst skaitījās nestilīgi – nedod dies’ ka kādu dalībnieku pieķertu to darot, izsmietu ne pa jokam! Ko mēs ar šīm vārītajām olām darījām, pilnīgi skaidri neatceros, droši vien slēpām skolotāju somās. Es atceros, ka pēc vairākiem koncertiem dienā atgriezos mājās pēc pusnakts un aizmigu pa ceļam uz gultu, kamēr mamma mazgāja baltās blūzes un agri no rīta gludināja, lai es varētu celties un atkal sākt visu no gala. Es atceros priecīgo satraukumu pirms uznācieniem Daugavas stadionā, drudžaino pārģērbšanos autobusos tērpu mudžekļa vidū, dejošanu lietū un dubļos ar plikām kājām (lai nesabojātu kurpes) un nevaldāmo līksmību, ar kādu visi dejotāji metās nekontrolētā virpulī pēc pēdējās dejas, skanot „Sudmaliņu” mūzikai, tinot kamoliņus nu jau paši pēc savas horeogrāfijas nevis pēc Ingrīdas Saulītes izzīmētajiem rakstiem starp numurētajiem punktiņiem uz laukuma.
Vakar, kopā ar māsu un radiem no Dienvidāfrikas skatoties koncertu par godu Deju svētku sešdesmitgadei, ar prieka asarām acīs atkal atcerējāmies Audēju deju, Gatves deju, Es mācēju danci vest, Pie Daugavas, Vāverpolku un citas skaistās, klasiskās dejas, kuras kādreiz dejojām. Koncerts bija brīnišķīgs. Vēlāk, gaidot taksometru pie arēnas Rīga, par prieku saviem Dienvidāfrikas viesiem ar māsu uzdejojām dažus soļus no mūsu mīļās Audēju dejas fināla.
PS Katru reizi, revidējot skapi, es pārcilāju vairāk kā desmit gadus vecu kurpju pāri. Kurpes ir vienkāršas, melnas, ar siksniņu pāri pēdas pacēlumam, es labi atceros, ka tās nopirku Strasbūrā, kad tur vienvasar mācījos. Lai arī kurpes ir novalkātas un vairākkārt lāpītas, es nevaru saņemties tās izmest, jo saskaņā ar manas deju skolotājas norādēm tās ir ideāli piemērotas valkāšanai pie tautastērpa. Es ceru, ka man būs iespēja tās vēl kādreiz uzvilkt.